Mobilā versija
Brīdinājums +1.7°C
Zeltīte, Andis
Otrdiena, 21. novembris, 2017
17. maijs, 2017
Drukāt

Vikingu neveiksmes Kurzemē: laupīja, dedzināja, tomēr pakļaut nespēja (9)

1. Kuršu slava vikingu laikmeta leģendās

1no3
Foto: LETA/EPAFoto: LETA/EPA

AGRIS DZENIS
Vikingi bija tirgotāji un laupītāji, kas slavas un mantas meklējumos devās uz svešiem krastiem. Vairākums vikingu nāca no Skandināvijas, tomēr vikingu braucienos devās visas tautas, kas dzīvoja pie Baltijas jūras. Tieši skandināvi atstājuši pirmās rakstītās liecības par kuršiem, viņu valstīm, sabiedrisko iekārtu un valdniekiem.

Kurši (Cori) un viņu karaļvalsts (latīniski regnum), ko veidojušas piecas civitātes, pirmoreiz minēti dāņu mūka Rimberta ap 875. gadu sarakstītajā skandināvu misionāra svētā Ansgara dzīves aprakstā. Civitas nozīmēja pilsnovadu apvienības, un tās iespējams identificēt ar piecām Kurzemes dienviddaļas zemēm – Pilsātu, Megavu, Duvzari, Cekli un Piemari. Neviens no senajiem autoriem, kuri rakstījuši par kuršiem, pats Kurzemē nav bijis. Savos darbos viņi ievietoja citu personu atstāstījumus, kuriem dažbrīd piemita visnotaļ fantastisks raksturs. Vācu mūks Brēmenes Ādams 11. gadsimta hronikā “Hamburgas baznīcas arhibīskapu darbi” rakstīja: “Vislielākā sala ir Kurzeme. Tās caurmērs ir astoņas dienas ceļa. Tur mājo cilts, no kuras visi vairās, jo Kurzemes iedzīvotājiem raksturīga pārmērīga elku godāšana. Kurzemē ir daudz zelta un lieliski zirgi. Zeme visur ir pilna ar pareģiem, zīlniekiem un garu izsaucējiem, kuri pat nēsā mūku drānas. No visas pasaules uz turieni brauc pēc pareģojumiem, bet īpaši bieži – no Spānijas un Grieķijas.” Lai arī šīs ziņas un citas ziņas ir maz ticamas, tomēr no tām var secināt, ka dāņu skatījumā kurši bija noslēpumaini un bīstami ļaudis.

Šis pats hronists apkopojis fantastiskās ziņas par Baltijas jūras piekrasti, kad tās apdzīvotāji nebija pazīstami arī jūrasbraucējiem dāņiem: “Baltijas jūrā vēl ir daudz citu salu, no kurām jūrasbraucēji vairās, jo tās apdzīvo mežonīgas ciltis. Runā, ka kaut kur Baltijas jūras krastos mīt amazones un viņu zemi sauc par sieviešu paradīzi. Daži stāsta, ka amazones kļūst grūtas, iedzerot ūdeni. Citi runā, ka amazones apaugļo iebraucēji tirgotāji, viņu gūstekņi vai briesmoņi, kuru šajās zemēs netrūkst. Šķiet, pēdējais ir visticamākais. Ja bērns ir vīriešu dzimuma, tad tas ir suņgalvis, ja sieviešu – īpaša sieviete, kura dzīvos kopā ar tādām pašām, nicinot sakarus ar vīriešiem.”

Saskaņā ar Brēmenes Ādama rakstīto ap 873. gadu dāņi uzbrukuši kuršiem, kas kādreiz maksājuši pakļautības nodevas jeb meslus zviedriem, bet tad šo kundzību nokratījuši. Uzzinot par dāņu nākšanu, kurši no savas karaļvalsts piecām zemēm sapulcējās vienkopus un sāka vīrišķīgi pretoties, iznīcināja pusi dāņu karapulka, sagrāba pusi dāņu flotes, zeltu, sudrabu un citu kara laupījumu. Kad par sakāvi uzzināja zviedru Birkas pilsētas ķēniņš Ūlofs, viņš sapulcināja milzīgu karaspēku, ieņēma kuršu Ezerpili, kur bija sapulcējušies 7000 karavīru, tad devās uz Apoli, kas atradās piecu dienu gājumā no Ezerpils.

Ezerpils, iespējams, atradusies tagadējā Grobiņā, bet Apole meklējama Lietuvas teritorijā. Apolē bija sapulcējušies 15 000 kuršu karavīru. Pēc astoņu dienu aplenkuma, kad zviedri, sakāves draudu iespaidoti, sākuši domāt par kristīgās ticības pieņemšanu, lai iegūtu kristiešu dieva palīdzību cīņā, kurši pēkšņi uzsākuši sarunas: “Mēs vēlamies labāk mieru nekā kauju, un mēs gribam ar jums vienoties līgumā.” Viņi apsolījušies atdot dāņiem atņemto zeltu un ieročus, maksāt zviedriem meslus un dot ķīlniekus. Zviedri tam piekrituši. Cīņās piedalījušos kuršu karavīru skaits, visticamāk, pārspīlēts, tomēr tas liecina par Kurzemes aizstāvju lielo skaitu, kādu nespēja nodrošināt tikai daži pilsnovadi vai pat zeme, bet gan visa Kurzeme kopā.

12. gadsimtā Saksis Gramatiķis apkopoja nostāstus par senajiem dāņu un zviedru valdniekiem grāmatā “Gesta Danorum (Dāņu darbi)”. Šajā darbā vēstīts arī par leģendārām personām, un nostāstos darbojas pasaku personāži – milži, pūķi un burvji, tomēr var apgalvot, ka cīņas ar kuršiem dāņu atmiņā bija radušas paliekošu vietu un “Dāņu darbos” atspoguļotas visnotaļ detalizēti. Senākās Sakša Gramatiķa atstāstītās teikas vēsta, ka jau ap 7. gadsimta vidu leģendārais zviedru izcelsmes karalis Ivars Tālpavediens esot iekarojis visu Zviedriju un Dāniju, lielu daļu tā laika Saksijas, piekto daļu Anglijas un visas Austrumbaltijas zemes, tajā skaitā Kursu. Skandināvu karaļu varoņdarbi teikās bieži ir pārspīlēti, tomēr nostāsti liecina, ka kurši skandināviem bija labi pazīstami.

Šķiet, ne reizi vien kurši kā sabiedrotie piedalījās skandināvu savstarpējās cīņās. Ivara Tālpavediena dēls Haralds esot apvienojis dāņu un zviedru zemes, bet pret pavalstniekiem izturējies nežēlīgi. Cīņu pret tirānu uzsākuši zviedri Sigurda Hringa vadībā. Lielajā kaujā pie Bravallas, kas notikusi ap 750. gadu, Haralda pusē cīnījušies dāņi, zviedri, frīzi, angļi un lībieši, bet Hringa pusē – zviedri, kurši, igauņi, krievi un gudi. Uzvaru guvusi Hringa armija.

  1. Kuršu slava vikingu laikmeta leģendās
  2. Hadinga un Frodo ekspedīciju sakāves
  3. Dažiem Kurzemē laimējies

Atbilde uz >>>Dina komentāru

Atcelt atbildi

Komentāri (9)

  1. Kāpēc 21.gs. kuršu pēcteči ir tik pozitīvi noskaņoti pret latgaļu valodu un Latgali?

  2. Tikpat varonīgi desmit gadus cīnījās latvju partizāni pret krievu ordām, ka ieņēma mūsu zemi.

  3. Vikingu mērķis nekad nav bijis nevienu pakļaut. Jāsaka diemžēl.
    Pat Ameriku viņi bij atklājuši ilgi ilgi pirms Kolumba.
    Viņi palaupija, patirgojās. Bet nesāka asiņainas cilvēku izkaušanas pa tīro no savām zemēm un tādas leitas. Lai ari bij drosmīgājie un spēcīgākie no visiem Eiropas karotājiem.
    Vikingiem ir cits gars. Tie ir ērgļi ne šakāļi.

    • No jūsu teikta var saprast ka jums trūkst viduslaiku romantikas ar laupīšanu, vērdzību, izvarošanu un gandrīz ikgadēju kara stāvokli.

    • Joprojām russu – vikingu vergi no verdzības netiek vaļā un paliks vergi līdz savam drīzam galam. Vikingi: Volodimirs asinsaule, Aleksandrs Ņevskis un citi paši pidar-asi bija un to sērgu no Bizantijas ievazāja Moskovijā.

  4. vajadzēja ieperināt savas bankas – tagad ir pilnībā pakļauti un bez liekas karošanas

Draugiem Facebook Twitter Google+