Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
23. augusts, 2013
Drukāt

Vilis Vītols: Ja tev laimējies, palīdzi citiem

Vitols-ak2

Ar viņa finansiālu atbalstu daudziem jauniem Latvijas censoņiem ir izdevies iegūt labu izglītību, ar viņa pūlēm tiek veidots Likteņdārzs, kurp, svinot darba svētkus, devās arī mūsu redakcijas kolektīvs. Turklāt viņš ir uzticīgs “Mājas Viesa” lasītājs. Viņa vārds ir VILIS VĪTOLS. Īstā persona sarunai svētku reizē – “Mājas Viesa” 500. numurā. 


 

– Zinu, ka jūs gadu no gada abonējat mūsu žurnālu…

– “Mājas Viesis” ir labākais žurnāls Latvijā. Ticiet man, tā nav glaimošana, nesaku tādēļ, lai izpatiktu. Vienmēr “Mājas Viesī” ir nevis viens, bet vairāki ļoti interesanti raksti, var redzēt, ka tajā darbojas izcils kolektīvs. Atzīstu, ka arī žurnāls “Ir” ir interesants, tomēr pirmā vietā es lieku “Mājas Viesi”.

Man prieks, paldies. Mēs pārtiekam no honorāriem, bet dzīvojam no emocijām. Saņemt šādu vērtējumu no jums – tas ir gandarījums un stimuls strādāt, nudien.

– Jūsu žurnāls varētu pastāvēt pilnīgi patstāvīgi. Tiesa, man “Latvijas Avīze” arī ir mīļa, tā vienmēr ir palīdzējusi abiem fondiem, kuros darbojos – Kokneses fondam un Likteņdārzam, tāpat arī Vītolu fondam.

– Par Likteņdārzu runāsim nedaudz vēlāk, tagad man gribētos par jūsu bērnības dārzu, par to laiku, kad sāka veidoties jūsu liktenis.

– Mana bērnība līdz vienpadsmit gadiem pagāja šeit, Latvijā. Skaistākās atmiņas man saistās ar vectēva lauku mājām, ar Lipšiem Koknesē. Tur mēs pavadījām vasaras, tur varēju baudīt un izjust brīnišķīgo Latvijas dabu.

Taču pēdējie četri gadi bija bēdīgi – pirmā krievu okupācija un Baigais gads, tad vācu okupācija. Tas, ko mēs redzējām un piedzīvojām pirmajā krievu okupācijā, bija pietiekami, lai mani vecāki izlemtu, ka jābrauc prom.

Manu tēvu 1944. gadā neilgi pirms kara beigām iesauca leģionā, un uz Vāciju mēs izbraucām katrs savu ceļu. Tēvs nonāca 15. divīzijā Prūsijā, viņam bija uzdots izvest kādu ievainoto karavīru grupu pie angļiem, lai tie nekristu krievu gūstā. Viņš ievainotos aizveda uz Flensburgu. Tur bija enerģiskas latviešu sievietes, arī no bēgļiem. Kad tēvs pateica: “Mēs nekādā gūstā neiesim!” – viņas sadabūja karavīriem civilās drēbes, un tā viņi visi izklīda.

Kad braucām prom no Rīgas, mamma bija ļoti slima, viņu uz kuģa uznesa nestuvēs, pēc tam operēja vienreiz Prāgā, tad Vīnē. Mūs ar jaunāko brāli Juri uzmanīja auklīte Katiņa, zelta cilvēks, – Trīne Riekstiņa bija viņas vārds. Trijatā mēs nonācām Austrijā. Kad mamma izveseļojās, viņa mums pievienojās, bet, kad karš beidzās, tēvs mūs sameklēja. Pat nezinu, kā viņam tas izdevās.

– Ko jūsu vecāki darīja pirms kara? Kādas bija ģimenes tradīcijas?

– Tēvs bija dzimis tirgotājs, ar to viņš nodarbojās visu mūžu. Mans vectēvs bija turīgs, bet mani vecāki bija tipiski vidusšķiras pārstāvji.

Māte bija beigusi universitāti kā ģeogrāfe, viņas diplomdarbs bija par Vecrīgas ielām, strādāja par skolotāju. Tēvs universitātē bija izstudējis tautsaimniecību, vienmēr tirgojās – arī latviešu nometnē Eslingenē, kur mēs nodzīvojām trīs gadus, viņam bija sava bodīte tādā mazā baraciņā starp lielām dzīvokļu mājām. Un arī Venecuēlā viņš sāka tirgoties.

– Kādēļ vecāki izvēlējās Venecuēlu?

– Kad mēs aizbraucām, man bija 14 gadu, ar mani jau neviens nekonsultējās. Bet, cik zinu, vecāki bija izlēmuši, ka ASV, Kanāda, Austrālija vai Jaunzēlande nebūtu pareizā izvēle, jo uz tām sākumā vajadzēja braukt ģimenes galvai, kam bija tur jāiekārtojas, jādabū darbs un dzīvesvieta, un tikai pēc tam viņam varēja pievienoties pārējie ģimenes locekļi. Maniem vecākiem bija bail, ka varētu sākties karš starp Rietumu sabiedrotajiem un Padomju Savienību un mēs atkal varētu tikt šķirti. Turklāt tēvs bija papētījis Venecuēlas situāciju, noskaidrojis, ka tur ir vērā ņemami naftas krājumi un toreiz samērā liels analfabētu procents, tādēļ mani vecāki nosprieda, ka viņiem kā izglītotiem cilvēkiem tur vieglāk būs tikt uz augšu.

– Cerības attaisnojās? Kādi bija pirmie gadi?

– Cerības attaisnojās vēlāk, bet pirmie gadi bija ļoti, ļoti grūti. Mēs nezinājām valodu, nepazinām apstākļus, mums tur nebija neviena drauga. Tēvs pieļāva dažas kļūdas, pasūtināja nepareizas preces un zaudēja to niecīgo naudiņu, ko bija sapelnījis ar savu veikaliņu Eslingenē. Mēs dzīvojām nabadzībā.

Taču tas, ko visvairāk apbrīnoju tēvā, bija viņa spēja nekrist izmisumā un nebaidīties sākt visu no nulles. Brīvvalsts laikā viņam bija sava firma. Ienāca krievi, izputināja viņu. Vācu laikā viņš atkal sāka kaut ko importēt no Vācijas, taču tika iesaukts un atkal visu zaudēja. Eslingenē viņš sāka no nulles, taču drīz vien viss bija jāpamet. Un tad Venecuēlā – atkal no nulles.

– Jūsu tēva pieredze ir liecība tam, ka svarīgi ir ne tik daudz laiki un apstākļi, kādos dzīvojam, bet gan tas, kādu mācību spējam no tiem gūt. Venecuēlā jūsu ģimenes uzņēmums kļuva par vienu no ievērojamākām celtniecības firmām valstī.

– Mūsu firma sākumā bija mazs konstruktoru birojs, kur es gatavoju struktūrprojektus arhitektiem. Bijām trīs partneri – tēvs, brālis Juris un es. Vēlāk Juris, kas arī bija civilinženieris, pabeidza ekonomistus un izveidoja pats savu uzņēmumu. Palikām mēs ar tēvu.

– Kā jūs iepazināties ar Martu? Viņa ir viena no tām brīnišķīgajām sievietēm, kas māca nebaidīties no gadiem, apliecinot, ka ikvienā vecumā sieviete var būt skaista.

– Ar gadiem ir tā: katram dzīves posmam ir sava skaistā puse un sava grūtā puse. Jaunībā ir laba veselība, ir enerģija, bet ir arī smagi pienākumi – jāmācās, jāstrādā, bērni jāaudzina. Bet vecumdienās bērni ir katrs savā dzīvē, tādēļ mums ir vieglāk.

Ar Martu mēs iepazināmies, jo es draudzējos ar viņas brāli Valdi. Venecuēlā latviešu grupiņa diezgan cieši turējās kopā. Centrs, ap kuru visi pulcējās, bija draudze. Latviešu baznīcā visi satikās, tur jaunākās ziņas saņēmām gan par to, kas pasaulē, gan par to, kas tepat Karakasā.

– Un tomēr: kā tur īsti bija ar Martu? Kā zibens spēriens vai tā pamazām, nesteidzīgi…

– Man uz Martu bija jāgaida vairāki gadi. Kad viņai palika 18, mēs apprecējāmies. Tas bija 1961. gadā.

– Vai atceries datumu? – smiedamās sarunā iesaistās Marta.

–Man slikta atmiņa. Šķiet, 17. augustā.

– 19. augustā, – Marta precizē. – Pirms diviem gadiem zelta kāzas nosvinējām.

– Un kā tas bija jums, Marta?

– Man bija viegli. Kad ar Ansi iepazināmies, man bija 9 gadi. Brālis ir 10 gadus vecāks. Kad viņa draugi nāca ciemos, mani parasti sūtīja gulēt. Taču es redzēju Ansi. Mums visai ģimenei ir zilas acis, gaiši mati, bet te viens latvietis, kam tumšas acis un tumši mati, man tas ļoti imponēja, un es teicu, ka ar viņu precēšos.

– Deviņos gados?

– Jā!

– Taisnība. Man arī vēlāk stāstīja, ka latviešu meitenes esot savā starpā runājušas un Marta teikusi: es ar to Ansi noteikti precēšos.

– Marta jūs sauc par Ansi.

– Kristības zīmē man ierakstīts Vilis Ansis, visos pārējos dokumentos esmu Vilis. Bet, tā kā tēvs un vectēvs arī bija Viļi, mājās mani sauca par Ansi.

– Arī jums ir dēls Vilis. Patiesībā jums ir pieci bērni – Kristīne, Laura, Māra, Vilis un Marta jaunākā. Un 14 mazbērnu.

– Kad mēs apprecējāmies, es Martai teicu: latvieši ir tik briesmīgi iznīcināti, ka mums jābūt lielai ģimenei.

Visiem latviešiem vajadzētu būt lielām ģimenēm, jo tautai ir jāatkopjas. Proporcionāli pagājušajā gadsimtā mēs esam zaudējuši tikpat daudz, cik ebreji. Tā joprojām ir viena no vissvarīgākajām Latvijas problēmām. Nesaprotu, kā daži valdības cilvēki var to neredzēt.

– Par valdību parunāsim nedaudz vēlāk, taču pirms tam gribu ko vairāk uzzināt par jūsu atgriešanos Latvijā.

– Kopš 1978. gada mēs regulāri braucām uz Latviju. Kad 1999. gadā ieradāmies uz palikšanu, tā bija divdesmit trešā reize. No mūsu pieciem bērniem trīs ir atgriezušies. Jaunākā meita Marta ar savu ģimeni dzīvo Spānijā, bet Mārai ir pavisam īpatnēja situācija: viņiem ar vīru, Venecuēlas horvātu, pieder labs bizness Karakasā, taču viņi baidās, ka vienā brīdī Venecuēla var kļūt par otru Kubu. Viņiem ir neliels konferenču centrs ēkā, ko būvēja mūsu firma. Ēka tika pārdota pa atsevišķām vienībām, mēs paturējām vienu stāvu, un tur viņiem ir konferenču centrs. Pagaidām viņiem ļoti labi klājas, ar visu Čavesu un Maduro. Tomēr viņus māc bažas, jo Venecuēlā daudzas firmas jau ir tikušas nacionalizētas. Tādēļ viņi ir nodibinājuši tādu pašu biznesu Horvātijā, Zagrebā. Taču mums ir cerības, ka vismaz viņu jaunākais dēls Kristiāns pārcelsies uz Latviju. Viņš ir izteicis vēlmi studēt arhitektūru Rīgā. Sākumā Māra bija pret, gribēja dēliņu paturēt tuvumā, bet Kristiāns ir viņu pārliecinājis.

– Jūs esat piedzīvojis visdažādākās dzīves situācijas. Kā tas ir ietekmējis jūsu pasaules uztveri?

– Mēs esam dzīvojuši Ulmaņa režīmā, ko es saucu par labu diktatūru, krievu pirmās okupācijas laikā ar Baigo gadu, tas ir, zem briesmoņa Staļina, pēc tam vācu okupācijas laikā – zem briesmoņa Hitlera. Esam dzīvojuši pēckara Vācijā, kur sākās demokrātija, tad Venecuēlā, kur sākumā bija demokrātija, tad diktatūra.

Desmit no tur pavadītajiem gadiem bija zem ģenerāļa Markosa Peresa Himenesa, taču jāteic, ka tajā laikā Venecuēlā notika vislielākais progress, jo viņš bija lielisks saimnieks, tāpat kā Pinočets Čīlē. Pinočetu ir nomelnojuši gan krievi, gan amerikāņi, bet patiesībā viņa reformu augļus tauta bauda vēl šobaltdien.

To es zinu nevis no grāmatām, bet no paša acīm redzētā. Mēs plānojām iesaistīties vienā būvniecības projektā ar čīliešiem, tādēļ bijām tur vairākas reizes un pamatīgi izpētījām situāciju. Pinočets ieviesa stabilu valūtu un ļoti labu pensiju sistēmu, kas ļāva izveidot milzīgus uzkrājumus, no kuriem tagad tiek finansēti infrastruktūras projekti – ceļi, ostas, lidostas, slimnīcas.

Esam dzīvojuši ne tikai zem dažādiem režīmiem, bet arī dažādās ģimenes situācijās – gan pilnīgā nabadzībā, gan labklājībā. Tādēļ es ļoti labi saprotu tos cilvēkus, kam Latvijā klājas grūti. Esmu pārliecināts, ka vienai no mūsu valdības prioritātēm vajadzētu būt nodokļu sistēmas sakārtošana. Ir jādara viss, lai mazinātu nevienlīdzību, taču pašreizējā nodokļu sistēma to veicina, veidojot arvien lielāku plaisu un sabiedrības noslāņošanos.

Mums ir trīs izcili valstsvīri: premjers Dombrovskis, finanšu ministrs Vilks un Latvijas Bankas prezidents Rimšēvičs, kas pratis noturēt lata stabilitāti, piešķīris nopietnību mūsu valūtai. To var novērtēt tikai tāds cilvēks, kas dzīvojis inflācijas un devalvācijas valstī. Zinu, cik svarīgi ir noturēt stabilu valūtu, kam visi uzticas.

Kad varat sakrāt vecumdienām un nav jābaidās, ka pēkšņi bezatbildīga valdība visus uzkrājumus devalvēs.

– Zaudēt mūža iekrājumus var arī ar stabilu latu. Raimonda Paula skumjā pieredze to apliecina…

– Diemžēl dažu banku īpašnieki izrādās krāpnieki.

– Un te nu ir tā smalkā robeža – viens gūst gandarījumu, kādam nozogot, turklāt izdarot tā, lai tiktu ievēroti mūsu valsts likumi, cits – labprātīgi ziedojot. Kurā brīdī sapratāt, ka varat gūt prieku, palīdzot tiem, kam klājas grūtāk nekā jums?

– Jau dzīvojot Venecuēlā, kolīdz bijām puslīdz nostabilizējušies. Tā mums ir ģimenes tradīcija, mēs sākām dot draudzei, latviešu baznīcai. Pēc tam sākām atbalstīt Pasaules brīvo latviešu apvienības Latvijas brīvības fondu.

Kad nodibinājām Vītolu fondu, kāds žurnālists jautāja, kāpēc es to daru. Pirmajā brīdī nezināju atbildēt. Diezgan ilgi pārdomāju šo jautājumu, un tagad man ir pilnīgi skaidrs: tā ir pienākuma apziņa. Es domāju, ka visi tie cilvēki, kam ir lieli līdzekļi un kas dod citiem, pamatā dara to aiz pienākuma apziņas. Ja tev ir vairāk, ja tev ir laimējies, palīdzi citiem!

Jaunībā esmu strādājis ļoti grūti un pamatīgi, taču tāpat ir strādājuši daudzi, tomēr ne visiem ir laimējies tā kā man. Savā ziņā arī mūsu oligarhiem ir laimējies – viņi bija pareizajā vietā, kur varēja to valsti apzagt.

– Un te atkal maza, smalka nianse – tam, kas nopelnījis pārticību nevis ar zagšanu, bet ar godīgu darbu, palaimējies ir vairāk. Naktsmiers ir svarīga lieta. Un vēl arī beigu rēķins. Tas, kas būs nevis starp tevi un pasauli, bet starp tevi un Dievu.

– Jā gan. Un te ir laba ziņa – Latvijā rodas jauna uzņēmēju paaudze. Cilvēki, kas daudz strādā, kas sākuši no nulles un godprātīgi uzcēluši savu uzņēmumu. Pat ja tas patlaban vēl nav liels, tā ir perspektīva. Turklāt latviešu jaunie uzņēmēji ir sapratuši, ka vienīgais veids, kā Latvijā var izveidot lielu, augošu uzņēmumu, ir ražot un eksportēt. Uzsveru – eksportēt! Pat mākslā! Kādā situācijā ir mūsu kolosālās operdziedātājas? Viņu māksla taču arī ir eksports. Un viņas ir tas īstais Latvijas tēls ārzemēs. Tāpat arī Dziesmu svētki ir mūsu tēls.

– Arī Liketņdārzs.

– Ceru, ka jā. No sākuma es domāju, ka tā būs cieņas izrādīšana tiem, kas Latvijai zuduši, neatkarīgi no tā, kurā pusē karojuši.

Latviešu tauta ir cietusi drausmīgus zaudējumus, mums ir vajadzīga vieta, kur to pieminam un arī parādām citiem. Taču tagad es arvien vairāk nosliecos, ka Likteņdārzs ir piemineklis mūsu tautas izturībai un sīkstumam.

– Tātad mums visiem, arī tiem, kas patlaban paliekam Latvijā un darām savu darbu. Darām tik labi, cik vien labi to spējam.

– Jūs pareizi pateicāt – visiem, kas esam un paliekam šeit. Es tā nedaudz ar nepatiku noraugos uz tiem, kuri nevēlas atgriezties. Ja brauc piepelnīties, sakrāt naudu un pieredzi, tas ir brīnišķīgi. Lai redz citas zemes, iemācās valodas! Bet vest bērnus prom no Latvijas un sūtīt angļu vai īru skolā, ļaut, lai viņi aizmirst latviešu valodu, – tā ir ļaunprātība pret mūsu tautu.

– Bet varbūt tas ir valsts noziegums pret savu tautu? Daudzi, kas aizbrauc, dara to aiz izmisuma un bezcerības. Vai tad gudram saimniekam nebūtu jāredz un jāsaprot, kas notiek? Vai tas nebūtu valdības uzdevums – rūpēties par savu pilsoņu labklājību, radīt apstākļus, lai varētu mudināt izklīdušos latviešus braukt atpakaļ?

– Man ir cerība, ka premjers Dombrovskis, kas patlaban koncentrējas uz eiro ieviešanu, kolīdz tas būs īstenots, pievērsīsies demogrāfijai. Gan saucot atpakaļ tos, kuri izklīduši, gan veicinot dzimstību tepat Latvijā. Tas ir iespējams, pasaules pieredze to apliecina.

Labi, ka mums ir viens zinīgs vīrs – Ilmārs Mežs, kas jau ilgāku laiku norāda uz draudīgo demogrāfisko situāciju. Man šķiet, ka sabiedrība sāk to saprast. Lielo ģimeņu mammām, kam ir daudz bērnu, vajadzētu piešķirt ordeņus par nopelniem valsts labā, un bērnu pabalsti būtu vairākkārt jāpalielina. Taču, ja runājam par aktuālo situāciju, man ir lielas bažas, ka mūs atkal neapkrāpj, šoreiz ar “Liepājas metalurgu”.

– Tas jau ir noticis!

– Jā, kādi 50 miljoni jau ir pazaudēti, tos vairs neatgūt. Taču ir cilvēki, kas izpētījuši šā uzņēmuma potenciālu, Kārlis Krastiņš, ekonomists, jauns godprātīgs vīrs, un viņa kolēģi. Pēc viņu domām uzņēmums ir glābjams, taču tam būtu jānotiek ne par valsts, bet par privāto investoru naudu. Ieguldījumos ir viens pamata bauslis: neieguldīt labu naudu, lai glābtu sliktu naudu.

– Vienu privātu banku jau arī glāba ar valsts, tas ir, mūsu naudu.

– Slikti darīts. Gluži tāpat varētu notikt ar “Liepājas metalurgu”. Ja uzņēmums iet uz grunti, bet tā īpašnieks izņem miljonu latu sev kā algu, tā ir zagšana. Un nevar būt ne runas par šāda uzņēmuma glābšanu, iekams tas nav iztīrīts no negodīgiem cilvēkiem. Ja tur ir iespējams bizness, atradīsies privātie investori. Ja tādi neatrodas, tas norāda, ka bizness nav labs un tajā nedrīkst ieguldīt valsts naudu.

– Zaudēsim gan naudu, gan cilvēkus, kas jau atkal brauks projām. Man var stāstīt, cik grib, ka valsts līmenī krīze ir beigusies, taču skolotāji, medmāsas, bibliotekāri un žurnālisti to joprojām nejūt.

– Nejūt! Bet būtībā ir trīs lietas, kas jāsakārto. Pirmā ir demogrāfija. Ir vismaz jādubulto kopējais valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem. Otra lieta – jāievieš progresīvais nodoklis un jāsamazina nodokļi mazāk turīgajiem. Trešā – pamazām jāpāriet uz to, ka Latvijā valsts finansē tikai tos bērnudārzus un tās skolas, kurās mācības notiek latviešu valodā.

Es rēķinu, ka vismaz puse no Latvijas krieviem ir lojāli mūsu valstij. Visu cieņu tiem, kas runā latviski, kaut vai ar akcentu. Akcents liecina, ka cilvēkam šī valoda nav dzimtā, tātad viņš to ir iemācījies, tas ir ļoti svarīgi.

– Kas vieš cerības?

– Latvijas nākotni es redzu pozitīvi. Mums ir atrisināta fundamentālā problēma – ar iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā beidzot esam drošībā. Un vēl arī tas, ka tiks ieviests eiro. Tas arī ir svarīgi. Latvieši ir sīksta un strādīga tauta. Ar labklājības atjaunošanu tiksim galā. Un, protams, cerības vieš gaišās sejas, ko redzējām Dziesmu svētkos.

 

VILIS VĪTOLS

Dzimis 1934. gada 14. februārī Rīgā.

1944. gadā devies bēgļu gaitās uz Vāciju, no turienes uz Venecuēlu, kur pēc 40 neatlaidīga darba gadiem Vītolu ģimenes uzņēmums bija kļuvis par vienu no ievērojamākām celtniecības firmām valstī.

1999. gadā atgriezies Latvijā, kur kopā ar sievu Martu izveidojis jauniešu atbalsta fondu un ar 14 domubiedriem – Kokneses fondu, lai veidotu Likteņdārzu.

Bērni: Kristīne, Laura, Māra, Vilis, Marta; mazbērni: Astrīda, Jānis, Andrejs, Miķelis, Viktors, Liene, Pēteris, Anna, Kristiāns, Vilis, Andrea, Rikardo, Marta, Anaelle.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+