Kultūra
Kultūrpolitika

“Šķiet jocīgi, ja kāds cenšas izlikties par senlatvieti.” Saruna ar mākslinieci Sindiju Mačtamu2


Sindija Mačtama: “Mani tēli ir skarbi, jo tikai rūdījums ir ļāvis latviešu senajām dziesmām izskanēt līdz mūsdienām.”
Sindija Mačtama: “Mani tēli ir skarbi, jo tikai rūdījums ir ļāvis latviešu senajām dziesmām izskanēt līdz mūsdienām.”
Foto: Timurs Subhankulovs

Jaunās paaudzes māksliniece un dizainere Sindija Mačtama radījusi spēcīgu, datorspēļu vizuālajā tradīcijā balstītu latviešu mitoloģijas tēlu kolekciju, veidojot skarbi savpatu senatnes modeli, kurā folklora savijas ar fantāziju. Viņas pirmā personālizstāde “Saknes debesīs” jau apceļojusi Latviju un nu aplūkojama Valmieras muzejā.

Sindija Mačtama ir no Kurzemes puses, no Ugāles, ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā, vizuālās komunikācijas apakšnodaļā un jau piecus gadus pievērsusies latviešu folkloras un mitoloģijas izpētei un tās ilustrācijai. Tiesa, oriģinālā redzējumā – māksliniece uzsver, ka latviešu pagāniskā kultūra atstājusi maz faktoloģisku liecību un rada lauku modernai fantāzijai.

Sindijas darbos uzburtie senatnes tēli raisa asociācijas ar skarbu, tumšu un reizē spēcīgu datorspēļu pasauli, te neatradīsit nacionālā romantisma idealizētos tautudēlus un tautumeitas ar koklēm rokās. Mākslinieces darbi nereti top smagā metāla grupas “Skyforger” mūzikas pavadījumā, viņas radītās ilustrācijas rotā grupu “Vilkači” un “Skyforger” albumu vākus, bet viņas radošo vēstījumu, zīmējumus un dizaina objektus varam novērtēt viņas radošajā platformā – blogā ar tumši ironisko nosaukumu “Pekle”.

Iesākumā jāpavaicā, vai izstādes nosaukuma “Saknes debesīs” sakritība ar televīzijas raidījuma titulu ir nejauša?

Sindija Mačtama: Jāatzīst, ka tad, kad radās izstādes nosaukums, nezināju, ka ir tāds raidījums, un šis vārdu salikums pie manis ir atnācis pavisam citā ceļā. Manā gadījumā “saknes” ir bieži piesaukts vārds mitoloģijā. Turklāt mēs ikdienā bieži runājam par savām saknēm, par savu pagātni. Debesis pievienojās likumsakarīgi, jo baltu mitoloģija ir kosmiska, saistīta ar debesīm, garīgo.

Likās, ka “saknes debesīs” ir īstā atslēga tam, par ko runā mani darbi.

Savulaik, izstādes pirmsākumos pirms četriem gadiem, radīt latviešu mitoloģijas iedvesmotus tēlus paradoksālā veidā esot rosinājušas nevis tautasdziesmas vai teikas, bet – datorspēļu pasaule. Tie pat esot tapuši kā iespējams aizsākums jaunai datorspēlei. Spēle ir tapusi?

Spēle joprojām nav īstenojusies, bet es neesmu tik naiva, lai domātu, ka tas ir tik vienkārši un ātri izdarāms, tomēr ideja nav atmesta. Doma ir par tā dēvēto lomu spēli, kas ir datorspēļu veids, kurā spēlētājam ir jāiejūtas kādā lomā jaunā pasaulē, kurā darbojas dažādi tēli. Zināmākais piemērs ir “Dungeons & Dragons”, ko kuras vēlāk attīstījušās visas tālākās lomu spēles jeb RPG (role playing game).

Taču pie folkloras patiešām nonācu datorspēļu dēļ. Tas it kā ir strīdīgs “topiks”, jo bērni taču mēdz iegūt atkarību no datorspēlēm un nekā laba tajās neesot, bet patiesībā es nemūžam nebūtu kļuvusi par mākslinieci, ja man nebūtu bijis datora un spēles “Warcraft II: Tides of Darkness”, kurā darbojas elfi un orki. Ilgu laiku mani valdzināja šī fantāzijas pasaule, tomēr kādā mirklī sapratu, ka latviešu folklorā ir daudz interesantāki stāsti.

Tavi darbi nudien raisa asociāciju ar komiksu un datorspēļu tēliem.

Jā, datorspēļu ietekmi var redzēt lauztajās līnijās, izteiktajās kontūrās un krāsās. Šādā ziņā viss ir tiešām visai “datorspēlīgi”. Tomēr man jau ilgstoši patīk salikt kopā digitālos medijus ar tradicionālajiem, tāpēc kontrastaino, aso digitālo laukumu fonā ir tradicionāli ar krītu un akvareļiem zīmētas zīmes, kas pārvērstas par gaismu. Mani ļoti iepriecina šis abu izteiksmes līdzekļu pretstats. Tieši to pašu – jaunā sasaistīšanu ar veco – daru arī konceptuāli.

Kareivis, krīvs, zemnieks, ragana, drellene – nosaucu dažus no tavas mitoloģijas pasaules tēliem. Ar kuru pati sevi identificē visvairāk?

Laikam jau tā ir ragana. Mani ļoti intriģē pirmatnējais spēks, lai arī nedomāju, ka esmu sevī to atklājusi tik ļoti, cik lielā mērā tas ir koncentrēts šajā tēlā. Nebija daudz jāmeklē – man ir zaļas acis, un mitoloģijā tie, kam tādas ir, spēj darīt kaut kādas jocīgas lietas.

Man ir teikts – tu taču esi tāda maiga meitenīte, bet darbi – skarbi.

Patiesībā skarbums tajos ir apzināts, tas pat bija viens no soļiem, kā veidoju pati savu stilu. Nereti latviešu folkloras attēlojumos redzami maigi cilvēciņi “zeltainiem matiņiem”, tādus redzam nacionālā romantisma pastkartēs, bet tie nevieš ticību – kā gan tādi kā viņi varēja izturēt visas grūtības, kas bija senajā pasaulē – skarbā un smagā? Bērnībā Ventspils ordeņa pilī cīņu rekonstrukciju laikā man reiz uzlika galvā karavīra ķiveri – nevarēju pacelt galvu, tik smaga tā bija. Jau tobrīd radās apjausma, ka vēsture nav bilžu grāmatiņas vai spēlītes, kurās vicināt koka zobentiņus. Vēsture ir smaga, un tāpēc arī mani tēli ir ar rūdījumu.

Atgriezties pie saknēm vai atsperties no tām?

Kā latvietei man noteikti ir svarīgi saprast savu izcelsmi, bet kā māksliniecei ir ļoti svarīgi izteikties pašai. Tāpēc es laikam nekad nevarēšu būt kāda rekonstrukciju kluba biedre, jo man nepatīk, ka mani ierobežo līdz kaut kādam restaurācijas rāmim – man patīk darīt visu savā veidā.

Gan izstādē “Saknes debesīs”, gan arī vēlākajos darbos gribu uzsvērt, ka es, piemēram, neuztveru sevi kā kaut kādu iedomātu senlatvieti. Manos darbos nav senlatvieša pasaules redzējuma – tur ir mūsdienu cilvēka skatījums uz laiku citā dimensijā, citā pasaulē. Protams, ka tas nav simtprocentīgi etnogrāfiski korekts.

Šobrīd, šķiet, interese par folkloru ir modes tendence, līdz pat koka nieciņiem ar latvju rakstiem.

Zini, arī es veidoju dizaina nieciņus ar latvju rakstiem (smejas). Tomēr mans impulss drīzāk ir vēsture – mamma ir vēstures skolotāja un vēsture mani ir interesējusi kopš bērna kājas. Man laikam vienkārši patīk labi stāsti, un latviešu mitoloģija ir viena no tām jomām, kurā ir vēl neizstāstīti stāsti.

Visai pasaulei ir apnikuši stāsti par vilkačiem un sudraba lodēm, vampīri un apses mieti. Mums ir pavisam citi stāsti, daudz interesantāki.

Arī man pašai šī ir iespēja nemitīgi uzzināt kaut ko jaunu. Pētot dažādus folkloras materiālus, jūtos kā atklājējs, tāds Kolumbs. Tie pamazām sasaucas viens ar otru, atklājas likumsakarības – tu savelc stūrīšus kopā. Joprojām ir daudz nesaprotamā, piemēram, tautasdziesmas. Pirmais dziļākais “ieniriens” tautasdziesmās sanāca manā maģistra darbā, beidzot Mākslas akadēmiju ar animāciju “Izkaptiņa”, ko veidoju folkloras kopai “Vilkači”.

Vilkačiem radītājā animācijā un arī citos darbos dominē tumšais, lai arī melnā krāsa ir maz izmantota tradicionālajos audumos, rakstos.

Neizjūtu sevi kā senlatvieti, un melnā krāsa man palīdz distancēties no šķietamā kanona. Esmu modernais cilvēks, kuram ir savs, citāds skatījums.

Šķiet jocīgi, ja kāds cenšas izlikties par senlatvieti.

Nezinu, vai to vispār ir iespējams izdarīt, šī “senā” pasaule taču ir savā ziņā jārada no jauna. Turklāt man patiešām patīk melnā krāsa – melnais un baltais ir pats minimālākais, ko vispār var lietot.

Melnais ir arī saistīts ar zemi, pirmsākumu, haosu, kas bija pirms kārtības. Man ir svarīgi, ka tā ir vairāk sieviešu krāsa, sievietes vienmēr vairāk saistītas ar materiālo, ar Māru, ar zemi. Tajā ir ietverts sievietes pirmatnējais spēks.

Ar “Vilkačiem” satikāmies pie izstādes darba “Karavīrs”, kur sākās mūsu ilglaicīgā sadarbība – ir laba sajūta, kad tev aiz muguras ir vesela vilkaču armija.

“Saknes debesīs” tēli ir gana krāsaini.

Šobrīd uz tā laika darbiem jau ir mazliet jocīgi skatīties, jo esmu gājusi uz priekšu. Tas bija pirmais lēciens folklorā. Jo vairāk darbus veidoju, jo tajos atšķirībā no pirmajiem ir mazāk detaļu, krāsainības. Jo vairāk mācos, jo mazāk gribu attēlot precīzās lietas, jo arī mūsu zināšanas par latviešu mitoloģiju joprojām ir neprecīzas. Šobrīd veidoju jauno izstādi “Otrā pusē”, kurā nebūs krāsu, uzsverot, ka es stāvu “otrā pusē”, no kuras vairs īsti nevar saredzēt, bet tikai nedaudz pieskarties visām detaļām.

Ko īsti nozīmē tava radošā platforma, kam dots nosaukums “Pekle”?

Pirms pāris gadiem to, ko daru, nosaucu par “Pekli”. No vienas puses, lai pakaitinātu cilvēkus, kuriem tas liekas šausmīgi baiss vārds. No otras puses, latviešiem pekle nav nekas slikts – mūsu folklorā nav izteikti labā un ļaunā, ir harmonija pret haosu.

Pekle un velns ir šis tumšais, haotiskais, kas ļoti izpaužas arī manā darbībā – gan tumsa, gan haoss man ir tuvas tēmas. Vajag tikai ieiet manā dzīvoklī, lai pārliecinātos, ka esmu haosa cilvēks.

Šobrīd “Pekles” ietvarā ir gan blogs, gan dažādas ilustrācijas, reizē mani fascinē dažādas drukas tehnikas, eksperimentēju ar tām. Šī ir iespēja manu vēstījumu nodot tālāk. Man ir milzīgs prieks, ka mani darbi ir aizceļojuši pāri robežām, zinu, ka piemēram, veļu tēmas ilustrācija “Pazeme” aizceļojusi pat uz Austrāliju.

UZZIŅA

Sindija Mačtama beigusi Ugāles vidusskolu, maģistra grāds Latvijas Mākslas akadēmijā, vizuālās komunikācijas apakšnodaļā.

Izstāde “Saknes debesīs” ir autores pirmā personālizstāde, pirmoreiz rādīta 2015. gadā Kultūras un tautas mākslas centrā “Ritums”.

Māksliniece piedalījusies grupu izstādēs: Ventspils mākslinieku izstādē “Rudens 2016” ar darbu “Māra”, izstādē “Idėja – daiktas 2016” Viļņas akadēmijā, saņemot prēmiju.

Saistītie raksti

Darbi publicēti 2014. gada “Grafitto books” izlasē “Steampunk graphics” un 2018. gada mākslas un kultūras žurnālā “Jezga”.

S. Mačtamas personālizstāde “Saknes debesīs” aplūkojama Valmieras muzeja Hanzas namiņos līdz 2019. gada 1. septembrim.

LA.lv
SK
Skaties.lv
Kultūra
Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā top jumts pēc senajām tehnoloģijām bez nevienas naglas
18 stundas
AR
Anda Rožukalne
Kultūra
Gribu būt liela mikroslavenība! Anda Rožukalne vērtē “YouTube” šovu “Gribi kļūt slavens?”
19 stundas
LE
LETA
Kultūra
Kinofestivāls “Open Place” pirmo reizi piedāvās runas meistarklases
19 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

ML
Māra Libeka
Veselam
“Dodiet zāles, kas “nededzina” acis!”. Liegs receptē rakstīt konkrēta ražotāja zāļu nosaukumu
20 minūtes
LE
LETA
Latvijā
Iekšlietu ministra pirmie komentāri par Kuldīgas prokurora auto dedzināšanu
12 minūtes
LE
LETA
Dabā
Trešdien augs jauni lietus mākoņi
14 minūtes
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Latvijas galvenā problēma nav prezidenta un viņa kundzes garderobe un inaugurācijas ceremonija! Galvenā problēma esam mēs, kad…
30 minūtes
LE
LETA
Latvijā
Strīķe: JKP iziešana no valdības sēdes ir “dzeltenā kartīte” Kariņa valdībai 6
10 stundas