Vilki – apdraudējums arī cilvēkiem 0
Redakcijas pastā saņēmām satraukuma pilnu Salacgrīvas novada iedzīvotāja Eduarda vēstuli: “Dzīvoju Salacas krastā Mērniekos jau vairāk nekā piecdesmit gadus, bet tik draudīgu situāciju ar vilkiem, kāda ir pašlaik, neatceros.
Šoruden vien tuvākajā un ne tik tālā apkārtnē vilki saplosījuši un apēduši vairāk nekā desmit suņus, plēsoņas kļuvuši tik pārdroši, ka ierodas pagalmos un norij pat pie būdas piesietus mājas sargus. Pāri paliek tikai ķēde, kaklasiksna un spalvu kumšķi. Un tas tādos laikos, kad visapkārt siro pārdrošu zagļu bari, aiznes vai aizved visu, kas daudzmaz vērtīgs. Zog motorzāģus, degvielu, metāla kannas, pat malku. Un kā lai veca tantīte vientuļā viensētā no marodieriem pasargājas, ja viņai suns pa nakti jātur istabā vai tā vairs nav vispār – vilki apēduši.
Vēl pirms pāris gadiem upmalas pļavās varēju skatīt vienkopus apmēram trīsdesmit stirnas, tagad to nav. Arī vietējā mednieku kolektīva vīri žēlojas, ka mežā nav gandrīz ko medīt. Paretam izdodoties izdzīt kādu pieaugušu mežacūkas īpatni, lielo briedi vai alni. Sivēnus un teļus nomedīt izdodas ļoti mazā skaitā. Bet vilkiem un lūšiem ir noteikts saudzējamais laiks un limiti. Vilkiem, tāpat kā visām dzīvām būtnēm, ir nepieciešama pārtika. Kad būs apēsti visi meža dzīvnieki un māju suņi, stāvoklis var kļūt nekontrolējams. Ja šāda situācija turpināsies, nav izslēgti gadījumi, kad vilki uzbruks cilvēkiem, īpaši neaizsargāti ir skolas bērni, kam no nomaļām mājām jāiet līdz lielceļam vairākus kilometrus tālu. Eduards Maituss Mērniekos
Pirmoreiz vilku parādīšanās apdzīvotās vietās vēstures avotos minēta 1718. gadā. Rīgā, Kaļķu ielas krogā 2. janvārī vienpadsmitos dienā zaldāti sēdēja pie putras bļodas un telpā ielēca liels vilks. Tas, vairīdamies no zaldātu rungām, paslēpās aiz krāsns, kur to nosita un ādu pārdeva par deviņiem guldeņiem.
Pirms Pirmā pasaules kara tikai nedaudzi vilki bija Latvijas austrumdaļā. 1922. gada 5. martā trīs vilki, pārejot Ķīš- ezeru, ieskrējuši Ķeizarmežā (Mežaparkā), jo uz ezera vilkiem šāvis mežsargs. Tie, būdami pie pilnas veselības, devušies uz Biķernieku mežu un tālāk. Bet 1940. gadā Latvijā bija tikai apmēram 20 vilki. Pēc Otrā pasaules kara vilki atkal savairojās, bet to nebija tik daudz kā mūsdienās. Pagāja apmēram 15 gadi, kad vilku skaitu normalizēja. Tas atkal pieauga ar 1970. gadu, jo mednieki vilkus mazāk medīja, visu uzmanību veltot medījumu gaļas sagādei valstij un sev. 1979. gada 27. septembrī Lubānas pusē traks vilks saplosīja un sakropļoja sešus cilvēkus. Vēl viens gāja bojā no noasiņošanas. Bet tolaik vilku skaits salīdzinājumā ar šodienu bija daudz mazāks. Tādēļ ir likumsakarīgi, ka pavisam nesen vilks, kas nav bijis traks, dienā sirojis pa Kandavu, mēģinādams tur uzbrukt suņiem un gūt iespēju paēst.
Par vilku nāvējošiem uzbrukumiem cilvēkiem ziņo daudzi informācijas līdzekļi Krievijā un tās kaimiņvalstīs. Pašreizējais vilku un lūšu skaits Latvijā ir absolūti lielākais, kāds ir bijis pēdējos 300 – 400 gados. Tāds nav radies, vilkiem ienākot no Krievijas, Baltkrievijas.
Jau vairākus gadu desmitus Latvijas vilku skaitu nepavairo no austrumiem ienākušie, jo pierobežas apgabalos vilku blīvums ir daudzkārt mazāks vai to vispār tur nav, tādēļ ka tos cītīgi medī un medības tur tiek materiāli stimulētas. Tur saprot, ka citi dzīvnieki, arī cilvēki ir jāpasargā no traģiskiem gadījumiem un ekonomiskiem zaudējumiem. Igaunijā uzskata, ka optimāli varētu tur atļaut dzīvot 40 – 50, maksimāli 100 vilkiem. Lietuvā pieļauj, ka vilku optimālais skaits būtu no viena līdz trim simtiem. Zviedrijā ar parlamenta (!) lēmumu noteikts, ka valstī nevar būt vairāk kā 210 vilki. Pēc Zviedrijas vilku “normas” Latvijā drīkstētu dzīvot apmēram 30 vilki. Tas ir apmēram divreiz vairāk nekā 1940. gadā. Bet šodien Latvijā to ir 32,2 reizes vairāk (2011. gadā uzskaitīti 967 vilki). Cik daudz vilku īstenībā ir, nezina pat to aizsargātāji – vilkmīļi, kas šo dzīvnieku pētījumos iztērējuši simtiem tūkstošu latu, bet praktiskais rezultāts ir nulle. Elementārās zināšanas par medību skaitu un medību procesu liek secināt, ka šobrīd Latvijā ir vairāk nekā 2000 vilku. Citādi ir neiespējami arī šosezon (tāpat kā pēdējos gados) vilku nomedīšanas limitu, tikai gadījuma pēc medījot citus dzīvniekus, izpildīt jau par 2/3, kad līdz 02.01.2012. nomedīti jau 115 vilki. Pagājušajā bargajā ziemā kolektīvās vilku medības bija pat aizliegtas no 1. janvāra, tādējādi vilki un lūši iznīcinājuši apmēram 80 – 90% no Latvijas stirnām, 50 – 60% staltbriežu un mežacūku populācijas.
Aprēķini rāda, ka kopējais zaudējums, ko lielie plēsēji ik gadus nodara medību faunai, minimāli vērtējams ar 50 – 60 miljoniem latu. Klāt vēl jāpieliek zaudējumi, ko nodara mājdzīvniekiem. Tik daudz izmaksā prieks pārvērst Latviju par vilku zemi. Lai labotu kritisko situāciju, steidzami jāatceļ šo dzīvnieku nomedīšanas limiti.
Vilkiem, kā arī lūšiem ir jāsaglabājas Latvijas faunā un tādēļ tiem ir jābauda pilnīga aizsardzība plašajās nacionālo parku un rezervātu teritorijās.
Gadsimtu ilgā pieredze Latvijā un citās valstīs liecina, ka situācija, kad vilki reāli apdraud pat cilvēku dzīvību pilsētā, nodara ik gadus desmitiem miljonu latu lielus zaudējumus, iznīcinot savvaļas un mājas dzīvniekus, turpināties nedrīkst. Valsts varai, tās institūcijām, tostarp parlamentam, steigšus jāīsteno pasākumi cilvēku un citu dzīvnieku aizsardzībai no bojāejas lielo plēsēju dēļ. Vai tiešām gaidīsim, kad vilki sakodīs un ies bojā cilvēki? Protams, visapdraudētākie ir lauku skolēni. Kas garantēs viņu drošību vilku paradīzē Latvijā? Vēl jāpiebilst, ka nedabiska šo dzīvnieku savairošanās ilgtermiņā nenāks par labu arī pašu vilku populācijai, jo tā degradēsies no barības trūkuma, trakumsērgas, kašķa un citām slimībām. Daudzviet citās valstīs tā jau ir noticis.
Uzziņa Nomedīti vilki Gads Skaits 2004 113 2005 130 2006 114 2008 200 2009 175 2010 139 2011./ 2012. g. sezonā jau 115
Pēc Valsts meža dienesta datiem |
