Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
1. novembris, 2012
Drukāt

Vilks kaut ko nelabu ēdis


Foto - LETAFoto - LETA

Par šo vīru runāja, ka tam sirds vietā ir cietas dzelzsrūdas gabals, un arī uzvārds īsti iederīgs finanšu ministram – Vilks. Kad citi politiķi slīka asarās, kas notiks ar nabaga Latviju, no viņa nedzirdēja ne vaidu.

 

Vilkam izlika tūkstoš slazdu, kur ministrs varētu iekrist, vai aizklausīdamies cirkulējošās žēlabās, ka līdzekļus patēriņam vajadzētu izdot vairāk, gādājot par grūtdieņiem un dzīves pabērniem, taču viņš, nokāpis valsts kases pagrabos, paņēma no kaudzes kapara naudas gabalu, noslaucījis brillei stiklu, apskatīja to un tad ar nopūtu atlika atpakaļ. Vilka ieturētās fiskālās tērauda disciplīnas dēļ domāja, ka viņš fabricēts un saražots Liepājas metalurga martenkausējamā krāsnī, neba kādā zābaku vai tupeļu darbnīcā, un pēc rakstura iezīmēm šajā vīrā daudz kas atgādināja no priekšzīmīgā kārtībā uzturēta mehānisma, kas darbojas ar labi ieeļļotiem gultņiem, uzvilktām atsperēm un uz ritenīšiem.

 

Par šo stingrību mūsu stoisko finanšu ministru cienīja vispasaules finansistu, baņķieru, valūtas mijēju, aizdevēju un augļotāju – šo gobseku un rotšildu aprindās, un Indijas nabobi nelaida garām izdevību ar viņu sarokoties, apsveicināties. Būdams Ņujorkā, Vilks vienmēr iekārtojās tais pašos viesnīcas apartamentos, ko iepriekš ņēmis Štrauss-Kāns. Viņš personīgi pazina Džini, kurš izdomājis Džini indeksu, un atkarībā no tābrīža simpātijas vai antipātijas izvēlējās, vai ies pusdienās ar Mūdiju, dos priekšroku Fičam vai būs patīkams dzīru galda biedrs ebrejiem Konsolidovičam un Jofem. Šais augstu kredītreitingu kalngalos rezidents Vilks bija iedēvēts par misteru Zēro. Mūsu finanšu loča kurss allaž bija ieturēts nemainīgi – par bezdeficīta budžetu, par iestāšanos eirozonā divpadsmitajā stundā. Tamdēļ bez mitas tika darbināts tēraudcietā ministra smadzeņu reģistrs, kairināti nervu kūlīši. Izgāšanos viņš skaitītu par dzīves kuģa uzduršanos zemūdens klintīm, bojāeju un nogrimšanu kopā ar kuģa kapteini Grāmatvedi.

Kā jau tāds politisks darbinieks, kam specialitāte pa daļai ir finanšu, pa daļai dramatiskā māksla, Vilks darbu ņēma līdzi uz mājām. – Ūpis un sīkstulis! – pie spoguļa mērodama katūna kleitiņu un aizdarīdama to ar brošu, kas gatavota no zivs asakas, paslepen sodījās Vilka kundze.

– Čiv, čiv, skopulis! – putnu barotavā aiz loga brēca sīļi, tā arī nesagaidījuši ne arahisa riekstiņus, ne magoņu sēkliņas. Toties atgriezies astoņos rītā pie valsts pienākumu pildīšanas un atkal aplicis finanšu ministra nēšus, Vilks saoda kleptokrātus bises šāviena attālumā, viņa kodiens bija nāvīgs ēnu ekonomikas nodokļu nemaksātājiem, bet valsts kase tikām pildījās ar jauniem, spožiem latiem.

Taupība nav skopums – es vienmēr aizstāvēju asu zobu Vilka kungu pret nelabvēļiem, – santīmu nekrāsi, pie lata netiksi! Bet kas forsmažors noticis, ka krītot viņš salūzis gabalos! Vai pacienāts ar nebaudāmu maltīti ministrijas ēdnīcā, nonācis sliktu draugu ietekmē, vai pie vainas mums nezināma krasavica Nataša? Vilks nu sākšot kaisīt naudu kā prātu izkūkojis multimiljonārs! Viņš atmaidzis palielināt neapliekamo nodokļu minimumu un tad pa otram lāgam – samazināt iedzīvotāju ieņēmumu nodokli. Vilka sagudrojums ir nabadzības mazināšana un vienlīdzība zemes virsū, cik vairs tur tālu līdz sociālismam un grieķu defoltam! Kas tā par uguni, kas padarījusi mīkstu dzelzi!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+