Vilnis Zariņš: Liberālisms – tikpat cienījams jēdziens kā nacionālisms, bet abiem vajadzīga robeža 0
“Latvijas Avīzes” 23. augusta numurā L. Langa, J. Vādons un R. Kalpiņa risina Latvijā pēdējos gados maz iztirzātu tēmu – par nacionālismu. Latvijas nākotni pilsoņi ir iecerējuši veidot Eiropas Savienības ietvaros. Tā ir nacionālu valstu apvienība. Lai Latvija varētu būt laba ES dalībniece, tai jābūt pilnvērtīgai nacionālai valstij.
Ar vārdu “nacionalitāte” daži izprot cilvēka etnisko, bet citi – valstisko piederību. Vairākumā valodu par nacionalitāti sauc valstisko piederību.
Tomēr gandrīz visās Eiropas Savienības valstīs dominē viena tauta.
Latviskums ir svarīga Latvijas valstiskuma sastāvdaļa. No valsts stabilitātes un iedzīvotāju garīgās labklājības viedokļa ir svarīgi, lai lielākā daļa latviešu būtu Latvijas pilsoņi un lielākā daļa Latvijas pilsoņu būtu latvieši, kuri zina savas tautas un savas valsts vēsturi, kas apzinās, kopj un sargā savu latviskumu – savu valodu un kultūru. Demokrātiskā Latvijā ir vieta arī mazākumtautībām piederīgiem lojāliem pilsoņiem, kuri iekļaujas valsts dzīvē un dod savu ieguldījumu latviskas Latvijas veidošanā.
Politikā izšķir apspiedējas un apspiestas tautas nacionālismu. Pirmais izpaužas kā šovinisms, kā tieksme apspiest citas tautas, okupēt to teritorijas un kolonizēt tās, bet otrais – kā tieksme atbrīvoties no apspiestības, kā pretošanās okupantu varmācībai un okupantu iesūtīto kolonistu patvaļai.
Okupēto un apspiesto tautu nacionālisms būtiski veicinājis 20. gadsimta asiņaināko totalitāro režīmu – hitleriskās Vācijas un PSRS – sagrāvi. Latvieši nav okupējuši citas zemes, bet daudz cietuši no totalitāro režīmu šovinisma.
Neskaidrības nacionālisma izpratnē ļaunprātīgi izmanto Latvijas ienaidnieki. Gādību par Latvijas nacionālajām interesēm viņi dēvē par nacismu. Ūdens duļķotāju vidū vislabāk pamanāmi daži okupācijas laikā iesūtītie svešzemnieki, kuri, kā liecina to darbība, ienīst gan latviešu tautu, gan Latvijas valsti. Vietējie nelieši viņiem palīdz. Informāciju izplata galvenokārt maz izglītotu ļaužu, jauniešu un ārzemnieku vidū.
Minētā raksta autori ierosina vārda “nacionālisms” vietā lietot vārdu “liberālnacionālisms”. Man tas šķiet nevajadzīgi. Liberālisms ir tikpat cienījams jēdziens kā nacionālisms, bet tiem abiem vajadzīga robeža. Ja liberālisma trūkst, individuālajam cilvēkam ir grūti attīstīt savu personību. Viņa iniciatīvas – gan krietnās, gan nekrietnās – bremzē normas, ko uzspiež valsts, baznīca vai ļaužu aizspriedumi. Mērens liberālisms dara dzīvi ērtāku. Pārmērīgs liberālisms ved pie kosmopolītiska indivīda bezatbildības pret sabiedrību. Šie jēdzieni darbojas atšķirīgās dimensijās. Mērena nacionālisma apzīmēšanai labāk derētu “demokrātiskais” vai “pilsoniskais” nacionālisms.
Nacionālas valsts kopšanā pēc atbrīvošanās no okupācijas paveikts maz. Gudra politika nevar rasties tukšā vietā. Okupanti bija sistemātiski iznīcinājuši daudz patriotiski noskaņoto pilsoņu. Neatkarību atguvušajā Latvijā līdzās pienākuma cilvēkiem pie varas nonāca arī bijušo okupantu aģenti, gadījuma cilvēki un darboņi, kam mērķis bija tikai vara, manta un uzdzīve.
Godīgo cilvēku arī varas iestādēs Latvijā ir vairāk, bet viņus allaž kaut kas kavē organizēties un izstrādāt saskanīgāku politiku. Vadītāju slānis būtiski uzlabosies tad, kad par tā sastāva krietnību un spējām atbildīgi strādāt tautai būs tāda pati interese kā par sporta spēļu komandām.
Latviju varam padarīt latviskāku arī tad, ja iesim sīkiem soļiem. Svarīgi, lai gājēju būtu daudz un lai viņi ietu ilgi. Nozīmīgākie pasākumi tuvāko gadu laikā varētu būt uzturēšanās atļauju tirgošanas un mazkvalificēta darbaspēka ievešanas aizliegums. Uzturēšanās atļaujas ierobežotā skaitā varētu dot visaugstākās kvalifikācijas speciālistiem, kuru prasmes vajadzīgas Latvijas eksportam. Visām pirmsskolas audzināšanas iestādēm jāstrādā valsts valodā. Darbā tur jāpieņem tikai tādas audzinātājas, kuru latviešu valodas izruna un vispārīgā latviešu valodas kultūra ir nevainojama. Tikai pēc atbilstošas pārbaudes valsts valodā vajadzētu izsniegt dažādu kursu, it īpaši autovadītāju kursu beigšanas dokumentus. Ar profesionāliem Latvijas apmelotājiem nav jēgas strīdēties. Svarīgi ir zināt un sacīt patiesību.
