Mednieku stāsti. Viltīgais bebra kungs 0
Mana pirmā nopietnā bebru sezona, noskatīts kāds dambītis, kur nu jau vairākas reizes ir veicies, un apkārtne liecina, ka veiksies vēl. Noskatu labāko vietiņu iepretim bebra kunga galdam un iesēžos krēslā! Gaidu, vērojot apkārtni, un te – troksnis no dambja puses, mani pārņem patīkams uztraukums, piepaceļos un klusām pielavos skata attālumā pie dambīša. Tur bebrs, lēnām vērojot apkārtni, pāršļūc pāri dambim un ienirst virzienā uz mani. Ieņemu atkal savu pozīciju un gaidu to pie bebra galda. Sākas ūdens virmoņa jau tuvāk un tuvāk, līdzko es to ieraugu, lēnām stobru virzu uz to un velku līdzi, nāk klāt, nodomāju, būs drošāks rezultāts, kad pielaidīšu to maksimāli tuvu.
Bebrs, pietuvojies pie galda, kur viss krasts ir nomīcīts un tumšs, kļūst slikti pamanāms, to nodod vienīgi ūdens virmoņa. Un te pēkšņi tas nāk manā virzienā, redzu visā garumā lielo, plato muguru. Šāviens, šļakatas, un viss! Tāda vilšanās, es medījumu neredzu, vienīgi dūņas un vecu melnu apgrauztu pagali, uz ko biju šāvis. Bebrs, līzdams krastā, to bija pastūmis uz manu pusi, apmānīja mani.
Plinti krūmos nemetu, bet pārsēdos tuvāk dambītim, ja nu būs vēl kāds, jo šis te noteikti sabiedēts un ārā jau vairs nenāks.Kā minūtes divdesmit nosēdētas, nāk virmoņa no tās pašas puses, kur nozudis mans gaidītais. Noteikti tas ir tas pats bebrs. Izskatās tādi kā griezti apļi zem ūdens, turpu šurpu bet ārā nelien, nāk klāt dambim, bet to neredzu! Un esmu nekustīgi iesēdies tieši pret dambja tērcīti, pa kuru bebri to šķērso. Griež tos apļus nu jau pie paša dambja, uztraukums sit augstu vilni, gaidu.
Te šļakatas no dambja sāņus un bebrs izlec krastā, lielā ātrumā izlavierējot caur kokiem un krūmiem, noskrien metrus četrus piecus un ūdenī atpakaļ, bet nu jau dambja otrā pusē un alā iekšā! Pārsteidzoši ātri, nebiju redzējis vispār, kā tas pa sauszemi pārvietojas. Nepaspēju pat stobru līdzi pavilkt, jo ko tādu nebiju gaidījis. Ar to šī vakara medības arī beidzu. Šaujiet garām pagalei!
