Egils Līcītis: Kad tevi nenomētās ar dubļiem 2
Ar to aprasts kā ar nenovēršamu, stihisku dabas parādību – parlamentā pa lielākai daļai esam ievēlējuši asociālus elementus vai dīvainus indigo deputātus. Tā viņi tur uzvedas un izpaužas. Katru dienu pienāk ziņas, kurš paveicis ko briesmīgu un politiķim nepiedodamu, piemēram, aizsūtījis pieteikuma anketu TV šovam “Randiņš pa pliko” vai piedraudējis pārvērst visas Saeimas kolēģītes par aitām. Dzeltenās avīzes nepavisam neiekož mēlē un nekautrējas pastāstīt, kā kungs no deputātu korpusa aizkavējies pie bārdāmām un iepinies nepiedienīgā sakarā ar Kikī vai Žužū, un arī vēlēšanu kandidātu listē partijas pašrocīgi saliek tādus “kristālskaidrus” brenčus, kuri neprot šņabi dzert un jau 50 g sīvā reibumā sastrādā visneiespējamākos cundurus.
Šie relaksētie melnie humora veči mīl bez mitas atkārtot – mēs negribam saukt vārdā mūsu atbalstīto pretendentu, lai viņu, nevainīgu cilvēciņu, nenomētātu ar dubļiem un neapspļaudītu. Tā gudrinieki runā un slēpj, vienalga, vai izbīdāmā persona ir valsts prezidenta vai Saeimas šveicara amata kandidāts. Gandrīz jānotic, ka krēslu mīkstumam izraudzītos apsēdīs ļaunais gars, kas specializējas nerrošanā, nodarvošanā, izvārtīšanā pa vircu un novārtīšanā pa dubļiem. Saeimas papucīši, labu gribēdami, vēlas tikai jaunekli jēriņu pasargāt no nelabā kārtējiem plezīriem un šķidrā kompromata.
Taču sit tā stunda, kad partijām jāvelk ārā sava svētbilde, uzticamības vērtais ļautiņš bez puteklīša uz ancuka. Jap! Kolīdz famīlija tiek nominēta, nevajag pat MOSSAD uzlaist pa pēdām, kad tāpat atklājas, ka zellim ir tik daudz skeletu skapī, ka kauli grab vien! Vai viņš ņēmis konvertā vai izlīdis no čekas maisiem, vai krāpies ar nodokļiem, vai piedalījies neatļautā elektrozvejā – īsi sakot, partija grib ietupināt savējo dzeguzēnu ligzdā. Reti kurš no izvirzītajiem izrādās nevainojamāks par Romas pāvesta atsūtītu nunciju.
Partijām ar savu slikto reputāciju vajadzētu pa gabalu turēties no “viltotas preces” amatu kandidātiem, priekš kuriem jau sagatavots sprāgstvielas sastāvs un nakts poda saturs, ar kuru viņus uzspert gaisā un noliet no galvas līdz kājām. Nevajag izgudrot vēl efektīvāku dzēšmateriālu par teflonu vai vēlāk neveikli taisnoties: ak, nemaz nezinājām, ka tas tips tāds ļurba un ļūļāks. Reku, CV mētājās pa galdu. Vai – nejauši iepazināmies internetā, un tik nesmuki sanāca.
Vai tad pasaulē mazums krietnu ļaužu, kuri nav radniecīgi politiķiem un strādā kārtīgu, profesionālu darbu? Kāpēc amatu norīkojumus no partiju rokām nesaņem solīdi cilvēki, kuriem dubļi nelīp klāt un dzīves gājumā nepatīkami kuriozi nav gadījušies? Ir taču tik tīri, balti sprīdīši un sniegpārsliņas kā neaprakstīta policijas protokola lapa! Katrs jau nu ir ar kaķeni apšaudāms, bet ne visiem kriminālkodekss atradīs, kur piesieties, un pat “Delna” un “Providus” ar ļoti sensoru uztveri neaplaizīsies – dodiet šito mums uz dakšiņas uzdurt.
