Uldis Šmits: Vai “paralēlajai realitātei” Latvija pielāgo “paralēlo diplomātiju”? 3
Tomasa Hendrika Ilvesa pieminētajai Kremļa propagandas radītajai “paralēlajai realitātei” ir maz kopīga ar objektīvo, kura tomēr tiek iespaidota. Jo šī paralēlā realitāte nepaliek polittehnologu un propagandistu veidotajā aizspogulijā, bet ir viena no daudz apcerētā hibrīdkara izpausmēm.
Krievijā paralēlā realitāte ir oficializēta, un saskaņā ar to Krievijas armijas karavīru Ukrainā nav un nav arī Krievijas sūtīto tanku, lai gan īstenībā tie nonāk “tautas republiku” bruņojumā, kuras nepavisam nevar saukt par “republikām”. Viltotā realitāte pārsvarā kalpo Krievijas iekšpolitiskajām vajadzībām, taču lielā mērā skar visas valstis, tajā skaitā, protams, Ukrainu kas, kā sacījis Putins, atrodas lielvalstu ģeopolitisko interešu sadurē un iezīmē “civilizāciju” robežas – tur pieaugusi asu konfliktu iespējamība, un riska faktors esot arī “atsevišķu valstu iekšējā nestabilitāte”. Daži analītiķi saskatīja viņa teiktajā šantāžu. Arī attiecībā uz Baltijas valstīm, kuras jau vairākus gadus pakļautas informatīvajam karam.
Pēdējā laikā mēs it kā skaidrāk aptveram Maskavas bieži lietotos jēdzienus – krievu pasaule, krievu zemes, tautieši, nacionālnodevēji u. c. Politiskās norises liek šo to pārvērtēt. Kad nesen kārtējo reizi parādījās ziņa par “Jaunā viļņa” varbūtējo pārcelšanu no Jūrmalas uz citurieni ārpus Latvijas, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs pavēstīja, ka par to nebēdājas, jo Latvija “nav lupata, kur citiem slaucīt kājas”. Savukārt Latvijas vēstniece Krievijā Astra Kurme, gluži pretēji, intervijās bilda, ka “neredz iemesla” spilgtā un vērtīgā “festivāla” pārcelšanai un ka tas piesaistot Krievijas inteliģenci. Nebūtu lāgā, ja Krievijas paralēlajai realitātei Latvija pielāgotu kādu paralēlo diplomātiju, ko pārstāv vēstnieces viedoklis. Taču abu amatpersonu izteikumi savā veidā ietver divas pieejas jeb filozofijas, kas vienmēr pastāvējušas. Viena iemieso noteiktas darījumu (“business as usual”) aprindas, arī tās, kuras Jūrmalu un Latviju saista ar “Krievijas tūristu” un tātad “Jauno vilni”, kas tiek uztverts vienīgi kā peļņas avots, nevis, teiksim, kā pērnā gada sākumā “The Guardian” aprakstītais Putina oligarhu, mafijas un spiegu iecienītākais saiets Piebaltijā. Vai, režisora Viestura Kairiša vārdiem, kā maigās okupācijas pasākums. Otra pieeja dod priekšroku valsts drošības apsvērumiem, kas ilgi bija pamesti novārtā, jo apdraudējumu uzskatīja par gandrīz nereālu.
Nesen Rinkēvičs arī izteicās, ka Eiropas Savienībai vairāk “jāvirza resursi uz mērķtiecīgu informācijas politiku”, bet pagaidām šī izpratne “nav pārņēmusi visas 28 dalībvalstis”. Varbūt sākumam pietiktu, ja mēs sakārtotu paši savu informācijas politiku. Vairāk iesaistot tajā jau pieminēto Krievijas inteliģenci – gan ne to, kas apgrozās Kobzona kompānijā, bet ārpus paralēlās realitātes un Putina krievu pasaules esošo. Piemēram, pazīstamais dzejnieks Ļevs Rubinšteins ir veltījis izsmalcināti ironiskas esejas padomju un Kremļa tagadējās propagandas salīdzinājumam (visnotaļ ieteicama lasāmviela arī NATO stratēģiskās komunikācijas speciālistiem). Lai uzskatāmi parādītu, ka “meli ir meli, nevis specifisks patiesības paveids”.
