Mobilā versija
Brīdinājums +13.1°C
Eduards, Edvards, Edvarts, Varis
Piektdiena, 26. maijs, 2017
13. aprīlis, 2017
Drukāt

Balets ir īsta vīriešu profesija. Saruna ar Baibu Kokinu un Raimondu Martinovu

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Laba ziņa klasikas cienītājiem: Latvijas Nacionālajā baletā pirmizrādi piedzīvojis spilgtais kostīmu balets “Pie zilās Donavas” ar Johana Štrausa mūziku. Jauniestudējums tapis par godu tā horeogrāfes, leģendārās baletmeistares Helēnas Tangijevas–Birzenieces 110. jubilejai, ko svinam ceturtdien, 13. aprīlī.

Baletam “Pie zilās Donavas” aprit 60. gadu jubileja – pirmo reizi Rīgā tas iestudēts 1957. gadā, atjaunojumus piedzīvoja 1987. un 1994. gadā. Kopumā tika nodejotas 310 “Pie zilās Donavas” izrādes . Horeogrāfs Aivars Leimanis teic, ka pamatā ir zināmais Helēnas Tangijevas- Birznieces darbs, papildināts ar viņa kā inscenētāja jauninājumiem. Muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, pie diriģenta pults būs Farhads Stade, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ināra Gauja, videomāksliniece Ineta Sipunova. Viens no galveno varoņu atveidotāju pāriem ir skatuves partneri daudzās izrādēs vadošie solisti Baiba Kokina un Raimonds Martinovs, kura pirmā Odeta “Gulbju ezerā” bija tieši Baiba Kokina.

– Franciska, slavena Vīnes teātra dejotāja un Francis, komponists – kādi izaicinājumi jums saistās ar šīm skaistajām lomām?
Baiba Kokina: –Vienmēr licies, ka Bajadēra, Raimonda ir tās tehniski un emocionāli sarežģītākās lomas, bet, kā izrādās, “Pie zilās Donavas”, šī labā, senā klasika nav nemaz tik viegla. Helēna Tangijeva–Birzniece (ar nelieliem Aivara Leimaņa jauninājumiem – V. K.) pacentusies godam radīt šo valša skatuvi, kas īstenībā ir visnotaļ sarežģīta. Loma ir piesātināta un trijos cēlienos iekļauta visa iespējamā baleta tehnika. Franciska ir ļoti emocionāla, bet pati vēl īsti nezina, ko vēlas. Kā jau sieviete – alkst pēc karjeras, ģimenes, lielas mīlestības… Tik saprotami. Viņai it kā ir grāfs, kurš uztur, visu dod, jābūt tikai skaistai, gudrai, koptai, protams, arī māksliniecei, un te pēkšņi viņa ierauga… tās acis…

Raimonds Martinovs: – Vispirms jau Francisku apbur komponista Franča mūzika.

B. Kokina: – Un dejotājai šķiet, ka tā rakstīta tikai viņai, tik tuva, tik simpātiska, pamazām Franciska kļūst vai apsēsta ar skaņradi, kuru tik akli mīl, pati vēl neapzinādamās. Sadzirdot viņa mūziku, dejotāja ir stāvā sajūsmā par komponistu pašu. Un apkārtējie to mana. Tā jau dzīvē ir – kad sieviete lido, visi to redz.

R. Martinovs: – Sapņainais, melanholiskais komponists Francis kļūst par upuri savām jūtām, emocijām un diemžēl sāpina arī savu tuvāko cilvēku, draudzeni Anneli. Bet, ja ir kāds iemesls piedot cilvēkam, tad tikai spēja atzīt savas kļūdas. Un Francis to izdara. Tieši tāpēc baletam laimīgas beigas.

Lomā man ir ļoti daudz pacēlienu. Man tas ļoti patīk, jo pacēlieni ir mana stiprā puse. Katru dienu cilāju svarus un Franča lomā varu parādīt rezultātu, turklāt, ja vēl arī otra partnere Jūlija Brauere Anneles tēlā ir viegla kā pūciņa.

B. Kokina: – Un skatītāji sajūsmā – kā viņš pacēla, kā grieza! Man ir tā laime dejot ar Raimondu un neuztraukties par tehniskajām lietām duetā. Jo pilnīgi noteikti zinu, ka visos griezienos un pacēlienos esmu drošās rokās.

– “Pie zilās Donavas”, protams, pirmām kārtām saistās ar valsi. Interesanti, kādas ir jūsu pašu attiecības ar šo deju ārpus baleta, dzīvē?
R. Martinovs:– Tas vairāk asociējas ar sporta, sarīkojumu dejām. Bet sabiedrībā valsti sen vairs nedejo.

B. Kokina: – Ja nu vienīgi kāzās… Īstenībā žēl. Varētu jau būt balles, kur aiziet izdejoties valsi skaistās kleitās. Man personiski šī izrāde simpatizē arī Ināras Gaujas darināto tērpu dēļ. Franciskai uzvedumā ir veselas piecas atšķirīgas kleitas, cita par citu krāšņākas. Varbūt neraksturīgi baletam, taču ļoti piederīgi izrādes kopnoskaņai. Vienmēr esmu sapņojusi uzvilkt krāšņās kleitas un iejusties senajos laikos, kad tās valkāja. Garie cimdi, rotas, krinolīna cepures… Šodien jau mode pavisam cita. Tērpam nāk līdzi arī uzvedība ar smalkām manierēm, kur nebija nekā no mūsdienu steigas un paviršības.

Ināra Gauja vēlējās solistiem, lai atšķirtos no kordebaleta, vēl kuplākus tērpus, taču ņēma vērā arī mūsu iebildumus, lai varam brīvi kustēties un ērti justies. Bet tērpi tiešām pievilcīgi – garie cimdi, kleitas ar atsegtiem pleciem, svārki nedaudz zem ceļa. Bet, Raimond, vai atceries pirmo mēģinājumu, kad mums likās – nu tik salkana mīlestība! Interpretēsim Franciskas un Franča attiecības nedaudz savādāk.

R. Martinovs:– Uz priekšu jau iet ne tikai tehnika, bet arī aktieru meistarība. Lai neapvainojas neviens baleta cienītājs, bet vairs nav tik liela dramatisma katrā žestā, nav arī vairs tās agrākās pārspīlētības. Drīzāk mūsu varoņu attiecības rādīsim kā kino kameras tvertā tuvplānā . Vislabākā aktiera meistarība izpaužas tad, kad tu nespēlē.

Pievienot komentāru

"Melānijas hronikas" pirmizrāde Krievijā - pārpildītā zālē (1)Pilnā skatītāju zālē pirmizrādi Krievijā vakar piedzīvojusi režisora Viestura Kairiša filma "Melānijas hronika", ar kuru tika atklāts Baltijas valstu kinofestivāls Sanktpēterburgā.
Draugiem Facebook Twitter Google+