… viņi bija mutulī iekšā 0
E. Līcītis: – Kas ir tapis LTF atceres gadā, par ko būs filma “Atmodas antoloģija”?
A. Saulītis: – Jau no sākuma bija skaidrs – netaisīsim mākslinieciskas alegorijas, neieslīgsim novatoriskos meklējumos. Tā būs vēsturiskas izpētes filma ar tālaika galvenajām personām, ar intervijām, arhīva materiāliem – foto un kino dokumentiem. Mūsu varoņi ir cilvēki, kas toreiz turēja roku uz pulsa, no kuriem nāca idejas un kuri riskēja būt mutulī iekšā.
E. Engīzers: – To varētu nosaukt – pētnieciskais kinematogrāfs, parādot cilvēku viedokļus, emocijas, motivācijas, kuras necentāmies vērtēt šodienas acīm. Tā būs viela skatītājam. Šim kino nav diktora teksta. Filmā dota pilnīga vārda brīvība LTF dibināšanas laika, atmodas posma stāstu stāstītājiem un tālaika notikumu dalībniekiem. Un notikumu kamols itin kā pats no sevis tā sapasīgi ritinās uz priekšu. Parādās arī cilvēki, kuru vairs nav mūsu vidū, piemēram, Ilmārs Bišers, Mavriks Vulfsons, Ita Kozakeviča un citi, bet kuriem bija nozīmīga loma vēstures griežos.
A. Saulītis: – Aculiecinieki bija ļoti atsaucīgi. Mums ierakstīts materiāls pāri par 100 stundām. Daiņa Īvāna stāsts vien rit vairāk nekā 10 stundas – man tā ir rekordgara nofilmēta intervija. Viņš notikumu epicentrā bija četrus gadus – no 1988. līdz 1991. gada augustam, kad notika de facto neatkarības atgūšana un ar ko hronoloģiski beidzas mūsu “Atmodas antoloģija”. Bet bija arī citas, iepriekš vai tajā pašā laikā darbojošās personas. Tradicionāli atmodu ilustrē ar kadriem no divām norisēm – no “Baltijas ceļa” un no barikādēm. Tas tāpēc, ka ap šo laiku izplatījās videokameras, un cilvēki steidza visu iemūžināt, nojauzdami, ka nedrīkst palaist garām neko svarīgu. Par šo posmu uzņemtas daudzas filmas, turpretī atmodas sākumposms ne tuvu nav tik plaši dokumentēts. Tagad min versijas, cik ceka un cik čeka līdzi piedalījās un regulēja LTF dibināšanu. Kādi plāni bija sākumā, un kā tas pamazām izslīdēja no kontroles, un kā ar tautas gribu nonākam līdz 4. maija vēsturiskajam balsojumam.
– Tolaik bija daudzas iniciatīvas grupas, kas gribēja kaut ko darīt. Radikālāki, mērenāki ļaudis, gan jau arī okšķeri. Varētu būt, ka kameras neņēma līdzi šādās tikšanās reizēs un papīrus nerakstīja.
– Ko pierakstīja, tas daudzkārt arī zudis. Zviedrijas LTF grupas tālaika vadītājs Atis Lejiņš stāstīja, ka pēc Maskavas puča sagrāves tika rīkotas kompartijas īpašumu pārņemšanas grupas, bet cilvēki vai nu bija noguruši, vai arī nokavēja, un divas dienas LKP CK ēkā dedzināja dokumentus, kas pierādīja CK un VDK pretestību valsts atjaunošanai, līdzdalību neatkarības graušanā. “Baltās beretes”, kas ieradās arestēt Rubiku, gāja kā caur dūmu joslu, un tas filmā ir redzams. Viens no puišiem Lejiņam teicis par 200 nošaujamo un 400 uz Baltkrievijas nometnēm nosūtāmo sarakstiem, ja virsroku būtu ņēmuši pučisti, bet nu arī šie ugunsgrēka dzēšanā atrastie saraksti ir pazuduši.
– Sakiet, vai uzklausījāt arī parastu cilvēku, ierindas tautfrontiešu atmiņas?
– Jā, un filmā nāk iekšā vēl viena zīmīga detaļa – par trimdas latviešu palīdzību atmodas sagatavošanā, par neatlaidīgajiem protestiem ārzemēs pret Baltijas sagrābšanu, vēl ilgi pirms šeit sākās neatkarības atgūšanas process. Kā tad cilvēki zināja iet pie Brīvības pieminekļa 1987. gadā 14. jūnijā vai 23. augustā? Par to vēstīja Rietumu radio pārraides, kurās “Helsinki-86” grupa pamanījās informēt par savām aktivitātēm. Interesanti, ka “Čikāgas piecīšu” dziedātājs Armands Birkens šeit bija privātā vizītē pie radiem 14. jūnijā un, izliekoties par nevainīgu tūristu, fotografēja tautas pulcēšanos piemiņas dienā. Šīs bildes publicēja “Laikā” uz vāka, mums izdevās atrast fotogrāfiju oriģinālus, bet no 23. augusta dabūjām miliču bildēto.
E. Engīzers: – Turklāt atmodu jau nevar izskaidrot, pamatojoties tikai uz 80. gadu beigu dokumentiem. Mēs metām tiltu uz senāku sākotni, uz pirmskara Latviju, lai atbildētu, kāpēc cēlās atmoda. Nācijai bija dziļa sāpe par neatkarības zaudēšanu, cilvēku atmiņā dzīvoja stāsts par tādu kā zaudēto paradīzi. Emocijām pievienojās tautas nobriešana, zināmie ģeopolitiskie notikumi, režīma vājināšanās – un tad sākās atmoda.
– Pirmskara Latvijā iesēto patriotisma izjūtu par savu valsti padomju varai tā arī neizdevās dzēst.
– Jā, to turēja ģimenēs, kas zināja pavisam citādu vēsturi, nekā stāstīja padomju skolā vai presē. Un tā vēsture bija pa īstam, kam vēl pievienojās katras ģimenes personīgi pārdzīvotie stāsti. Tautas frontes laikā tas viss izlauzās uz āru.
– Kā veidojās minētās filmas mozaīka? Jūs lasījāt un vācāt tālaika avīzes, citus materiālus?
– Iepazināmies ar lielu materiālu apjomu, jo no nesenās vēstures to klāsts ir visai plašs. Mana interese par atmodu sākās jau pirms deviņiem gadiem, kad šajā periodā balstīju savu zinātniskās darbības sākumu. Arī pie filmas veidošanas piegāju ar zinātnisku interesi. Mans galvenais mērķis bija izskaidrot atmodas procesu pēc iespējas pilnīgāk. Uzklausot tautfrontiešu un dažādu cilvēku domas, papildinot atmiņas ar dokumentiem un tā laika foto un video liecībām, filmā it kā mēģinājām rast un mērot vidusceļu – neiet neviena viedokļa pavadā. Katrs aculiecinieks uz notikumiem lūkojas caur savu prizmu un nereti diezgan šaurā leņķī, bet, saliekot visu kopā, veidojas mozaīka, ir redzams procesa ritējums. Antoloģija – tas ir itin kā kopsavilkums un arī globālāks skatījums, jo atmodu Latvijā nevar skatīt atrauti no PSRS sabrukuma.
– Kā īsti bija ar čekas roku LTF dibināšanā?
A. Saulītis: – Drošības iestādes, protams, cieši uzraudzīja sabiedriskos procesus un atsevišķos brīžos centās tos ietekmēt, ja ne vadīt. Tomēr, runājot par šo saikni, jāatzīmē, ka Tautas fronte un atmodas procesi kopumā ātri vien izvērsās pilnīgi citādi, nekā to sākotnēji varēja būt iecerējuši perestroikas arhitekti. Mūsu filmā racionāla šo notikumu analīze mijas ar emocionālām atklāsmēm par šo laiku. Man vienmēr šķitis, ka filmām ir jābūt emocionālām, un cilvēkiem nereti stāstot izlauzās pat asaras vai arī smiekli, atceroties piedzīvoto pirms 25 gadiem. Pat nebiju gaidījis, ka viens otrs varasvīrs, kuru esam raduši redzēt itin kā uz pjedestāla, brīžam runā ar neviltotām asarām acīs. Intervētie cilvēki runā arī par aspektu, vai mēs paši būtu varējuši izrauties brīvībā saviem spēkiem vai nebūtu varējuši, ja nesakristu pareizie kauliņi lielākā ģeopolitiskā spēlē. NATO valstis stipri satrūkās – kas notiks ar PSRS kodolieroču gigantisko krājumu, kad sāks skraidīt separātisti ar rungām un sist partiju centrālkomitejām logus. Taču vienlaikus ar savu dziesmoto revolūciju kļuvām Rietumiem ļoti simpātiski, un to apliecina Ojārs Kalniņš, kas mūsu lietu uzturēja aiz okeāna.
– Jūs devāt vārdu arī LTF niknākajiem pretiniekiem un tālaika komunistu varasvīriem?
– Katrā stāstā ir jābūt antagonistam, pretspēkam, un latviešu acīs spilgtākais tēls no tā laika ir Alfrēds Rubiks. Interviju Rubiks atteica, taču filmā, protams, bez viņa nevarēja iztikt. Cits atmodas laika simbols ir “Labvakar” raidījums, par kura dibināšanu bija dokuments ar Pugo parakstu, bet nostādne – ka ir vajadzīga jauna, atklātāka, sabiedriskāka televīzija, nāca no Maskavas – perestroikas garā. Filma atklāj dažas aizkulises par neuzticēšanos pašu tautfrontiešu līderu starpā. Tika rīkotas arī slepenas tikšanās pie sevišķi uzticamiem kolhozu priekšsēdētājiem, nomaļās dzirnavās vai saunās, un bija tādi LTF valdes locekļi, kuriem neteica, kad un kā lems par rīcību X stundā vai citā stratēģiski svarīgā brīdī. Viņiem, kā vaļsirdīgi atzinās runātāji, neuzticējās.
E. Engīzers: – Nozīmīgs tā laika varas amatvīrs, kas filmā runā samērā atklāti, ir VDK pēdējais priekšsēdētājs Johansons. Viņš atzīst, ka roku uz LTF pulsa čeka turējusi. Protams, pēc komunistu partijas sašķelšanās liela daļa tā saucamo nacionālkomunistu arī visai aktīvi piedalījās LTF un atmodas tālākveidošanā, un viņi par to pastāsta. Tomēr filma pamatā ir par Tautas fronti, nevis kompartiju, tāpēc šādu cilvēku filmā daudz nav.
A. Saulītis: – Bet mēs neesam rīkojuši žurnālistikas izmeklēšanu un tīšuprāt ķēruši sensācijas. Notika sarunas, cilvēki mēģināja dziļāk ieskatīties pagātnē, vairāk atcerēties. Pagājuši 25 gadi, bet notikumu dalībniekiem, vadītājiem tālaika emocijas, spriedze vēl ir iekšā.
– LTF 25 gadiem nešaubīgi ir jābūt notikumam ar valstisku nozīmi. Vai, jūsuprāt, šī jubileja šogad izskan pietiekami plaši, varbūt sabiedrībai patālo notikumu atbalsis nemaz nešķiet sevišķas ieklausīšanās vērtas?
E. Engīzers: – Sabiedriskais skanējums varētu būt plašāks, taču par mūsu filmu atmodas sakarā interesējušies lauku bibliotēkās, kultūras namos, un tas ir ne mazāk nozīmīgi kā vērienīgi sarīkojumi Rīgā. Taču visu pasākumu kulminācijai acīmredzami jābūt šonedēļ – sestdien, kas nolikta kā jubilejas atceres diena.
A. Saulītis: – Jūtu interesi no izplatītājiem, lauku kinoteātriem, skolām, jo filmas jau neuzņem vienai ceremonijai, lai pēc tam noliktu plauktā, bet izrādīšanai skatītājiem. Daudz kas vērtīgs palika aiz kadra, bet arī tas acīmredzami būtu noderīgi jaunatnei, lai iepazītu vēsturi. Filmu plānojam izdot diskā ar papildu materiālu. Ko tad 90 minūtēs būsim parādījuši? Ka pirms 25 gadiem sākās nacionāls ceļš uz neatkarības atjaunošanu. Tas vērtās ērkšķains, pretrunu pilns, ar šaubām un bailēm, ar drosmi un pārgalvību. Man neviens neiestāstīs, ka šis laikmeta attēls nav svarīgs skatītājiem. Tā ir mūsu nostāja kā filmas autoriem.
V. Krustiņš: – Saeimā retumis atceras par valstisko vai patriotisko audzināšanu. Kāda loma filmai “Atmodas antoloģija” varētu būt no šāda viedokļa?
E. Engīzers: – Var vilkt paralēles ar Askolda iepriekšējo filmu “Bermontiāde”. Jaunās paaudzes uztvere ir mainījusies tajā ziņā, ka tā maz lasa. Turpretī kino valoda jauniešiem šķiet saprotamāka, un tas var veidot dziļāku izpratni par vēstures procesu. Tāpēc svarīgs “Atmodas antoloģijas” uzstādījums bija veidot filmu paaudzei, kas atmodas procesā nav piedalījusies un nevar atcerēties, kā pienāca 4. maijs, jo daudzi tolaik vēl nemaz nebija dzimuši. Filma var palīdzēt veidot izpratni par valsts atjaunošanu un to, kā mainījās padomju sabiedrība, lai pārtaptu par mūsdienu sabiedrību. Daudzi jaunieši par to neko prātīgu nezina, un, lai gan ir sarakstītas interesantas atmiņu grāmatas, tās viņu uzmanību nesaista. Tāpēc jebkura skatāma filma var palīdzēt aizpildīt robus jaunatnes informēšanā. Turklāt filmas auditorija nav jaunieši vien. Valstiska audzināšana ir nepieciešama visu vecumu pilsoņiem.
– Tad taču jācer, ka Izglītības ministrija jau pasūtījusi šo filmu izrādīšanai skolās?
A. Saulītis: – Pagaidām par to neko neesmu dzirdējis. Gribu atbildēt ar kāda mūsu varoņa vārdiem, kad viņš atzīstas, ka dzīvi nav nodzīvojis velti, jo ir piedalījies atmodas laika procesos, un neatkarīga brīva Latvija ir atjaunota. Par to, kādā sabiedrībā mēs šobrīd dzīvojam, ir jāpateicas atmodas iznākumam. Un arī tam, cik labi esam pratuši veidot šo sabiedrību turpmākajos 25 gados. Zināšanas par to mums ir jānodod nākamajām paaudzēm. Tas raksturo arī mūsu, filmas autoru, nostāju, atskatoties uz šiem notikumiem un pastāstot par tiem mūsu filmā.
