Egils Līcītis: Viņi melos labāk 4
Pilsoniskā sabiedrība sajūsmā uzņēma ziņu, ka pirmsvēlēšanu sezonā valstī ieradīsies profesionāli palīgi, Hudīni un Volfam Mesingam rada brīnumdari, kas augstākā līgā konsultējuši ASV senatorus un Dauningstrītā 10 ieveduši Anglijas premjerministru, bet tagad nāks talkā magnetizēt Latvijas ļaudis nobalsot par Zaļo partiju vai saskaņiešiem. Priekšvēlēšanas ir neatņemama tautiskās kultūras sastāvdaļa, bet nereti nudien šķita, ka vietējo partiju programmas sarakstījis prātā jucis zinātnieks un kampaņu vadījis āzis. Tomēr par valstiski svarīgām lietām sabiedrisko attiecību daiļamata meistari, ausīs batonu bāzēji mācēja runāt tik naturālistiski, ka pielēca pat tantei Bauskā un olainietim no piecstāvenes. Ahā, šitie par izaugsmi, bet liste nr. 3, prātiņš īss – stutēs pamatšķiru.
Ārzemēs izrakstītie, smadzeņu skalošanā nepārspējamie spečuki prot dzīt dziļu vagu mērķauditoriju apstrādāšanā, bet vai neapsitīsies pret Latvijas laukakmeņiem, jo dosies pa neiebrauktām sliedēm. Kā pilsētnieciski cilvēki, izauguši uz Londonas, Ņujorkas bruģa, iedvesmos guļbūvēs un hruščovenēs dzīvojošo čīkstalu elektorātu un dozēti atmērīs publikai piedzejojamo sīrupu? Vai pēc augstākajiem ārzemju standartiem strādājošiem stratēgiem nepietrūks gaumes un mēra sajūtas, darbojoties oldskūlīgā vidē, ne no mūsu redzesleņķa skatoties?
Pērkot ārpakalpojumus, jāpadomā, kuri tad no slāvu akcenta “Saskaņas” tovāriščiem saprot amerikāņu valodu un kā, nezinādami ne bū, ne bē, kontaktēsies ar iebraukušajiem padomdevējiem? Savukārt ZZS iekoptai kolhoznieku estētikai diez vai pieņemams uzmācīgs, intensīvs, no tamponu un veļaspulvera reklāmām patentēts pārdošanas modelis, kādu paredz importa režisoru koncepcija. Mājražotāji polittehnologi aptver, cik vērta un nozīmīga ir aģitācija kapu-svētkos un cik pasakainu klientūru iegūst, ja ZZS pulkveža fočeni piešņorē gurķu sēklu paciņai. Cik svarīgi orientēties uz politisku priekšnesumu jautru un iereibušu cilvēku atmosfērā, izmētāt skrejlapas un par miljons eiro aplipināt visus valsts afišstabus ar pozējošu līderu attēliem. Ārzemju kolēģi ne vella nejēdz, cik letiņi uzticas no radioaparātiem rēcošai propagandai “vecie mūdži iet bekot” un videorullīšos sagatavotai izejvielai “polučai, fašist, granatu!”. Mūsu politiķiem jāiet pie meičām un zeltenēm uz klētiņu, lai dabiskā formā pierādītu cīņu pret sieviešu apspiestību, un jāiedzer no kakliņa ar zildeguņiem pie bodes, uzturot saspēli ar vienkāršiem cilvēkiem. Jāatzīst, sastopot īstenību, ārzemju konsultantiem būs atgriezeniskas grūtības – pārliecināt kaut cik ievērojamu vēlētāju daļu, ka attiecīgiem kandidātiem visi ir mājās.
Cik svešzemnieki pazīst sociāla rakstura jautājumus – ko zin par latviešu dabas bērnu tuvību stārķu ligzdām, kvēli pērnās kūlas dedzināšanā, kas ir točka un kur ir iemīļotas baraviku vietas? Vai profesionāļi, kas pasniegs meistarklasi, ar acs kaktiņu redzējuši vienvienīgu “Ugunsgrēka” sēriju, kur tīrā akas ūdenī atspoguļotas tautas likteņgaitas un laikmetu grieži? Vai ārzemju palīgi mūsu karogos saskata seno ugunskrusta zīmi vai ko citu? Vai talkotājiem padota info, kā ceļas cilvēku vēlēšanu aktivitātes pakāpe, kolīdz sola uzšķiņķot nelielu, bet taisnīgu atlīdzību “nobalsot par polšu”?
Nav šaubu, uzaicinātiem palīgiem labāk saņurcīts rublīts nekā pliks paldies. Māc bažas, ka spīdekļi plāno provinces partijās uziet āderi, no kuras sūknēt un sūknēt. Izurbinās caurumiņu sūri grūti “Saskaņas” iekrātās naudas maisos, un eirīši ripos latatā. Kaklā kāpj kamols. Izpumpējuši prāvas summas, iluzionisti izliksies, ka pētī konjunktūru, cep aģitmateriālus kā pankūkas, rok bedri citiem, bet algas dienā aizlasīsies, negaidot vēlēšanu galarezultātu, kur zickonsultanti nolaiduši dibenā plaukstošu Ušakova vai Tavara uzņēmumu.
Ar ko ceha biedri, mūspašu Ēriks un Jurģis, sliktāki drēbes pazinēji. Tāpat pratīs izlikt lamatas, slazdiņus konkurentiem. Kad dūšīgi uzpīpēs, pasniegs partijas ideālu atstāstījumu kā krāšņāko psihodēliju! Patriotiski dot darbu un maizi, nolīgstot Rakstnieku savienības spalvas lielmeistarus, ļaut drusku nopelnīt latviešu komponistiem, sacerot melodijas par politikas varoņu starojumu, maksāt zīmētājiem plakātistiem, kuri uz kartona pamatnes ataino 6 m garus saimniekus savā zemē (vai Rīgā) kā no modes žurnāla izkāpušus. Neticu, ka šaubīgi apkārtklejotāji melos labāk nekā mūsu radošā, kreatīvām idejām bagātā reklāmistu sugas inteliģence.
