Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
4. februāris, 2014
Drukāt

Lasītājs: Kādreiz Rubiku pat cienīju, bet viņš par mums ņirgājas

Foto - LETAFoto - LETA

Kā vērtējat Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) nosodījumu Drošības policijai (DP) , ka neierosināja krimināllietu par Alfrēda Rubika izteicieniem, kuros viņš centies attaisnot represijas?

Albīns Briedis Jērcēnos: “Nekur Eiropā nav pieļaujama holokausta attaisnošana un tas ir pareizi. Līdzīgi jābūt arī ar deportāciju attaisnošanu. Atbalstu LPRA izteikto neuzticību DP vadībai. Atceros to 1949. gada marta dienu, kad abi ar vecmāmiņu nokļuvām izsūtīto vagonā Strenčos. Garām ilgi staipīja kādu uz nestuvēm, līdz beidzot to ievilka mūsu vagonā. Izrādījās, tā bija mūsu kaimiņiene Alvīne jau uz nāves gultas. Pienāca nakts, bet neviens blakus mirējai uz nārām neguļas… Ko Alvīne bija noziegusies, vai sadarbojusies ar vāciešiem, dārzus ravējot un govis slaucot? Par kādu likumību un taisnīgumu šajās represijās vispār var runāt?

Es dažkārt nopērku kādu krievu avīzi. Viena ņirgāšanās par Latviju un latviešiem. Ir kaut kas jādara mūsu likumdošanā, lai beidzot kas mainītos.”

Jānis Auzāns Līvānos: “Esmu izgājis vismaz piecus lēģerus, jo biju leģionārs. Bet tie mazie bērni par ko? Deportācijas nedrīkst attaisnot, jo izsūtīšanas notika bez jebkādas apsūdzības. Pilnīgi pievienojos represēto apvienības viedoklim. 1949. gadā izsūtīja manu vecomāti un krusttēvu ar ģimeni. Vecmamma un krustēvs Sibīrijā gāja bojā, bērni un sieva atgriezās, bet ko bija pārdzīvojuši… Viņus izveda ne par ko. Alfrēds Rubiks ir Latvijas ienaidnieks un tikai tā viņu var vērtēt. Atteikšanās ierosināt krimināllietu ir vairāk nekā dīvaina.”

Indulis Dambergs Saukā: “Uzskatu, ka DP nereti strādā kā čeka – ja runā Latvijas ienaidnieki, viņus bieži attaisno, bet, ja kāds grib nodarīt ko viņiem, tad saņem pēc pilniem “nopelniem”. Arī mēs ar brāli 1949. gadā nonācām izsūtījumā. Negribas pat atcerēties, ko pārdzīvojām. Šo netaisnību attaisnot nav tiesību nevienam.”

Dzidra Ozola Rīgā: “Kādreiz Alfrēdu Rubiku pat cienīju, jo domāju, ka viņš nemaina savu pārliecību kā dažs labs. Bet tagad jāatzīst, ka viņš par mums atklāti ņirgājas un DP to pieļauj. Neticu, ka viņš nesaprot, ka izsūtītie bērni ne pie kā nebija vainīgi. Mūsu ģimeni izsūtīja 1941. gadā, tēvu no mums jau stacijā nošķīra, un viņu vairs neredzējām. Mans tēvs aizgāja bojā jau 1942. gadā Soļikamskas nometnē. Viņš nebija noziedznieks, bet gan visu cienīts Franču liceja skolotājs, kurš ļoti mīlēja savu dzimteni.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+