Latvijā
Vēsture

Viņiem drosmes netrūka. Latvijas valstiskuma aizmetņi Valkā 16


Valka. Aleksandra iela (tagad Lai ielas sākums Valgā, Igaunijā). Ap 1912. gadu.
Valka. Aleksandra iela (tagad Lai ielas sākums Valgā, Igaunijā). Ap 1912. gadu.
Foto: no Valkas novadpētniecības muzeja krājuma, no grāmatas “Ziemeļlatvija”, Tatjana Veselova (no lv100.lv)

Latvijas valsts tapšanas stāstā nepamatoti piemirsts kāds būtisks notikums Valkā. 1917. gada novembrī šajā Ziemeļlatvijas pilsētā nodibināja Latviešu pagaidu nacionālo padomi (LPNP), kas pirmā bija tiesīga runāt visas tautas vārdā un pasaulei vēstīja par latviešu tautas patstāvības centieniem. Tā lika pamatus neatkarīgai Latvijai, ko gadu vēlāk 18. novembrī proklamēja Rīgā.

“Pēterpilī, 1917. gada 15. novembrī. Šodien Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā un apakšstāvā, [bij. Krievijas] valsts domnieka [Jāņa] Goldmaņa dzīvoklī pacilāts garastāvoklis. Šodien visiem delegātiem, kuriem jāpiedalās mūsu tautas un mūsu zemes turpmākā likteņa izlemšanā, jādodas uz Valku. (..) Visi centrālkomitejas darbinieki un Goldmaņa līdzstrādnieki jūt mums, delegātiem, līdzi. Viņi gan skūpstiem, gan skatiem novēl mums laimīgu ceļu un lielā darba laimīgu veikšanu. Viņi labi apzinās, kas mums var atgadīties ceļā un Valkā, ja īstā brīdī lielinieku un vācu spiegi dabū zināt par mūsu lielajiem nacionāliem nolūkiem. Tādēļ mēs visu turam slepenībā un čukstam savā starpā, lai tik lielos nodomus neizjauktu ļauna roka, pirms nav teikts skaļš, atklāts vārds visai tautai un svešām zemēm.” Tā LPNP dibināšanas priekšvakarā rakstīja Latviešu nacionāldemokrātu partijas delegāts notārs Kristaps Bahmanis.

Lai gan LPNP dibināšana nebija slepena un uz to bija aicinātas visas lielākās latviešu politiskās partijas un sabiedriskās organizācijas, ieskaitot Latvijas Sociāldemokrātijas lieliniekus, tomēr latviešu pilsonisko spēku brīvai domai dienas bija skaitītas. Lielinieki, 1917. gada 25. oktobrī pārņemot varu Krievijā, tajā skaitā vācu neokupētajā Latvijas daļā, pamazām sāka izrēķināšanos ar politiskajiem pretiniekiem. Avīžu slēgšanai un LPNP darbības aizliegumam sekoja padomes locekļu aresti. Bija jābūt lielai drosmei, lai šajos skaudrajos politiskajos apstākļos turpinātu iesākto darbu. Viņiem šīs drosmes netrūka.

 

Karš un cerības

Latviešu tautas ceļš līdz savai valstij bija ērkšķiem kaisīts. Pirmā pasaules kara priekšvakarā latviešu apdzīvotie Krievijas impērijas Vitebskas guberņas Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķi, bet jo īpaši Vidzemes un Kurzemes guberņas bija starp attīstītākajiem valsts reģioniem. Rīga rūpnieciskās produkcijas ražošanā ieņēma vietu pirmajā trijniekā uzreiz aiz metropolēm Sanktpēterburgas un Maskavas. Arī izglītības līmenis latviešu apdzīvotajos reģionos bija viens no augstākajiem. Tomēr tiesību ziņā latvieši joprojām bija pielīdzināmi citām impērijas mazajām tautām, bez lielām cerībām uz savu apstākļu uzlabojumu. 1905. gada revolūcija, kurā latviešu tauta izrādīja lielu aktivitāti un cerēja uz radikālām pārmaiņām, tika nežēlīgi apspiesta. Cara “dāvinātā” Valsts dome, kurā ievēlēja arī latviešus, bija demokrātijas izkārtne, jo Nikolajs II to varēja atlaist, kad vien vēlējās. Latvieši krāja spēkus un gaidīja nākamo iespēju. Tāda radās 1914. gadā, kad impērija iesaistījās pasaules karā, nenovēršami tuvojoties bojāejai.

Pasaules kara laikā latviešu nacionālā pašapziņa ieguva jaunu enerģiju, un paradoksāli – nevis lielu uzvaru, bet gan kara izraisītā posta un sociālās krīzes dēļ. Vācijas iebrukums Latvijas teritorijā 1915. gada pavasarī izraisīja masveidīgu bēgļu kustību – katrs trešais iedzīvotājs pameta savas mājas un devās bēgļu gaitās. Tas bija smags pārbaudījums, ko daudzi neizturēja, tomēr vienlaikus bija arī pamudinājums vēl spēcīgāk apzināties savas saknes un piederību noteiktai zemei un tautai. Vēlākā LPNP locekļa un vēstures pētnieka Līgotņu Jēkaba vārdiem runājot, “pirmoreiz latviešu tauta visā dziļumā samana, ka “Latvija” nav tukšs vārds, ģeogrāfiska skaņa. Latvija priekš latviešiem ir dzīvības jautājums. Tauta bez savas zemes ir kā salmu stiebri, kurus vēstures vēji nēsā pa zemes virsu, mēslodami pasaules tīrumus”.

 

Revolūcijas mutuļos

Vairāki tūkstoši vīriešu, no kuriem daudzi bija bēgļi no Kurzemes, brīvprātīgi iestājās 1915. gada vasarā dibinātajos latviešu strēlnieku bataljonos, kas ieņēma vietu zemes aizstāvju rindās. Gan vietējiem, gan svešumā izkaisītiem tautiešiem radās cerības, ka agri vai vēlu viņi varēs atgriezties mājās, jo par zemi cīnās savējie. Par bēgļiem un latviešu strēlniekiem rūpējās divas lielas organizācijas – Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja un Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja –, kurām bija milzīga nozīme latviešu nacionālo spēku konsolidēšanā. Tajās sapulcētie latviešu atklātības darbinieki kļuva par nākamās Latvijas valsts politisko eliti, no tiem nāca LPNP dibināšanas iniciatīva.

1917. gadā pēc Februāra revolūcijas, kad sākās pirmais demokrātijas posms Krievijas vēsturē, Latvijā un latviešu bēgļu centros Krievijā bija vērojama liela sabiedriskā rosme. Kā sēnes pēc lietus dibinājās jaunas un legalizējās vecās politiskās partijas, biedrības u. c. Tomēr revolūcijai Latvijā trūka nacionālās vadības. Par tādu nespēja kļūt jau minētās bēgļu un strēlnieku organizācijas, jo bija atkarīgas no Pagaidu valdības piešķirtā finansējuma. Arī Pagaidu valdība, uz kuru tika liktas lielas cerības, latviešu prasības pēc politiskās autonomijas atstāja Krievijas Satversmes sapulces kompetencei, praksē faktiski turpinot “nedalāmās Krievijas” politiku.

Pilsonisko spēku lojalitāti un cerības uz Pagaidu valdības reformām sava politiskā kapitāla audzēšanā izmantoja kreisie politiskie spēki – Latvijas Sociāldemokrātija (LSD), kas līdz 1917. gada vasaras nogalei bija ieguvuši pārliecinošu vairākumu gan latviešu strēlnieku pulku padomēs, gan pašvaldības iestādēs, no kurām lielākās bija Vidzemes Zemes padome un apriņķu zemes padomes. Par tādu kā “nacionālu salu” varēja uzskatīt Valku, kurā vēlēšanās uzvarēja nevis LSD lielinieki, bet gan pilsoniskie spēki ar Latviešu zemnieku savienību priekšgalā.

 

Valka kā galvaspilsēta

Bēgļu kustības iespaidā Valkā iedzīvotāju skaits kara laikā pieauga no 19 līdz 30 tūkstošiem. Pilsētā mājvietu atrada latviešu pilsoniskā inteliģence, to par savu mītnes vietu jau 1915. gadā izvēlējās laikraksts “Līdums”, pulcējot ap sevi jaunus un talantīgus rakstniekus, tostarp Jāni Akurateru, Kārli Skalbi, Antonu Austriņu, Ādolfu Ersu un citus. Valkā apmetās bēgļi, kuri nevēlējās doties tālāk uz Krieviju, cerot drīzāk atgriezties mājās. 1917. gada septembrī pēc Rīgas krišanas Valka kļuva par faktisko Latvijas galvaspilsētu. Tā bija nozīmīgs dzelzceļa mezgls, turklāt relatīvi tālu no frontes līnijas, tādēļ to par savu mītnes vietu izvēlējās gan 12. armijas štābs, gan Vidzemes Zemes padome, gan citas iestādes. Apstākļu sakritības dēļ Valka kļuva par vietu, kur 1917. gadā sapulcējās latviešu pilsoniskās partijas, sabiedriskās un karavīru organizācijas un kooperatīvi, lai vienotos tautas nacionālo centienu īstenošanā.

Redzot Pagaidu valdības noraidošo attieksmi pret tautu pašnoteikšanās tiesībām, kā arī lielinieku pieaugošo ietekmi sabiedrībā, pilsoniskie spēki arvien vairāk vērsa skatus Rietumu sabiedroto virzienā. Nacionāli aktīvākie laikraksti – “Dzimtenes Atbalss”, “Laika Vēstis” un “Līdums” – pēc Rīgas krišanas centās padarīt Latvijas nākotni par starptautisku problēmu. Tie aizstāvēja domu, ka Latvijas jautājumu izšķirs nevis Krievija vai Vācija, bet gan pēckara miera konference, kurā noteicošais vārds būs Rietumu lielvalstīm. Tāda virziena atbalstīšana bija likta arī LPNP dibināšanas pamatnostādnēs.

Kaut ideja par LPNP dibināšanu radās jau neilgi pēc Februāra revolūcijas, bija jāpaiet gandrīz deviņiem mēnešiem, līdz šo ideju realizēja dzīvē. Petrogradas latviešu organizācijas un politiskās partijas oktobra sākumā sasauca lielāko latviešu organizāciju apspriedi, kurā vajadzēja vienoties par LPNP dibināšanas pamatprincipiem. Piedalījās desmit organizācijas, bet lielinieciskā Vidzemes Zemes padome atsūtīja tikai novērotājus.

Pilsoniskās partijas un organizācijas bija gatavas uz kompromisiem, bet kreisie politiskie spēki ne Petrogradas apspriedē, ne LPNP dibināšanas laikā nebija ar mieru meklēt kopsaucējus, pat ja uz likmes bija latviešu tautas nākotne. Lielinieku nostāja noveda pie VZP šķelšanās, pirmajiem paziņojot, ka viņus neinteresē Latviešu nacionālā padome, bet tikai Latvijas nacionālā padome, proti, viņiem ir vienalga, kas šeit dzīvo – latvieši, krievi, ebreji vai samojedi. Tas bija spļāviens sejā latviešiem, kuri bija un vēlējās palikt Latvijas teritorijas pamattauta.

 

“Momenta svarīgums”

LPNP dibināšana bija nolikta uz 29. oktobri Valmierā, bet sakarā ar lielinieku veikto valsts apvērsumu, dibināšanas datumu un vietu pārcēla uz 16. novembri Valkā. Pa šo laiku lielinieki ar latviešu strēlnieku palīdzību pārņēma varu visā neokupētajā Latvijas daļā. Pēdējā pilsēta, kas krita lielinieku rokās, bija Valka. Paredzētā sadursme ar pilsētas garnizonu un Pagaidu valdībai uzticīgām armijas daļām nenotika, un 7. novembrī strēlnieki ienāca pilsētā bez neviena šāviena. Nākamajā dienā Valkā ievēlēja Latvijas Strādnieku, zemnieku un kareivju deputātu padomes izpildkomiteju (Iskolatu), kas kļuva par galveno izpildvaru no vāciešiem brīvajā Vidzemes daļā un Latgalē.

Uz LPNP dibināšanas sapulci bija uzaicināti delegāti no 20 lielākajām latviešu sabiedriskajām organizācijām un politiskajām partijām, bet piedalījās 13 no tām. Pārējās, lielākoties kreisi orientētas, no dalības atteicās vai neatsūtīja savus pārstāvjus. Pilsoniskie spēki izlēma negaidīt un dibināt LPNP bez kreiso politisko spēku klātbūtnes.

Atklājot sanāksmi, Jānis Goldmanis aicināja pārvarēt domstarpības un saprast šā brīža nozīmību: “Mēs nedzīvojam priekš sevis vien, bet daudz vairāk priekš Latvijas nākotnes un viņas turpmākām paaudzēm. Varbūt tikai pēc gadu simteņiem pienāks Latvijai tik svarīgs un nopietns brīdis kā tagad. Mums jāapzinās momenta svarīgums un sakarā ar to jārīkojas, vienprātīgi jāsadodas rokās kopējā darbā par Latvijas laimi un nākotni.” Par spīti tam, ka bija strīdi par jaundibināmā tautas pārstāvības orgāna nosaukumu un kompetenci, 17. novembrī ar 18 balsīm pret vienu LPNP tika nodibināta.

 

Ieliek pamatus

Par galvenajiem Nacionālās padomes uzdevumiem izvirzīja – rūpēties par Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanu, kā arī iestāties par apvienotu Latviju un latviešu pašnoteikšanās tiesībām nākamajā miera konferencē. Delegāti vienojās par nepieciešamību ieņemt noteiktu orientāciju uz Rietumu sabiedrotajām valstīm, negaidot, kad Latvijas likteni izlems Vācija vai lielinieciskā Krievija. Pieņēma lēmumu nekavējoties dibināt sakarus ar Rietumu sabiedroto diplomātiem Krievijā un iespējami drīz sūtīt LPNP delegātus uz rietumvalstīm ar uzdevumu aizstāvēt latviešu pašnoteikšanās centienus un informēt par latviešu tautas vēsturi un aktuālo politisko situāciju Latvijā.

Pirmajā sesijā pieņēma vairākas nozīmīgas deklarācijas un rezolūcijas, kam bija milzīga nozīme latviešu tautas ceļā uz savu valsti. Svarīgākajā no tām – deklarācijā “Ārvalstīm un tautām” – bija teikts, ka “Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība, kuras stāvokli attiecībās uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts”. Daži vēsturnieki un juristi to uzskata par pirmo Latvijas neatkarības deklarāciju. Lielinieku varas apstākļos vārdu “neatkarība” nevarēja lietot, jo tas varētu negatīvi atsaukties uz LPNP turpmāko darbību, turklāt Krievija joprojām bija Rietumu sabiedroto pusē cīņā pret Vāciju, tādējādi deklarācijās un rezolūcijās nevarēja tikt aizskartas Krievijas teritoriālās intereses.

Ievērojamais latviešu tiesībnieks Kārlis Dišlers uzskata, ka pēc būtības šo deklarāciju var uzskatīt par neatkarības pieteikumu: “Nacionālā padome vairs negaidīja Latvijas likteņa izšķiršanu no Krievijas (pie kuras tā formāli piederēja), bet gan apņēmās kārtot latviešu tautas lietas patstāvīgi, uz tautu pašnoteikšanās tiesību pamata, līdz Latvijas Satversmes sapulces sanākšanai.” Tajās 1917. gada novembra dienās neviens to par neatkarības deklarāciju gan nesauca, un gan Krievijā, gan ārvalstīs latviešus joprojām uzskatīja par tautu, kas vēl tikai tiecas pēc patstāvības.

 

Rietumu atbalsts

LPNP ievēlēja sešas nodaļas – Ārlietu (priekšsēdētājs J. Goldmanis), Aizsardzības un atjaunošanas (Jānis Rubulis), Kultūras (Fricis Vītoliņš), Finanšu (Zigfrīds Anna Meierovics, vēlāk – Ādolfs Klīve), Agrāro (Jānis Kalniņš) un Koloniju nodaļu (K. Bahmanis), kā arī divas komisijas – Satversmes likuma izstrādāšanas un Satversmes sapulces vēlēšanu (abas vadīja Voldemārs Zāmuels). Ievēlēja valdi desmit cilvēku sastāvā, priekšsēdētāja pienākumus uzticot juristam Voldemāram Zāmuelam. Valde, abas komisijas un visas nodaļas, izņemot Ārlietu nodaļu, sākotnēji darbojās Valkā.

Valdes darbs bija ļoti aktīvs. Tā koordinēja nodaļu darbu, bija atbildīga par sesiju sasaukšanu, uzsaukumu izdošanu, ziedojumu vākšanu. Līdz 1918. gada jūlijam valde Valkā noturēja 41 sēdi, lielākoties konspiratīvos apstākļos. Redzamākā LPNP publiskā izpausme bija uzsaukums “Visiem latviešiem!”, ko publicēja 25. novembrī un izplatīja 30 tūkstošos eksemplāru ne tikai vācu neokupētajā Latvijas daļā, bet arī Krievijā. Tajā LPNP sludināja: “Latvieši! Lielais atlaišanas vārds ir atskanējis: pašnoteikšanās tautām! Negaidāt vairs citas atlaišanas! Ņemat sev paši, ko vēsture jums dod, un esat gatavi notīrīt savas durvis no svešiem apspiedējiem! Ņemat sev paši šo zemi, kuru mūsu tēvi pirkuši ar saviem asins sviedriem, un ceļat tur labāku valsti nekā tā, kura tagad iet bojā. Lai dzīvo apvienotā Latvija!”

Aktīvākā bija Ārlietu nodaļa, kura lauza ceļu pie Rietumu sabiedroto diplomātiem, informēja starptautisko sabiedrību par latviešu pašnoteikšanās centieniem ar dažādu uzsaukumu un brošūru palīdzību, kā arī tiecās panākt LPNP delegātu klātbūtni rietumvalstīs. Izmantojot LPNP savāktos līdzekļus un finansiālu palīdzību no Lielbritānijas un Francijas, 1918. gada jūlijā Z. A. Meierovicam izdevās nokļūt Lielbritānijā. Viņam sekmējās īstenot LPNP dotos uzdevumus un panākt LPNP darbības starptautisku atzīšanu, proti, 23. oktobrī mutiski un 11. novembrī rakstiski Lielbritānija atzina LPNP par de facto Latvijas valdību. Tas bija liels panākums un vēlāk atviegloja valsts starptautisko atzīšanu.

 

Ceļš uz neatkarību

Neskatoties uz šiem panākumiem, LPNP neizdevās kļūt par noteicošo politisko spēku 1918. gada rudenī, kad sākās diskusijas starp LPNP un vācu okupētajā Rīgā dibināto Demokrātisko bloku par Latvijas priekšparlamenta izveidi. LPNP vadošie pārstāvji V. Zāmuels un A. Bergs bija pārliecināti, ka starptautiski atzītajai organizācijai izdosies nodrošināt vadošo lomu Latvijas priekšparlamentā un Pagaidu valdībā. Tomēr diskusijās virsroku guva Latviešu zemnieku savienības līdera Kārļa Ulmaņa viedoklis par to, ka Tautas padome jāveido tikai politiskajām partijām, tajā skaitā sociāldemokrātiem (maziniekiem) un mazākumtautībām. LPNP pārstāvošās sabiedriskās organizācijas tika atstātas ārpus Tautas padomes, vairākas no tām bija pārtraukušas darbību jau iepriekš. Daļa LPNP pārstāvēto politisko partiju pārstāvju pārgāja Demokrātiskā bloka pusē.

Neskatoties uz to, par Tautas padomes priekšsēdētāju ievēlēja LPNP Ārlietu nodaļas locekli juristu Jāni Čaksti. Puse no Pagaidu valdības ministriem nāca no LPNP. Tautas padomes dibināšanas sēdē tika atzīti LPNP nopelni Latvijas dibināšanā. Bez Valkā ieliktā pamata Latvijas valsts proklamētājiem un veidotājiem, visticamāk, būtu jāiet daudz garāks un sarežģītāks ceļš.

 

Galerijas nosaukums
LA.lv