Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
9. novembris, 2012
Drukāt

Viņķele nav nekāds monstrs

Foto - LETAFoto - LETA

Šķiet, labklājības ministre Ilze Viņķele tagad ļoti pārsteigta, ka viņas viedoklis par padomju laikā darba mūžu aizvadījušo mazajām pensijām izsaucis tādu sašutumu. “Bet ko tādu es pateicu?” skan cauri arī ministres mēģinājumiem notikušajam uzliet pārpratuma mērci.

 

Gastronomiskais akcents te ir būtisks: intervijā žurnālam “Playboy” I. Viņķele šīs iedzīvotāju grupas plāno vecuma riecienu pamatojusi izvērsti un pat ar pieredzējušas gard-ēdes baudu. Liekas, ministre izgaršo iespēju beidzot pasacīt bez aplinkiem: paši vainīgi, ka dzīvojāt citā valsts iekārtā, un sakiet paldies par grašiem, kurus mēs jums atmetam. Būtībā tas ir vāji aizplīvurots pārmetums, ka vajadzētu prasties kaunu un nesūdzēties, ja reiz kāds atļaujas dzīvot tik ilgi un vēl uz mūsu rēķina. Skarbi.

Atklātībai ir divas puses. Viena allaž sāpīga. Bet otra ievieš skaidrību, saliekot visu pa plauktiem. Protams, arī pirms I. Viņķeles vaļ-
sirdības izplūdes mēs zinājām, ka tautu un valdību šķir atsvešinājuma robežupe. Tās izcelsmes un paplašināšanās skaidrojumu iemeslos tika minēts komunikācijas trūkums, sasteigta svarīgu lēmumu pieņemšana u. tml. Labklājības ministre nu – paldies viņai! – atbrīvojusi no garas spriedelēšanas. Tagad zinām: mēs savā upes krastā domājam pavisam citādi nekā valdība tajā pretējā. Lūk, mēs uzskatām, ka cilvēka cienīgu dzīvi pelnī visi godīgi strādājušie, bet labklājības ministrei ir savas domas, uz kuru pamata acīmredzot balstās viņas vadītā resora stratēģija. Kas tālāk?… Nekas tāds. Mums ierasti nāksies sagremot I. Viņķeles uzservēto krupi. Viņa turpmāk centīsies nezaudēt galvu no laimes par intervēšanu populārā izdevumā un izteiksies saudzīgāk, patiesās domas turot aiz atslēgas.

Taču netiesāsim ministri pārāk bargi.

Nav I. Viņķele nekāds monstrs. Viņa tikai labi iekļaujas komandā un tās domāšanas stilā, kuru vidējiem prātiem laikam neaptvert. Piemēram, grūti saprast Valsts prezidenta Andra Bērziņa loģiku, izvērsti šauboties, ka 30 – 40 procenti Latvijas ļaužu dzīvo nabadzīgi.

Sev raksturīgā manierē, iesāktus teikumus nepabeidzot, A. Bērziņš mudināja neuzticēties “Eurostat” pētījumam, uz kura pamata esam trešā nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā. Ja prezidents kaut ar vārdu pieminējis ēnu ekonomiku, kas izkropļo ienākumu rādītājus, nabadzības procentu apšaubījumam viņa mutē būtu cits svars. Taču valsts augstākā amatpersona izvēlējās norādi “nemeklēt slikto” jeb – nevajag ticēt statistikai, jo dzīvojam gluži labi.

Varas augstākajā līmenī pastāvošie cilvēku labklājības līmeņa normatīvi daudziem bijis mudinājums pamest Latviju. Bet pašreizējie mēģinājumi dabūt viņus mājās diemžēl tikai izgaismo atšķirīgo domāšanu valdības un tautas pusēs. Vai tiešām reemigrācijas plāna veidotāji Ekonomikas ministrijas ( EM) personā visā nopietnībā uzskata, ka darba piedāvājumi speciāli veidotajā tīmekļa vietnē mudinās gājputnus atceļam?… Laikam taču valdības speciālistiem prātā neienāk tas, ka pastāv ļoti aktīva informācijas apmaiņa starp aizbraukušajiem un palikušajiem un ka mājinieku izplatītā mutvārdu reklāma vai komentāri būs neskaitāmas reizes ātrāki un iedarbīgāki par EM tekstiem. Lai cik brīnišķīgi tie skanētu, cilvēku atplūdus nepiedzīvosim, kamēr upes otrā krasta citadelē kops no ļaužu ikdienas dzīves atrautu domāšanu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+