Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
15. oktobris, 2013
Drukāt

Viņpus horizonta


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Līdz 28. aprīlim Rīgas Mākslas telpas INTRO zālē apskatāmā gleznotāja Uno Daņiļevska (1945 – 2007) piemiņas izstāde ir neliela, salīdzinot ar viņa mūža devumu. Nemelotu, ja teiktu, ka Uno Daņiļevskis bija labākais savas paaudzes gleznotājs. Tomēr tā nebūtu arī taisnība.

Mākslinieks bija izcils, bet viņam piekrita iespēja dzīvot un strādāt vienā laikā ar vairākiem spilgtiem sava amata brāļiem – Liju Būmani, Aiju Jurjāni, Juri Jurjānu, Robertu Muzi un citiem, kuri, katrs citādi, mainīja un bagātināja Latvijas mākslas valodu.

Jaunā mākslinieka skološanās, uzskatu veidošanās noritēja laikā, kad tikko bija sācies Hruščova “atkusnis” (J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola 1957 – 1964) un beidzās gadu pēc traģiskā Prāgas pavasara (Latvijas Mākslas akadēmija 1964 – 1969). Politikas ietekme kultūrā bija ļoti tieša, tas ir laiks, kad mākslinieks, “balstoties uz sociālistiskā reālisma principiem, cīnās un gūst panākumus”. Tomēr mākslā jau bija sākušies socreālisma sabrukšanas procesi, parādījās ārzemju mākslas žurnāli, dažu aizrobežas procesu atspoguļojumu izdevās iemānīt žurnāla “Māksla” slejās. Mākslā ar “skarbo stilu” jau bija ienākusi jauna paaudze, kura attīstīja to, ko šodien katrs ar savu attieksmi saucam par latviešu glezniecības skolu. Akadēmijas studenti tajā laikā rūpīgi uzlasīja informācijas druskas, aizrautīgi gleznoja un vakaros pie vīna glāzes kaismīgi diskutēja par filozofijas, estētikas un mākslas problēmām. Tas bija ideālu laiks, un Uno Daņiļevskis tos uzņēma, mācoties atbildību par savu darbu un pilnveidojot gleznošanas tehnoloģijas nianses līdz virtuozitātei. Apguva profesijas pamatus, lai varētu prasmīgi strādāt un vajadzības gadījumā atmest, tāpat kā to dara, piemēram, modernās dejas horeogrāfi vai mūziķi.

Neviens taču nenoliegs, ka šiem 
māksliniekiem, lai sasniegtu radošo brīvību, jāapgūst klasiskās dejas pamati vai līdz kaulam jāiepazīst savs instruments. Uno Daņiļevskis gleznotāja paleti pat salīdzināja ar klaviatūru – visam te jābūt noteiktā un perfektā kārtībā.

Mākslinieku, tāpat kā viņa laikabiedrus, vienmēr interesējuši formas jautājumi. Nevis tas, ko gleznot, bet kā gleznot. Tas saprotams katram kārtīgam darba darītājam. Jau Rūdolfs Blaumanis ir teicis: “Nevis tas, vai tu rozi vai mēslu gubu aprak-sti, ir tas svarīgākais, bet gan tas, kā tu to dari.” Vajag kolhozu un traktoru – ir, bet tas tiek izdarīts ar glezniecības vecmeistara tvērienu (“Tīruma iekārtošana”, 1983). Mākslinieku saistīja smalku niansētu krāsu attiecību glezniecība, kuras uztveršanai vajadzīgs ne vien redzes, bet arī prāta un emociju treniņš. Pateikt, ka balts laukums ir tukšs un pliks, ir vienkārši, bet saskatīt trīs vai četras baltās krāsas un to izcelšanai lietotos tonāli tuvos krāsu akcentus jau prasa apstāšanos un iedziļināšanos (“Sniega klajums”, 2003). Un tikai tad var sajust to enerģijas īpatsvaru, kuru mākslinieks te ielicis, pie reizes noskaidrojot arī savas iekšējās rezerves. Diemžēl daļu smalko nianšu un gleznas telpiskumu “noēd” izstāžu zāles elektriskā gaisma, tāpēc skatītājiem jābūt īpaši vērīgiem.

Uno Daņiļevska gleznošanas tehnoloģiskais process bija sarežģīts un darbietilpīgs.

Gleznotājs izmantoja dažādas krāsas, lakas, pastas, klājot tās slāņiem, vairākkārt lazējot, līdz gleznas virsma ieguva neatkārtojamu gleznieciskumu. Viens no mākslinieka spilgtākajiem izteiksmes līdzekļiem ir faktūra. Reizēm tā ir bieza un tumša kā darva.

Gleznā “Pie ziemeļu upes Olas” noteicošo horizontālo otas ritmu caurvij smalks vertikālo strīpinājumu raksts. Upe un lietus. Ūdens pret ūdeni. Melnais pret melno. Dažviet faktūra ir gaiša, piesātināta ar tādu sajūtu blīvumu kā virmojošs, vasaras smaržu un saules svelmes piepildīts pēcpusdienas gaiss, kura kustību, mazliet piemiedzot acis, var notvert arī gleznā (“Gaisma”, 2002). Tomēr faktūras satraucošās trīsas nevarētu izbaudīt, ja nebūtu salīdzinājuma. Mākslinieks vienmēr meklē harmoniju, pretī mainīgajam liekot pastāvīgo, pretī faktūrai – gludu virsmu, atrodot līdzsvaru un no gleznas uz gleznu attīstot šo divu komponentu sistēmu. Uno Daņiļevskis sev izvirzītos pēdējā gadu desmita mākslinieciskos uzdevumus īstenoja darbos, kurus sauca par nosacītajām ainavām. Ainava ir kā inspirējošs faktors, bet ne glezniecības objekts. Dabā ir lielās stabilās attiecības – debesis kā garīgums un zeme kā laicīgums ar mežiem, ceļiem, cilvēka klātbūtni. U. Daņiļevskim svarīgs bija gleznās ietvertais filozofiskais aspekts. Horizonts, kas, kā zināms, dabā ir tikai iluzora līnija, kura mainās atkarībā no skatītāja redzes punkta, gleznās norāda ne vien uz cilvēka un dabas mijiedarbību, bet arī uz cilvēka nemitīgu izaugsmi, tiekšanos uz sevis un nākotnes izzināšanu. Te ieraugāms arī tas galīgais, nenovēršamais ceļš pretī nāvei, kura apzināšanās izraisa atbildību, kas izpaužas katrā nodzīvotajā dienā, tieši ar to katra cilvēka dzīvi padarot unikālu.

 

Viedokļi

Cecīlija Podiņa, mājsaimniece: “Krāsu gammu plūdums – vari stundām uzlūkot vienu gleznu, un katrā brīdī tā šķitīs citādāka. Apbrīnoju šo mākslinieku, kurš ar otas starpniecību pasniedz krāsu filozofiju. Tīra bauda sirdij.”

Luisa Ceriņa, floriste: “Autors prot meistarīgi spēlēties ar krāsām, faktūru. Visnotaļ uzrunāja, ieinteresēja. Lūkojoties uz šīm gleznām, šķita, ka katra glezna radīta ar savu domu, filozofisko spēku.”

Pjotrs Lukašs, uzņēmējs: “Apbrīnoju latviešu kultūru, mentalitāti. Mani kā ārzemnieku šī izstāde uzrunāja. Katru gadu cenšos atbraukt uz Latviju, lai uzzinātu ko jaunu par jums. Šī izstāde, manuprāt, atspoguļo latvieša dabu. Jūs esat klusi, sevī noslēgti – tāpat kā šīs gleznas.”

Sagatavojusi Ieva Gržibovska

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+