Mobilā versija
-0.8°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
2. augusts, 2016
Drukāt

Guna Roze: Kā no autoru saražotā ūdens izfiltrēt vīnu un tad padarīt to baudāmu? (16)

Foto - Matīss MarkovskisFoto - Matīss Markovskis

Guna Roze

Kā var zvaigznes saskaitīt? Pēc kādiem kritērijiem ir aprēķināts, ka Latvijā mākslu un kultūru patērē vien 10 līdz 15% sabiedrības?

Šis ir retorisks jautājums, jo pētījumu kritēriji ir pieejami publiskajā telpā. Tomēr gribas iebilst šai matemātikai. Ja vien cilvēks nedzīvo džungļos, tad, kaut melns aiz naga, bet kultūru patērē visi 100% iedzīvotāju – pat tie, kas nelasa grāmatas, neiet uz izstādēm, koncertiem un pat ne uz vasaras izrādēm lauku estrādēs. Jo dziesmas un pļāpas radio taču viņi dzird. Būs netīšām redzējuši arī kādu gleznas reprodukciju uz vietējā afišu staba. Žēlīgi, bet tieši tā notiek katra indivīda kultūras patērēšana, un kaut neapzināti, bet veidojas izpratne par dzeju, mūziku, valodu.

Šādas pārdomas radās, pagājušajā nedēļā (26. jūlijā) “Kultūrzīmēs” izlasot Aivara Eipura eseju “Kā rakstniekam ar redaktoru lappušu skaitu samērot”. Kā mēdz teikt, arī es zem tās parakstos. Piecus gadus vadot Tukuma Literātu apvienību, it bieži nācies sastapties ar uzstājīgu attieksmi, ka redaktors pie autordarba nav laižams – visu sabojās. Brīžiem gribas atmest ar roku šai cīņai ar vējdzirnavām, jo galu galā šādas attieksmes paudēji tālāk par “samizdatiem” nav tikuši. Cilvēks orķestris pats kaut ko uzrak­sta, pats samaksā par nodrukāšanu (vai arī izsit naudu no pašvaldības) un pats pēc tam savu ģeniālo grāmatu izdāļā vai pūlas pārdot.

Redaktors ir vajadzīgs visiem autoriem – arī tiem, kam jau plaši zināms vārds. Protams, pirmais redaktors ir pats autors, un, jo bargāks pret sevi, jo iznākums ir labāks. Ojārs Vācietis šajā ziņā ir viens no uzskatāmākajiem piemēriem – viņa papīros atrasts teju rekordskaits labojumu. Vai tāpēc, ka viņš būtu švaks dzejnieks? Vai tāpēc, ka dzejai redaktors nav vajadzīgs? Arī man, tāpat kā Eipuram, šķiet, ka autoram savs darbs jānostrādā vismaz par 90 procentiem, pirms to rāda izdevējam. Bet trakums tāds, ka autori ir pārliecināti par visiem 100, ka viņu darbs ir gatavs, un āmen! Es to pat nenojaustu, ja pēdējo piecu gadu laikā nebūtu lasījusi vairākus “pilnīgi gatavus” prozas darbus, kur (atkal citēju Eipuru) kāda otršķirīga epizode nebūtu izstāstīta visos smalkumos, bet svarīgāka – tikai ieskicēta. Bet ūdens nosmelšana ir tikai redaktora darba ziediņi. Grūtāk ir no šī ūdens izfiltrēt to vīnu, kas tur patiešām ir, un tad padarīt to baudāmu. Pateicoties redaktoram, lasītāji bieži vien ir pasaudzēti pat nevis no ūdens, bet no netīra ūdens dzeršanas. Jo, ak vai! – arī valoda bieži vien ir ne vien trūcīga, bet arī pamatīgi piesārņota.

Kuriozs ir paradokss, ka redaktora vārdu var atrast visās izcilākajās dzejas un prozas grāmatās, bet tā trūkst “samizdatos”. Lai gan nu jau formāli sāk parādīties arī tajos – tā izskatās nopietnāk. Taču pietiek izlasīt pirmās rindas vai pantus, lai taptu skaidrs, ka redaktors no šā sacerējuma stāvējis tikpat tālu kā gaļa no desas. Ir bijis arī otrādi; lasu prozu un domāju, nez kāds tas ir bijis pirms redaktora pieskāriena? Iespējams, tas ir kāds no tiem gadījumiem, par ko runā Eipurs, – kad “ir izcils materiāls, bet “ģēnijs” nespēj darbu novest galā”. Jo ir detaļas, kas nodod autora nevarību, iedomību vai ietiepību cīņā ar redaktoru, kurš gribējis viņa lielisko darbu “sabojāt”.

Mēģināšu iezīmēt šīs esejas kopējā vēstījuma saistību ar sākumā pieminēto popkultūras ietekmi uz kultūras patērētājiem. Redz, ja man gribas baudīt ne tikai melodiju, bet arī labu dzeju, es uzlieku kādu vecu Paula plati ar Petera vai citu talantīgu dzejnieku dziesmu tekstiem. Tur ir “Cielaviņa”, “Pāri dzelmei”, “No nakts uz rītu”… Paulam ražīgajos laikos katru gadu iznāca pa lielajai platei (tur bija tie labie teksti) un šad tad (var pajokot, ka garajos gados) mazās platītes ar nosaukumu “Joku dziesmas”. Mūsdienu latviešu estrādē 80% ir joku dziesmas. Gadiem ilgi pārtiekot no šīs “mākslas”, rodas rakstnieki, kuru sacerējumos redaktoram jāsadala atsevišķos traukos netīrais ūdens un vīns. Jo tad, ja reiz izdevējs darbu paņēmis un uzticējis redaktoram, tur ir arī vīns.

Pievienot komentāru

Komentāri (16)

  1. NEKAS no tās Gunas raksta nav – totālais štrunts. Ko fribējusi pateikt? It kā viņas pašas sacerējumi arī grāmatā izdoti, būtu kādā dižā vērtē.
    Brīnos kāda blata dēļ viņu visu laiku drukā Kultūrzimes?

  2. lieliska satīra ! Atbildēt

    ” … vadot Tukuma Literātu apvienību… ”

    Es n-tos gadus, strādādams blakus mūsu grāmatvežu(sieviešu) telpai,
    tomēr nejūtos speciālists ginekoloģijā ! (Fui, cik banāls !!!!!)

  3. skaidri un gaiši Atbildēt

    Kā tas “Cielavas” teksts te bija domāts ?
    Kā dzejas, vai dziesmas vārdu labs paraugs ?

  4. Kuriozs! 🙂 Šīs esejas redakcijā ir ieviesies pārpratums. Kā izcilu dziesmu tekstu piemēru biju domājusi Paula dziesmu “Cielava” ar Petera vārdiem, nevis “Cielaviņa”, kā ir izlabots. Redaktūra ir norakusi autora vēstījumu :D:D

    Ar Sandru Vensko varētu padiskutēt, jo neiestājos pret samizdatiem, bet pret autoru paštaisno iedomību.

    Savu meiteni es saucu par cielavu,
    Jo viņai bija spārni.
    Vismaz man tā likās.
    Bet tad …

    Rīt viņa nāks –
    Es naivi savam slieksnim meloju.
    Rīt viņa nāks,
    Bet atbild slieksnis auksts.

    Vējš viņu sauks,
    Vējš viņas gaišu vārdu nesīs.
    Un jumtos putni teiks,
    Cik viegli spārni tai –
    Smejošai, skrejošai cielavai.

    Sauc saukdams mājās cielavu
    Vēl kamēr vakars, saule spīd.
    Bet vēji atbild –
    Akmenī, slēp savas acis akmenī.

    Kāds dīvains laiks –
    Es naktī saku savai pilsētai.
    Birst zemes miers,
    Bet mana roka salst.

    Un vēji nes
    Man acīs vakardienas pelnus.
    Kāds dīvains mierīgs laiks.
    Uz mūžiem pieder tai –
    Smejošai, skrejošai cielavai.

    Sauc saukdams mājās cielavu
    Vēl kamēr vakars, saule spīd.
    Bet vēji atbild –
    Akmenī, slēp savas acis akmenī.

    Savu meiteni es saucu par cielavu,
    Jo viņai bija spārni.
    Vismaz man tā likās.
    Bet tie ar spārniem,
    Tie dzīvo ļoti ātri.

  5. Ojāra Vācieša rekordskaitlīgie labojumi tikai norāda uz to, ka nav bijis skaidra sākotnējā uzstādījuma.
    Paula plates vispār ir “dziesmai līdzīgie joki”, ja skatās pēc pasaules labākajiem paraugiem. Runā par Nino Rotu, bet Rotas mūzikas principu nav izpratis.

  6. Cilvēks orķestris(redaktors) nosprieda, kāda otršķirīga epizode, kāda pirmšķirīga un tālāk par “samizdatiem” vienkārši NELAIŽ, aizsedzoties ar “valsts interesēm”…

    Krivades “dzeja” gan pēc definīcijas nav rediģējama ?? 🙂
    Bez tās “valsts” kā bez gaisa nevar iztikt ??

  7. …redaktors tikai pašam zināmu iemeslu dēļ tā pārcenšas, ka no darba paliek pāri tikai asakas. Viss pārējais- redaktora jaunradīts. Vai tad nevar iznākt tā, ka autors atsakās savu darbu atzīt par savu un izdot ar paša vārdu? Redaktoriem jālabo teksti, kļūmes, bet ne darba jēga.

  8. ontūns mazpusāns Atbildēt

    gan pie raiņiem, gan šekspīriem redaktoriem ir darba pietiekami…

  9. aiz raksta atklājas rakstītājs.
    ……….
    Ir divas lietas – ko gribēja pateikt autors un ko, pirmos vārdus izlasot, sāk gaidīt lasītājs(redaktors).
    Ja lasītājs ir “tolerants” pret autoru – darījums ir noticis.
    Citādi – “vai cik šķībi uzrakstīts ! ”
    ………..
    Šis, protams, attiecas uz gadījumu, kad rakstītājs ir ņēmis vērā gadsimtu
    pieredzi – dzejas teoriju. Par profanācijas gadījumiem neiet runa.
    …………
    Par Paula izmantotajiem “talantīgajiem tekstiem” var diskutēt.
    Ne vienmēr (pareizi, patriotiski, aktuāli, vajadzīgo pasvītrot) vārdu virknējumi veido dzeju vai dziesmu vārdus…
    Teorija pieprasa e m o c i o n ā l u a t t i e k s m e s izteikšanu, nevis milicijas protokola atstāstījumu(tipa, aizgāja uz lauku veikaliņu naktī, izlauza ar lauzni durvis, paņēma 10 pudeles alkohola, vulgarizēju,protams).
    Arī daudznozīmībai(gan vārdiem, gan melodijai) ir robežas !
    Aptuveni tā.

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+