Vīri ar sūdu dakšām jeb Latvijas futbola politiskās kaislības 0
Desmit mēnešus pēc ievēlēšanas Latvijas Futbola federācijas (LFF) prezidentam Kasparam Gorkšam draud giljotīna – ārkārtas kongresā biedri lems par viņa atbilstību amatam. 28. februārī viņam būs jāiznāk futbola saimes priekšā un jācenšas pārliecināt, ka pamatīgā sabiedriskā rezonanse vairāk ir konkurentu radītas pelavas, nevis pamatoti kritikas graudi.
Gorkša oponenti ir tie paši, kas pirms gada, priekšplānā esot Latvijas Telpu futbola asociācijas vadītājam Vadimam Ļašenko. Toreiz prezidenta vēlēšanās Gorkšs uzvarēja tikai par mata tiesu, iegūstot 56 balsis (vajadzēja 55), bet Vadimam Ļašenko ticēja 48 biedri.
Ņemot vērā sīvo iznākumu, varēja paredzēt, ka opozīcijas spēki nedos ilgu ieskriešanās termiņu un tieši tā arī bija, ugunskurs ir gruzdējis visu laiku,
ik pa laikam piemetot pa pagalei un piešķiļot atklātu liesmu.
Situācija Latvijas futbolā pēdējos mēnešos atgādina novārtā pamestu zemnieku saimniecību – vieni mēģina parādīt savu entuziasmu gan ravējot priekšgājēju atstātās nezāles, gan arot jaunus zemes laukus, bet blakus stāv vīri ar sūdu dakšām. Kā zināms, mēslojums ir vajadzīgs, jo bez tā nekas neaug, taču – vairāk izskatās, ka viņi ar saviem instrumentiem vicinās kā ar brīnumsvecītēm, līdz ar to viss ir notašķīts, bet jēga nekāda.
Kurš te ir darītājs un kurš populists vai, ja gribat, “puņķu ēdājs”, kājbumbas sabiedrībai jātiek skaidrībā pašai. Tāpat jāatbild uz jautājumu, cik lietderīgi ir prasīt ārkārtas kongresa rīkošanu, ja pēc diviem mēnešiem jānotiek ikgadējam kongresam.
Zīmīgi, ka LFF iepriekšējā prezidenta Gunta Indriksona vairāk kā divas desmitgades ilgušajā valdīšanas laikā redzamu dumpinieku nebija, līdz ar to kuģis arvien izteiktāk nevis tika prasmīgi vadīts, bet gan sāka dreifēt un, spriežot pēc izlases nokļūšanas tik bezcerīgā situācijā, arī uztriecās virsū klintīm.
Gorkšs, pasludinot kursu uz tīru spēli gan laukumā, gan ārpus tā, mēģina būt ļoti aktīvs, par ko liecina arī regulāra vēršanās tiesībsargājošās iestādēs.
Tieši pēc pievēršanās Treniņu un mācību centram “Staicele” zināmās aprindās sākās lielākā neapmierinātība.
Mazāk kā pirms pusotra gada Kasparu Gorkšu redzējām kā labu aizsargu, teicamu izlases kapteini un cilvēku ar stingru raksturu. Funkcionāra krēslā savas reputācijas iegūšana rit ne mazāk sarežģīti kā futbola prasmju attīstīšana. Šķiet, ka sekmīgāk tas sanācis ārpus Latvijas – viņš panācis vienošanos, ka UEFA gatava atbalstīt Latvijas čempionāta rīkošanu, uzņēmis Rīgā UEFA prezidentu Aleksanderu Čeferinu, tāpat izlasei atradis galveno treneri, kurš gan vēl līdz martam ir inkognito statusā.
Bet uz vietas svarīgos jautājumos kompromisu meklēšanā iet kā pa celmiem – gan ar Latvijas Futbola virslīgas vadību, gan Latvijas Telpu futbola asociāciju, tiesa, abos gadījumos pēdas ved kluba “RFS” un ar to saistīto cilvēku virzienā.
