Tehnika
Auto un moto

Vīri, kuriem benzīns asinīs 0


Rīgas Motormuzeja galvenais restaurators Gunārs Dortāns pie sava ”Buick Six” series, kas izgatavots 1929. gadā kā firmas 25 gadu jubilejas modelis.
Rīgas Motormuzeja galvenais restaurators Gunārs Dortāns pie sava ”Buick Six” series, kas izgatavots 1929. gadā kā firmas 25 gadu jubilejas modelis.
Rīgas Motormuzeja galvenais restaurators Gunārs Dortāns pie sava ”Buick Six” series, kas izgatavots 1929. gadā kā firmas 25 gadu jubilejas modelis.

Vēl pirms gadiem divdesmit trīsdesmit vīri paši darbnīcās ķimerēja savus vecos automobiļus, bet tagad situācija ir mainījusies. Ļaudis kļuvuši turīgāki un uztic auto atjaunošanu un restaurāciju speciālistiem. Latvijas meistaru māku un zināšanas retro automobiļu atjaunošanā augstu vērtē Eiropā un citur pasaulē.

Automašīnu atjaunošana un restaurācija nav viens un tas pats. Atjaunots spēkrats atgūst savu sākotnējo stāvokli, kāds tas bija pirmajā pārdošanas dienā. Automašīnu restaurācijā jāstrādā ar vecajām tehnoloģijām, veciem materiāliem. Liela vērtība ir oriģinālajām detaļām, taču nepieciešamības gadījumā tiek izgatavota jauna detaļa, kas veidota, ievērojot oriģinālās detaļas tehnoloģiju un materiālus. Latvijā spēcīgākie auto restauratori ir Rīgas Motormuzejā. Automašīnu atjaunošanā savukārt izmanto modernākas tehnoloģijas, sasniedzot autentiski precīzu izpildījumu.

 

Galerijas nosaukums

 

Auto sabiedrība nobriedusi

Māra Bebra uzņēmums SIA “Riga Master Workshop” nodarbojas ar 40. – 70. gados ražoto automašīnu atjaunošanu, spējot piesaistīt klientus gan no Latvijas, gan Eiropas. Uzņēmējs uzskata, ka Latvijas auto meistari klientus ārvalstīs spēj ieinteresēt vairāku iemeslu dēļ, bet galvenais – labs darbs par saprātīgu cenu. “Mēs atrodamies teritorijā, kur vietējo klientu ir maz. Vācijā, Anglijā darbnīcas ir ļoti šauri specializējušās konkrētu modeļu restaurācijā, bet Latvijas darbnīcas ir universālākas. Turklāt tur parasti rindā jāgaida gadu vai pat pusotru, kamēr mēs esam atvērtāki,” bilst Māris.

Uzņēmuma līdz šim vērtīgākā restaurētā automašīna ir 1943. gada “Alfa Romeo 6C2500 Sport Pininfarina”. Savulaik ir saražots vien simts šādu auto. Vērā ņemams fakts, ka šis ir viens no retajiem civilo auto modeļiem, kas ražots kara laikā.

Māris uzsver, ka “Alfa Romeo” nav bijis peļņas objekts, tāpēc viņš par šo projekta realizāciju ir patiesi lepns: “Tikai valsts un muzeji var ieguldīt tik daudz naudas un laika atjaunošanā, zinātniskos pētījumos, lai veiktu pilnu restaurāciju.” Par šo restaurēto “Alfa Romeo” klīst interesanta leģenda. 1943. gadā pēc Ādolfa Hitlera pavēles īpašā operācijā tika atbrīvots gāztais Itālijas diktators Benito Musolīni. Pateicībā Musolīni uzdāvināja Hitleram četrus “Alfa Romeo 6C2500 Sport Pininfarina” modeļus, kurus tālāk nodeva augstākajam Reiha aviācijas ešelonam. Iespējams, ka “Riga Master Workshop” atjaunotais oldtaimeris ir viens no šiem auto. “Alfa Romeo” muzejs šim automašīnas modelim noteica vērtību pusmiljona eiro apmērā.

Auto īpašnieki ir ļoti dažādi. Nopietnie kolekcionāri cenšas saglabāt veco, autentisko, kamēr jaunie grib samaksāt un saņemt auto gandrīz kā jaunu. “Lai nejustu starpību, izkāpjot no jaunā “Porshe” un iekāpjot vecā “Porshe”,” savus klientus raksturo Māris. Taču pamazām retro automobiļu sabiedrība “pieaug” un vairs necenšas par katru cenu nomainīt vecās detaļas ar jaunām.

Savulaik vecajiem automobiļiem uzreiz centās veikt pilnu restaurāciju, bet tagad pret vēsturi izrāda lielāku pietāti. Ja tas ir iespējams, vispirms mēģina automobili saglabāt ar maksimāli oriģinālām detaļām un izskatā – varbūt būs mazliet noskrāpēts, apdrupis, bet lai ir pēc iespējas autentiskāks.

“Tehnoloģijas attīstās, nākotnē varbūt būs iespējams atjaunot to, ko šodien varam sabojāt. Nav liela māksla mūsdienās sarūsējušu autiņu uztaisīt kā bonbongu, ar daudziem automobiļiem tā arī vajag rīkoties. Bet tiem modeļiem, kas varbūt vairs tikai daži palikuši, lielāka vērtība būs tad, ja tos ļoti cītīgi un skrupulozi atjaunos un mēģinās saglabāt esošo. Uztaisīt jaunu nav vienkārši, bet saglabāt to, kas ir bijis, ir daudz grūtāk,” piebilst Latvijas antīko automobiļu kluba vadītājs Agris Šmits.

 

Mašīnas ražoja, lai ar tām brauktu

Iespējams, 20. gs. septiņdesmitajos gados antīko automobiļu kustība Latvijā kļuva tik populāra, jo tolaik vēl bija dzīvi cilvēki, kas atcerējās divdesmito, trīsdesmito gadu Latviju. Viņiem retro automobiļu parāde Ļeņina ielā atgādināja laikus, kad viss bija labi un viņi paši arī bija jauni. “Antīko automobiļu kustība tika glorificēta, jo cilvēki tajā nesaskatīja tikai vecas mašīnas. Daudzi pa Ļeņina ielu braucošā “Ford Vairogs” spēkratā saredzēja brīvvalsts laiku. Šodien antīkos automobiļus iegādājas un atjauno pavisam citu iemeslu dēļ,” stāsta Agris. Viņa vadītajā klubā ir vairāk nekā 200 biedru.

Rietumos ar retro automobiļu kolekcionēšanu aizraujas turīgi ļaudis, bet Latvijā seno spēkratu īpašnieki nereti ir kungi cienījamos gados un viņu tehnika lielākoties ir kara trofejas, kara mantojums. “Es domāju, ka Kurzemē joprojām vēl vienā otrā šķūnītī slēpjas kaut kas, ko vācieši aizmirsuši,” piebilst Agris. Padomju automobiļus visbiežāk iegādājas nepiepildītu sapņu dēļ. Tas, ka cilvēks brauc ar padomjlaiku automobili, absolūti nenozīmē, ka viņš mīl tos laikus. Padomju tehnikas kolekcionāriem ir nepieciešama pamatīga izturība, jo tie autiņi ir nopietni jāremontē. Rietumos ražotām mašīnām apkope un sekošana līdzi bija daudz vienkāršāka.

“Bezpersoniskums manā uztverē ir sliktākais, kas var notikt ar cilvēku. Šie retro spēkrati ir īsti. Cilvēks auto vai velosipēdu taisījis ar domu, lai tas kalpotu ilgi, kamēr šodien, man šķiet, preces tiek ražotas, lai pēc iespējas ātrāk izmestu un pirktu jaunu. Tolaik automašīnu taisīja tā, lai ar to brauktu un brauktu ilgi. Manuprāt, šī interese par pagātni ir saistīta ar vērtībām. Nedomāju, ka jaunieši par 30. gadiem interesējas, nostalģijas vadīti, viņi drīzāk tajos laikos saskata kaut ko saistībā ar savu identitāti, kas palīdz atšķirties no valdošā bezpersoniskuma,” skaidro Agris.

Pirms četrdesmit gadiem vīri vāca 20. – 30. gadu automobiļus, kara laika spēkratus, mūsdienu jaunieši izvēlas padomju laika budžeta klases auto, kas gan nav pārāk lēti. Studentu kulta mašīnas patlaban ir “VAZ 2101” (“Žiguļi”) vai “Moskvich” – pieejamas un vienkārši restaurējamas. Ir jaunieši, kas cenšas dot otru dzīvību oriģinālajiem Ērenpreisa velosipēdiem. Latvijā savulaik bijušas pat 40 velosipēdu darbnīcas.

 

Labākā restaurācija – tā, kas nav notikusi

“Restaurācijā ir kā ķirurga darbā, ar naudu vien nepietiek, jābūt pamatīgām zināšanām. Sāls ir amata vīros, ne spīdīgajos instrumentos un darbnīcās,” uzsver Latvijas antīko automobiļu kluba vadītājs. Rīgas Motormuzeja galvenais restaurators Gunārs Dortāns ir zinošākais seno spēkratu atjaunotājs Latvijā. Meistaru meistars, caur kura darbnīcu un rokām jaunu dzīvību ieguvuši ļoti unikāli un reti spēkrati.

Piemēram, Gunārs pērn pabeidza restaurēt Latvijā senāko automobili – 1903. gada “Krastin” auto. “Tas ir mans ārlaulības bērns,” teic meistars un uzsver, ka Rīgas Motormuzejā apskatāms vienīgais līdz mūsdienām saglabājies eksemplārs. Latvieša Augusta Krastiņa Amerikā dibinātais uzņēmums “Krastin Automobile Company” pastāvēja vien nepilnus četrus gadus, kuru laikā tika uzbūvētas aptuveni desmit unikālas un atšķirīgas automašīnas. Rūpnīca nodega, bet Amerikā viens auto prototips tomēr bija saglabājies, kas ilgu pārrunu un sarežģītu maiņas operāciju ceļā nonāca Latvijā. Retā auto īpašniece ir Austra Priede-Kļaviņa.

Gunāram pašam vairāk patīk 1928. – 1932. gada mašīnas: “Koka spieķi, masīvs auto, liels motors priekšā. Vairumam šodien patīk vaļēja virsbūve, man slēgta.” Meistars viennozīmīgi liek saprast, ka ne katru veco automobili ir vērts atjaunot. Piemēram, viņa darbnīcā ir viens auto, kuru, ja mēģinātu pārradīt pirmatnējā stāvoklī, tad izmaksas būtu rēķināmas ap 50 tūkstošiem eiro, kamēr tirgū tāda mašīna kotējas tikai par 30 tūkstošiem. “Ja ir slēgtais, parastais sedans, uzreiz varu pateikt, nav vērts restaurēt,” viņš piebilst. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, astoņdesmitajos pasaulē, cenšoties atjaunot, sabojāja ļoti daudzas mašīnas, taču tagad restaurācijas filozofija mainījusies. Labākā restaurācija ir tā, kas nav notikusi. “Labāk auto ar viegliem defektiem, nekā to visu noņemt un pēc tam neviens vairs nevar pateikt, piemēram, kāds salonā ir bijis oriģinālais materiāls. To izdarīja daudzas valstis, cenšoties vecos automobiļus uztaisīt ļoti skaistus, spīdīgus, labākus nekā bija.”

Šādas dilemmas priekšā šobrīd ir arī Rīgas Motormuzejs – restaurēt vai saglabāt Krievijas autobūves ikonu “ZIS 101”. Pagaidām pasaulē tikai trīs šādas mašīnas ir restaurētas, ceturtā varbūt būs Rīgā. “Buick”, kas izmantots kā “ZIS” prototips, teicamā stāvoklī maksā 50 tūkstošus eiro, kamēr restaurēts “ZIS” – miljonu. Taču šāda cenu proporcija ir tikai tādēļ, ka ZIS ir kulta objekts, kas radīts un ražots Krievijā, un līdz mūsu dienām saglabājušies mazā skaitā. “Krietni domājam, vai Rīgas muzejam ir vērts restaurēt krievu ikonu. Mēs šajā laikā varam restaurēt ļoti daudz ko citu, restaurācija prasīs lielus līdzekļus, jo automašīna ir sliktā stāvoklī. Turklāt arī nerestaurēta un saglabāta automašīna ir interesanta. Nelaime ir tā, ka daudziem vecajiem automobiļiem rūsējumā ir iekļuvis sāls, ja auto atstāj uz betona grīdas angārā, rūsēšana turpinās.”

Ir grūti pateikt, kura ir dārgākā vai lētākā retro mašīna. Tas ir līdzīgi kā ar mākslas darbiem. Pamatā to vērtību nosaka izsolēs. Auto cenu nosaka tas, cik vispār šā modeļa paraugu ir saražots (retai mašīnai cena vienmēr būs augstāka), svarīgs ir arī stāsts par automobili – kam tas piederējis vai kādā notikumā bijis iesaistīts, kā arī automašīnas tehniskais stāvoklis.

 

Auto, kas prasa ieguldīt dvēseli

“Es katrā mašīnā, kad sāku to restaurēt, esmu iemīlējies. Katru dienu domā par viņu, kā šo vai to pieskrūvēt, pielāgot gumiju, visu laiku galva spieto. Tas nav aprakstāms, kad naktī, kad visi guļ, motoru pirmo reizi izved no boksa un pielaid, tā skaņa bez izpūtēja… labāk nekā mūzika. Un, kad pabeidz, katru braucienu izbaudi līdz sirds dziļumiem. To nevar citādi izjust, kā tikai pats ar savām rokām uzbūvējot,” teic jelgavnieks Ruslans Grigorovičs. Viņš ir restaurators, padomju laika tehnikas kolekcionārs (Ruslana kolekcijā, kas apskatei pieejama ikvienam, ir vairāk nekā 20 automobiļu).

Šobrīd trīs Ruslana restaurētie mikroautobusi “RAF 2203” jeb “Latvijas” ir devušies tālā ceļā – uz Vladivostoku. Vienam pie stūres ir arī Ruslans. Ekspedīcijas mērķis ir atkārtot 1977. gada ekspedīciju, kad ar Latvijā ražotajiem mikroautobusiem notika auto izmēģinājuma brauciens no okeāna līdz okeānam. Pēc 40 gadiem Latvijas antīko automobiļu kluba biedri rīko šo braucienu, lai parādītu: par spīti tam, ka Latvijā pašlaik vairs nav lielu autobūvniecības uzņēmumu, mums ir lieliski inženieri, restauratori un cilvēcisko attiecību potenciāls.

Visi trīs mikroautobusi “RAF 2203” ir oriģināli auto – viens ražots 1988., otrs – 1989., bet vecākais – 1980. gadā. Divas mašīnas, tostarp vecākais eksemplārs, kuram ir vēsturiskā spēkrata statuss, pieder Ruslanam, kurš ar padomju laiku mašīnu kolekcionēšanu un atjaunošanu aizrāvies pirms 12 gadiem, nopērkot savu pirmo “Volgu”. Padomju laika mašīnas Ruslanam, kuram tagad ir 42 gadi, atgādina bērnību, kad pirmo reizi pie stūres ticis, sēžot tēvam uz ceļiem. Atmiņas par milzīgo stūri rokās esot saglabājušās joprojām.

“Katrai padomju mašīnai ir savs knifs. It kā pilnīgi vienādas, bet viena strādā tā, otra pavisam citādi. Turklāt katra mašīna no rīta ir jāpielaiž ar savu metodi. Vienai čoks jāizvelk uz centimetru, otrai – līdz pusei, trešajai – līdz galam, viena jāgāzē, otra ne. Man ir vairāk nekā 20 mašīnu, ja kādu vajag pielaist, mazliet problēmas sagādā visu atcerēties. Tāpēc tāda mīlestība ir. Mašīnas man ir ģimenes loceklis. Kā cilvēks. Mūsdienu auto visi ir vienādi, bet padomju mašīnas, ja mīli, ja ieguldi savu dvēseli, ies. Katrai no tām vajag savu pieeju,” teic Ruslans. Viņš teic paldies savai sievai, ka viņa pret šo tehnisko aizraušanos izturas ar sapratni. Padomju auto restaurēšanai Ruslans velta divas naktis nedēļā, pa dienu ir jāstrādā. Viņam ar brāli pieder kopīgs autoserviss Jelgavā.

Senos auto atjaunot prasa arī citi, taču Ruslans esot spiests atteikt, jo rindā stāvot jau piecas sešas savējās. Izņēmums ir tikai viens RAF, ko uzticējis restaurēt savam darbiniekam. “Es nevaru sākt restaurēt svešu mašīnu. Nevaru. Baidos iemīlēties. Baidos, ka pēc tam nevarētu to atdot saimniekam. Padomju laikos bija tāds teiciens: savu sievu un mašīnu nedod nevienam.”

 

Uzziņai

* 1919. gadā Latvijā ārpus armijas lietošanā bija tikai seši automobiļi, bet to skaits pēc Pirmā pasaules kara strauji pieauga, līdz 1937. gada nogalē sasniedza 5829. Piemēram, 1928. gadā Latvijā bija 1381 vieglais automobilis, 183 autobusi, 728 smagie automobiļi. Vispopulārākie togad bija Amerikā ražotie “Chevrolet”, “Ford” un Itālijā ražotie “Fiat” automobiļi, kā arī Francijā ražotie “Renault”. Amerikāņu spēkrati izrādījās lētāki un mūsu klimatam piemērotāki.

* Pirmie Latvijas valsts noteikumi, kas regulēja autosatiksmi, izdoti tikai divarpus gadus pēc valsts proklamēšanas – 1921. gada 7. aprīlī. Braucot ar automobiļiem, jāievēro šādi noteikumi: braukšanas ātrums nedrīkst pārsniegt 45 km/h; tuvojoties apdzīvotām vietām vai ceļa braucējiem, tas jāsamazina līdz 15 km/h, bet, “sastopoties ar lopu baru vai ja braucēja zirgs baidās” – ātrums samazināms līdz 10 km/h vai vispār jāapstājas. Pilsētās drīkst braukt ne ātrāk par 15 km/h, vienā virzienā, apgriešanās pretējā virzienā uz ielas nav atļauta. Aizliegtas automobiļu sacīkstes pa ceļiem un ielām.

* 1925. gadā noteikts, ka automobiļa vadītājam jāprot sarunāties latviešu valodā, izņēmums ir vienīgi ārvalstu diplomātisko pārstāvju autovadītāji. Joprojām ir spēkā prasība respektēt lopu barus un braucējus ar bailīgiem zirgiem – ātrums jāsamazina vai jāapstājas. Ņemot vērā, ka joprojām visas automašīnas nav aprīkotas ar virziena rādītājiem, pagriezienu var parādīt arī ar paceltu roku.

* Arī pilsētas izdeva savus saistošos noteikumus, kas regulēja satiksmi. Tā, piemēram, Aucē lielākais pieļautais braukšanas ātrums pa pilsētas ielām un ceļiem gan zirgu pajūgiem, gan automobiļiem ir līdz 10 km/h, noteikts arī maksimālā svara ierobežojums līdz piecām tonnām. Līdzīgs ātruma ierobežojums automobiļiem noteikts arī Tukumā.

* 1927. gadā stājas spēkā tā saucamās labās rokas likums, definēti tramvaju apbraukšanas nosacījumi, nogriešanās krustojumā u. c. novitātes. Pilsētu apgaismotās vietās lietojami tikai “mazie uguņi”. Automobiļa vadītājs ne tikai nedrīkst būt iereibis, braucot noliegts arī smēķēt. Automobilim jābūt diviem lukturiem priekšgalā ar ierīci lielo un mazo uguņu aizdegšanai un vienu lukturi aizmugurē numura apgaismošanai, automobiļa priekšgalā – spilgtās krāsās virziena rādītājam, kurš, tumsai iestājoties, apgaismojams.

* 1931. gadā sodi par pārkāpumiem no viena līdz desmit latiem. Sodīt var, piemēram, par tīšu ceļa nedošanu otram satiksmes līdzeklim, kas grib tam pabraukt garām. Ja autobraucējs noķerts alkohola reibumā, tam var anulēt braukšanas atļauju pirmajās reizēs no viena līdz trim mēnešiem, bet trešo reizi jau uz nenoteiktu laiku.

LA.lv