Monika Zīle: Vīrieši jūtu mulsumā 8
Jau krietnu laiku cīnos ar pretrunīgām noskaņām un joprojām netieku skaidrībā, kam veltīt līdzjūtību. Pazīstamajam fotogrāfam Valtam Kleinam, kurš sociālajos tīklos izkliedzis sāpi par lietavu radīto iznīcības zīmi Latvijas laukos, pievienodams citus drūmus akcentus un neviļus pasniegdams “sviestmaizi” Kremļa sponsorētajiem masu saziņas līdzekļiem, kuri ar neslēptu tīksmi steidz izgaršot mākslinieka tekstu? Vai tomēr mesties žēlot ļautiņus, kuri Valtā Kleinā jau saskatījuši mesijas vaibstus un drosminieku, kas “nebaidās sacīt patiesību”?…
Domāju, mistiska karognesēja trīsās dzīvojošo pulku gaida kārtējā vilšanās. Jo esmu pārliecināta, ka talantīgajam mirkļu iemūžinātājam nav prātā nācis pielaikot jebkādas nokrāsas politiskā vētrasputna drānas. Viņš jau iepriekš tajā pašā “Facebook” ne reizi vien rakstījis, ka ir sajūtu cilvēks un dzīvo “pēc maksimuma”: ja līksme – tad ar pilnu jaudu, ja skumjas – tad līdz grīdai! Turklāt, kā jebkuru aiz piecdesmitās robežas nosoļojušo, arī Valtu Kleinu neizbēgami pavada eksistenciālas pārdomas, šaubas un nožēlas un moka neatbildami jautājumi. Bet mākslinieciskam indivīdam tas viss izpaužas daudz spilgtāk. Viņa iztēle tad izmisīgi jauc krāsas, triepj uz audekla, paklausot jūtu mulsuma brīža diktātam, nerūpējoties par gleznas kopskatu un zemtekstiem.
Nevēlos aizvainot godājamo fotomākslinieku, bet man liekas – Latvijas iznīcības rekviēma autoram tā rakstīšanas brīdī visskaudrāk sāpēja tikai ar pašu notiekošais. Droši vien tur loma arī personīgās dzīves krīzei, ko viņš lakoniski atklājis pavasara pusē. Sievietes to izslimo, nereti atļaujoties skaļas publiskas vaimanas. Bet ko darīt par stipro dzimumu dēvētajiem, kas attopas pie skaisti izsapņotas celtnes drupām ar neganti smeldzošu dvēseli?… Kaut kā taču jāatbrīvojas no tā spiediena, kas draud saplosīt sirdi. Vīrietis ir tā audzināts, ka skaitās nepiedienīgi atzīties: esmu nelaimīgs. Nu, tad viņš to izkliedz, aprakstīdams zem vēlā rudens pelēkajām debesīm gumstošo ainavu, un pilnam mēram pieķer klāt nabadzību un radošo aprindu intrigas Latvijas simtgades projektu aizkulisēs. Labs priekšplāns, lai neafišētu dziļi personiskā izmisuma nianses. Dvēseli nav redzējis neviens. Bet katrs zina, kā dvēsele sāp, kad esi pievīlies, nenovērtēts un morāli sagrauts. Tikai šim jūtu mulsumam ļoti, ļoti reti mēdz būt sakars ar politiskajiem procesiem. To piejūgšana intīmajiem mijkrēšļa brīžiem nudien ir traģikomiska.
Droši vien šajā sakarā daudz profesionālāk mācētu izteikties psihologs Viesturs Rudzītis. Viņam noteikti būtu izskaidrojums arī bijušā Tautas frontes aktīvista un ārlietu ministra Jāņa Jurkāna pēdējā laika paudumiem, kuri sāk atgādināt “Kremļa lakstīgalu” dziesmas. Iespējams, tur izpaužas nevis pārliecība, bet kaut ko dziļi personisku neatgriezeniski zaudējuša vīrieša jūtu mulsums, aplūkojot dzīves pasniegtu lēsi ar nepatīkamiem cipariem. Bet šim rēķinam tāpat kā fotomākslinieka drūmajam monologam nav ne mazākā sakara ar politiku.
