Latvijā
Vēsture

“Vīriešu dienas” anatomija. Latviešu piedzīvojumi padomju armijā 16

23. februārī aprit 100 gadu kopš Sarkanās armijas izveidošanas, ko vēlāk Krievijā un visā Padomju Savienībā sāka svinēt arī kā neoficiālo “Vīriešu dienu”. Šodien skaidri zināms, ka svinībām izvēlētais datums bijusi vēstures falsifikācija, tāpat kā daudzi padomju armijai piekabinātie varonības stāsti.

Apzinies, ko glorificē

Mūsdienās 23. februāra svinēšanu pamatoti uztver kā nevēlamu vēstures mantojumu, pēdējo reizi to oficiāli Latvijas PSR atzīmēja 1987. gadā. Neviens tad vēl nezināja, ka jau nākamā gada laikā sāksies pirmie vērienīgie protesti pret Latvijas puišu iesaukšanu okupācijas karaspēkā, ka izveidosies Latvijas Sieviešu līga, kas pieprasīs pārtraukt savu dēlu iesaukšanu PSRS armijā, kur daudzi karavīri tika sakropļoti fiziski un garīgi. Ka vairs nebūs apturams ilgs un spriedzes pilns Trešās atmodas process, kas 1994. gadā novedīs pie nelūgtā karaspēka galīgas izvešanas no Latvijas un lielā monstra – Skrundas lokatora – uzspridzināšanas.

Dienests padomju armijā bija obligāts, no tā galvenokārt izvairījās vecāku luteklīši, kā arī tie, kuru vecāki vai radinieki stāvēja tuvu valdošajai varai. Tiem, kas paguva iestāties augstskolā, armijas zinības atvieglotā variantā bija jāapgūst tā saucamajā kara katedrā. Par armiju katram ir savas atmiņas atkarībā no dienesta vietas un komandieriem – vienam pozitīvas, otram – ne tuvu tam…

Padomju armija bija sarkanās armijas mantiniece, trulais instruments, ar kuru Staļins laupīja brīvību Latvijai 1940. gadā. Tā bija armija, ar kuras durkļiem nodrošināja masu deportācijas 1941. un 1949. gadā. Armija, kura sevi Otrajā pasaules karā ar visbaisāko kauna traipu apzīmogoja masveida izvarošanu orģijās Austrumeiropā, īpaši Vācijā un Austrijā. Padomju propaganda padomju karavīram bija iegalvojusi, ka viņš nāk kā tautu atbrīvotājs, tātad visur būs gaidīts un mīlēts. Ja kāds to nepieņēma, viņš bija uzskatāms par ienaidnieku…

Mīta labirintā

Kāpēc tieši 23. februārī atzīmēja Sarkanās armijas dienu? Tāpēc ka 1918. gadā tieši šajā datumā tolaik izveidotās sarkanās armijas vienības pirmo reizi esot uzvarējušas kaujā pret vāciešiem pie Narvas un Pleskavas, apturot viņu virzīšanos uz Petrogradu. Patiesībā kaujas tur notika vēlāk (3. martā), turklāt ar ievērojamu vācu pārsvaru, un 4. martā Narvu ieņēma vācieši, bet Pleskava vairākas reizes pārgāja no vienām rokām otrās. Vēsturnieki atzīst, ka svinību dienas datuma izvēle ir nejauša, nesakrīt ar vēsturiskajiem datumiem. Mītu par sarkanarmiešu uzvaru pie Pleskavas un Narvas radījis Staļins, un to ilgus gadus uzturēja PSRS propaganda.

Oficiāli 23. februāri par sarkanās armijas dzimšanas dienu atzina 1922. gadā 22. februāra vakarā Sarkanajā laukumā, kur pirmoreiz notika Maskavas garnizona spēku parāde. Datuma falsifikāciju atzinusi pati Krievijas Valsts dome, kas 1995. gadā ar federālo likumu noteica, ka 23. februāris vairs nav uzskatāms par Padomju armijas un jūras kara flotes dienu. Bet Krievija vēsturi joprojām interpretē tā, ka šajā dienā sarkanā armija 1918. gadā uzvarējusi ķeizariskās Vācijas karaspēku. Atzīmēt bijušās PSRS propagandistu radītus tusiņus nav loģiski. Ja vēlamies godināt stipro dzimumu, tad labāk 2000. gadā pieņemtajā Vispasaules vīriešu dienā novembra pirmajā sestdienā vai arī 11. novembrī, Lāčplēša dienā, kad atceramies Latvijas brīvības cīnītājus.

Dienesta anatomija Uz “Mērkaķeni”

Katrs iesaukšanai pakļautais jaunietis saņēma paziņojumu ar datumu, kad jāierodas kara komisariātā. Tad nu iepriekšējā vakarā svinēja atvadas no mājām – vai nu vecāku, tuvinieku lokā, vai draugu, paziņu pulciņā, kur lielākoties totāli piedzērās. Daudzi bija nodzinuši matus, tērpušies nonēsātās drēbēs, jo zināja, ka civilais apģērbs tāpat būs jāatstāj un jānomaina pret armijas kārtu. Kara komisariātā parasti bija jāierodas agri no rīta. Jau apmēram plkst. 5 – 6 ap komisariātu pulcējās jauniesauktie. Ne jau visi par dienestu bija sajūsmā, daudzi ieradās iereibuši, dažs bravūrībā izdarīja arī kādu dumjību… Zinu gadījumu Saldus kara komisariātā, kur viens no puišiem “ielika kluci” virsnieka motocikla “ļuļkā” (blakusvāģī). Viņu sodīja ar dienestu strojbatā (celtniecības bataljonā) tālu ziemeļos.

Jauniesaucamos no rajoniem ar autobusiem veda uz Rīgu. Netālu no stacijas “Vagonu parks” atradās jauniesaucamo sadales punkts, ko dēvēja par “Mērkaķeni”. Tā bija iežogota četrstāvu ēka ar telpām, kurās bija tikai kailas nāras, ēdnīca un kinoteātris. Tajā ik vakaru rādīja kādu filmu par karu vai dienestu armijā. Pēc ierašanās “Mērkaķenē” visus nostādīja ierindā un izkratīja (lielākoties atņēma šņabi). Šeit topošie karavīri uzturējās 2 – 3 dienas, līdz viņiem atbrauca pakaļ no attiecīgās karaspēka daļas.

Kā atpazīšanas kods

Padomju laikā aizsardzības ministrs pavēli par veco karavīru demobilizāciju un jauno iesaukšanu izdeva divreiz gadā (pavasarī un rudenī) un netieši regulēja arī kazarmu dzīvi, tradīcijas un karavīru hierarhiju. Padomju armija bija atbaidoša ar savu iekšējās kārtības sistēmu. Tai bija sava nereglamentēta kastu sistēma, leksika, folklora, tradīcijas, pat “dreskods”. Ieraugot uz ielas karavīru, nekļūdīgi varēja pateikt, vai viņš dien pirmo vai otro gadu. Satiekot karavīru parādes formā, bija skaidrs, vai viņš brauc atvaļinājumā vai ir “dembelī” (tas ir – demobilizējies jeb beidzis dienestu). Piemēram, burtu salikums ДМБ-80 (DMB) nozīmēja “DeMoBilizējos 80. gadā”. Tad nu katrs zollis kaut kur apģērbā centās afišēt savu “dembeļa” gadu.

Jauniņos dažādās karaspēka daļās dēvēja dažādi: (зёма, салага, dух (душара) – krievu val.) un tamlīdzīgi. Puišus nežēlīgi izdzenāja, nedeva brīvo laiku, vairums bija spiesti pakļauties notrulinošai un pazemojošai “ģedovščinas” (vectēvu) sistēmai – pirmo pusgadu vecākie biedri izturējās pretīgi – naktīs lika tīrīt tualetes ar zobu birsti, strādāt “ģeda”, “ģeduškas” (дед – vectēvs) labā. Ja nepakļāvās, iekaustīja, un sūdzēties nebija jēgas, jo atmaksa varēja būt dubulta. Visvairāk cieta raksturā pielaidīgākie, ne tik spēcīgie. Kaut arī virsnieki oficiāli nosodīja šādu pazemošanu, tomēr tā pastāvēja, ja nu vienīgi kādu seržantu par īpašu nekrietnību citu iebiedēšanai ielika virssardzē (apcietinājuma telpā). Saprotams – komandiera pienākums ir nodrošināt militāro disciplīnu un dienesta kārtību pakļautajā vienībā (apakšvienībā), veicināt centību un priekšzīmīgu uzvedību, piešķirot apbalvojumus, kā arī taisnīgi sodīt par militārās disciplīnas pārkāpumiem. Taču nevienam nav tiesību karavīru pazemot, aizskart viņa cieņu, fiziski vai morāli ņirgāties. Ne visi “ģedovščinu” izturēja, ļoti daudzi dienesta laikā gāja bojā vai izdarīja pašnāvību. Turklāt, diendienā būdami spiesti uzturēties kopā ar krasi atšķirīgu kultūru un tradīcijas pārstāvošu etnisko grupu karavīriem, daudzi atgriezās mājās morāli un fiziski sagrauti.

Iesaukšanas gada rudenī jauniņais kļuva par tā saucamo salabonu (салабон – pienapuika, zaļais gurķis, no krievu val.). Iesvētīšana šajā kārtā bija sāpīga – divus gadus nodienējušie katram jaunajam uzšāva ar siksnas sprādzi pa dibenu. Ja trāpījās lādzīgs “dembelis”, tad viegli tiki cauri, bet bija viens otrs, kurš ar zvaigznes nospiedumu uz dibena staigāja nedēļu. Pēc otrā pusgada zoļļuks kļuva par “čerpaku” (черпак – pavārnīca, no krievu val.), jo iesvētīšana notika ēdnīcā, kur katram ar zupas kausu iedeva pa pieri vai dibenu. Tad armijas priekšrakstus tik strikti varēja neievērot – formastērpu drīkstēja iešūt piegulošāku, izbalināt formas blūzi, siksnu palaist vaļīgāk, krādziņu neaizpogāt, ataudzēt garākus matus, doties brīvsolī (bez atļaujas pamest daļu). Saprotams, bija arī pienākumi – jāpieskata, lai “duhi” (gari – no krievu val.) – karavīri, kas nodienējuši mazāk par pusgadu, – kārtīgi izpildītu “ģedu” uzdotos darbus, kā arī pieprasītu, lai viņi atdod daļu no tuvinieku sūtījuma utt. “Ģedam” bija visvairāk privilēģiju, piemēram, pēc pavēles “iet gulēt”, varēja laiskoties, skatīties televizoru, kārtot savu armijas laika albumu. Siksnas sprādzi drīkstēja saliekt pusaplī, zābakiem sastumt stulmus uz leju “garmoškā” (гармошка – ermoņika, no krievu val.), staigāt ar zemu nolaistu siksnu, formastērpu manāmi uzlabot, varēja pat ataudzēt ūsas un zemākas pakāpes virsniekus “pasūtīt uz vienu vietu”… “Dembelis” drīkstēja savu siksnas sprādzi iztaisnot pilnīgi plakanu, lai tā būtu gluda kā ceļš uz mājām.

Kad eksplodē… libido

Slēgtā vīriešu vidē seksuālo stoicismu saglabāt nav viegli. Grāmatās “Karavīru seksuālā kultūra” (Maskava, 2003) un “Sekss armijā” (Maskava, 2008) socioloģijas zinātņu doktors Jevgeņijs Kaščenko apraksta, kā dienestu vietas biežā maiņa ietekmē virsnieku ģimenes dzīvi un karavīri, saprotams, tiecas pēc aizliegtā augļa. Par padomju armiju pastāvēja mīts, ka kareivjiem kompotam pievienoja bromu, lai mazinātu dzimumdziņu. Tas ir mīts, turklāt – kur gan to tik daudz ņemtu, lai apgādātu visas armijas daļas! Patiesībā zoļļuki fiziski bija tā nodzenāti, ka reti kurš tiecās pēc seksa. Autors lēš, ka aktīvajā karadienestā ar onānismu nodarbojas 50% karavīru, karaskolu kursanti to darot reizi nedēļā, 49% aptaujāto 2 – 3 reizes nedēļā un biežāk. Seksologs Artūrs Vāvere, kurš pats dienējis Čitā sakaru bataljonā par ZIL-133 autovadītāju, atzīst: “Runājot par onanēšanu, domāju, ka to lielākā daļa darīja, bet – slepus, citiem nemanot. Savstarpējas runas par to tajā laikā bija apkaunojošas. Atmiņā palicis gadījums, kad bataljonā plosījās kaunuma utu epidēmija. To risināja radikāli, visus sadzina uz laukuma, visiem bija jāizģērbjas un drēbes jānodod termiskai apstrādei. Bataljonā bija vairāki simti cilvēku. Katru individuāli apskatīja medicīnas darbinieki un tiem, kam konstatēja šīs utis, lika pilnībā visu noskūt un iet pirtī. Tā praktiski visu dienu daļas karavīri pavadīja pliki kazarmas priekšā.”

Jevgeņijs Kaščenko grāmatā arī min, ka armijā bijuši gadījumi, kad kareivji spēlējuši no cara laiku militārajiem formējumiem aizgūtas seksuālas spēles, piemēram, kurš ilgāk uz sava dzimumlocekļa noturēs formas cepuri.

No vēstures zinām, ka senās Romas armijā homoseksuālas attiecības uzskatīja par normālām, kaut arī tās bija aizliegtas ar likumu (ne jau tieši homoseksuālas, bet vispār seksuālas attiecības, jo uzskatīja, ka kareivim jāspēj sevi disciplinēt). Vai tad romiešu armiju kāds uzskatīja par vāju? Homoseksuālisms sastopams visos laikos un armijās, tāds bija arī padomju dienestā. Piemēram, grāmatā citēta Mihaila H. vēstule: “Dienēju parastā karaspēka daļā. Kad “ģeds” piedāvāja man pārgulēt ar viņu un es atteicos, man lika izvēlēties – vai nu mani izdzīs caur ierindu (5 – 7 karavīri), vai tikai viņš viens. Es izvēlējos otro variantu…”

Artūrs Vāvere par tiem, kas pieķerti viendzimuma seksā, teic: “Ja kas tāds tika manīts, karavīrus pārsūtīja uz citu daļu.”

Galerijas nosaukums

ŠĶIR UN LASI TĀLĀK REĀLUS STĀSTUS


Reāli stāsti

Alkoholu slēpām Ļeņina bistē

Armands Gerke, dienējis par glābēju ugunsdzēsēju Iekšlietu daļā (1979 – 1981): “1980. gadā Maskavā apsargāju olimpiādes objektus, tāpēc palaimējās, ka neaizsūtīja uz Afganistānu. Esmu glābis cilvēkus no degošām mājām, nesis līķus no aviokatastrofu vietām… Pirms dienesta biju vieglatlēts, un tāpēc dienests grūtības neradīja. Turklāt sportiskais rūdījums palīdzēja nepakļauties “ģedovščinai”. Gadījās kuriozi – izsauc, ka jānodzēš ugunsgrēks, bet izrādās, ka deg dažas avīzes… Izsaukums uz ugunsnelaimi medicīnas skolā – nu, domājām, tiksim pie skaistām māsiņām! Piedodiet, bet vēlēšanās pārgāja ātri, redzot, ka viņas zinības apgūst, preparējot līķus… Alkoholu Jaunā gada svinēšanai noslēpām Ļeņina bistē, kuras vidus bija tukšs. Kurš gan uzdrošinātos iztaustīt Ļeņinu?!”

Tankā forsēju Nemunu

Andris Tiļļa, dienējis tankistos (1973 – 1975): “Vecākais brālis “ķeizaram” bija nokalpojis trīs gadus, vai es nespēšu nolauzt divus? Uzskatīju, ka dienests ir sava veida iniciācija, izturēsi – būsi vecis! Nosūtīja tepat uz Baltijas kara apgabalu – tankistos par šāvēju. Sagatavošanas posms Dobelē bija baigs: dežūras, ierindas dresūra, pēc tam mācības klajā laukā agrā pavasarī – sals, siltā ūdens nav, aizskrien līdz Gaujai, izsit ar kāju caurumu ledū, iemērc skuvekli, saziepē bārdas rugājus un skrāpē nost… Uzmetās kaut kāda ēde, kas nepārgāja ilgu laiku. Kaļiņingradā bija vieglāk, taču arī tur asu izjūtu netrūka. Šāvu, metu kaujas granātas, skrēju gāzmaskā… Draudīgumu izjutu, tankā forsējot Nemunu. Kaut arī tanka spraugas aizķitējām, tik un tā ūdens ieplūda un vajadzēja uzvilkt speciālu gāzmasku… Tankam virs ūdens palika tikai caurule gaisa padevei dzinējam, lai tas nenoslāptu… Ūdens spiediena dēļ tanks šūpojās, un pie straujākas kustības tas varēja apmesties uz sāniem…”

Pele par raidītāju un slepenā romantika

Ēriks Mamajs, dienējis pretgaisa aizsardzības rotā VDR (1986 –1988): “No armijas laika ir gana daudz, ko atcerēties, piemēram, uz mācībām Kazahstānā no VDR mūs veda lopu vagonos, tuksnesī dzīvojām teltīs. Naktī murkšķi izlīda no alām, izslējās kā sveces.”

Andris Rublovskis, sakarnieks, dienējis Ukrainā un Sibīrijā (1978 – 1980): “Gatavoju lokatoru antenas, to tuvumā pieredzēju, ka slapjš lauznis, iedurts zemē, kā arī slapja pele kļūst par uztvērēju – tās tuvumā varēja klausīties radiostacijas! Reiz pilsētā mani pieķēra dzeram kausu alus, par to sodīja ar trim diennaktīm…”

Ilgvars Brizga, dienējis pretgaisa aizsardzībā, transporta vadā Baltkrievijā (1977 – 1979): “Daļā nedrīkstēja būt ne radioaparātu, ne fotoaparātu, taču “dembeļa” albumus uztaisījām. Man bija pat trīs, vienu atņēma, braucot vilcienā mājup. Asākās izjūtas saistās ar brīvsoli pie apakšpulkveža meitas. Mani pieķēra tikai tāpēc, ka cita apakšpulkveža vatenī, ko toreiz uzvilku, lai maskētos, biju atstājis konfektes papīrīti.”

Armands Rumka, tehnikas kontrolpunkta dispečers (1977 – 1979): “Dienēju Čerņahovskā Kaļiņingradas apgabalā. Pēc dienesta ar armijas biedriem nereti tikāmies, iedzērām aliņu, taču tā jau ir vēsture. Armijā mani gribēja iesaistīt ziņošanā – kapteinis aplinkus lika man manīt, lai stāstu par dienesta biedriem, taču es izlikos, ka viņa vēlmi nesaprotu. Bija arī romantika – reiz četri puiši aizgājām brīvsolī nopeldēties, pēc tam satikāmies ar vietējo skuķi. Nu tāds viegls nakts piedzīvojums…”

No armijas folkloras

Ļaunā burlacība: “Velosipēds”, kad aizmigušajam pēdu pirkstu starpās sabāza papīrus un aizdedzināja. Jaunkareivis sāpēs pamodās un vicināja kājas, mēģinot papīrus ātri apdzēst.

*

Nereti vecākie dienesta biedri veica nekrietnības – kamēr jauniņie guļ, samainīja viņiem bikses vai sasēja bikšu staru mezglā. Rīta jundā visiem bija jāpagūst apģērbties minūtes laikā. Izāzētie puiši pinās savās biksēs un par kavēšanos saņēma sodu.

Anekdotes

Komandieris – ierindniekam:

– Es skatos, ka esat pārāk gudrs!

– Kas? Es? – jautā ierindnieks.

– Nu ne jau es!

*

Leitnants:

– Pirms šaušanas ir nepieciešams nomērķēt precīzi! Netīšām mērķī trāpa tikai spermatozoīdi.

 

*

– Kādēļ armijā nav jautro un atjautīgo kluba?

– Tādēļ, ka atjautīgie no armijas izvairās, bet jautrie sēž virssardzē…

 

Viedokļi internetā

Juris: 23. februāris ir PSRS armijas un jūras kara flotes diena. Latviešiem tā bija okupācijas armija, kurā iesauca pret cilvēku gribu – vardarbīgi. Ja izvairījies no armijas, tad tevi lika cietumā kā dezertieri. Vergot okupācijas armijā man nācās trīs gadus, tur izbaudīju visus “jaukumus” – “ģedovščinu”, nacionālu pazemošanu un virsnieku stulbību. Tādēļ man tie nevar būt svētki, bet pretīgas, atbaidošas atmiņas par šo genocīda laika dienestu okupācijas karaspēkā. Murgs!

MABU: Mēs, tie vecie krakšķi, ja arī paceļam glāzīti 23. februārī, tad par saviem dienesta biedriem, viņu veselību, par tiem, ar ko bijām kopā dienestā. Krieviem, kuri šeit dzīvo, bet jūt piederību Krievijai, šai dienai ir cita nozīme, bet tā jau ir viņu lieta. Es gan neesmu pārliecināts, vai šie svinētāji gribētu dienēt Krievijas armijā ar šīs valsts mūžīgajām ambīcijām taisīt “karstos punktus”, uz kurieni pēc tam sūta savus karavīrus.

 

Uzziņa

1918. gada sākumā Padomju Krievijas Tautas komisāru padome izdeva dekrētu par Strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas dibināšanu, bet 23. februārī presē tika publicēts uzsaukums “Sociālistiskā dzimtene briesmās!”, aicinot mobilizēties cīņai pret ienaidnieku. Sarkanās armijas dienu sāka atzīmēt 1919. gadā; plašākas svinības pirmoreiz notika 1922. gadā. Savukārt 1946. gadā šo dienu pārdēvēja par Padomju armijas un Jūras kara flotes dienu, ko visu okupācijas laiku bija spiesta svinēt arī Latvija. Mūsdienu Krievijā 23. februāris joprojām tiek svinēts kā ”Tēvzemes aizstāvja diena”.

LA.lv