Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
6. oktobris, 2016
Drukāt

Vīrietis – gaļas gabals ar maku. Kā dzīvo un iztiek Rīgas konsumantes (2)

Foto: shutterstock.comFoto: shutterstock.com

Viņas uzdevums – izčivināt vismaz pudeli šampanieša par tūkstoti eiro, vienlaikus pašai nepiedzeroties, neļauties uzvilktā klienta iegribām, tajā pašā laikā viņam radot vēlmi atgriezties klubā atkal un atkal, un tā vēl daudzas reizes. Rakstu sērijā “Amata noslēpumi” – saruna ar Rīgas konsumācijas “veterāni” īsi pirms viņa dodas pelnīt ražīgākos laukos.

Konsumācija (no latīņu valodas “consumo” – “patērēt, izmantot”) – restorānu, naktsklubu un dažādu izklaides iestāžu pieprasījuma stimulēšana. Ar konsumāciju parasti nodarbojas jaunas (reizēm arī ne pārāk jaunas) meitenes: viņas mudina bāru, klubu un tamlīdzīgu vietu apmeklētājus pirkt ēdienus, dzērienus un citus pakalpojumus, saņemot procentus no viesu samaksātās naudas. Lielā daļā šādu izklaides vietu konsumācija neparedz intīmpakalpojumus, bieži vien pret to ir noraidoša attieksme, bet mēdz gadīties, ka darba pienākumos ietilpst arī tas.

Anna – efektīga blondīne ar lielisku humora izjūtu un iespaidīgu kosmētikas slāni, zem kura ar grūtībām var nojaust patiesos sejas pantus un vecumu. Pabeigusi provinces skolu, jauniete domāja, ka būs mājturības skolotāja, – apmēram tāda, kāda bija viņas mīļākā skolotāja.

Ģimene nevarēja Annai pilnībā segt dzīvošanas izmaksas Rīgā, tādēļ, iestājusies augstskolā, jauniete tūlīt sāka meklēt iespēju piepelnīties. Un pievērsa uzmanību sludinājumam, kurā aicināja darbā “go-go” dejotājas klubā par “ļoti labu samaksu”. Anna bija kautrīga meitene, kas patoloģiski baidījās pirmā uzsākt sarunu ar vīrieti, kosmētiku lietoja minimāli un, izdzirdot vārdu “sekss”, nekontrolējami sarka. Tāpat viņu nedaudz mulsināja klubu dejošanas pieredzes trūkums (tautas deju kolektīvā gūtās iemaņas neskaitās), taču laba samaksa par radošu darbu viesa optimistiskas cerības.

Ierodoties uz pārrunām, Anna uzzināja, ka dejošana ap stieni, tērptai bikini, nav viss. Precīzāk sakot, solījums “laba samaksa” neattiecas uz šīm sievietēm. Visienesīgākais darbs sākas uzreiz pēc tam, kad, pagrozījušās prožektoru gaismās, meitenes dodas “izģērbt” klientus, kas uzvilkušies, vērojot puskailās dejotājas. Kā apgalvoja saimnieki, viņi “ne uz ko neuzstāj”, taču galvenais mērķis – lai klients pasūta dzērienus no dārgās kartes – pēc iespējas vairāk un dārgāk. Kā sieviete to panāks – viņas darīšana.

Pie staba Anna “pierada” pārsteidzoši vienkārši – izrādījās, ka kaujas krāsojums un pašrocīgi ar fliteriem un pērlītēm izšūtais peldkostīms ir daudz labāka aizsardzība par kaujas bruņām. Un arī zālē viņa viegli iejutās bargās likteņa pavēlnieces lomā – uzticīgi klausījās slāvu vīrieša kārtējās vaimanas, tēloja rāmumu un lēnprātību karstasinīga indieša kompānijā, veikli sita pa pārdzērušos britu pirkstiem, viņu sašutumu slāpējot ar apžilbinošu smaidu. Tos, kuri vēlējās ko vairāk, nesatricināmi atraidīja, liekot skaidri noprast, ka ne jau tādēļ ir tik ziedoša un apburoša. Problēma bija tikai ar alkoholu, pareizāk sakot ar tā daudzumu. Organisms izmisīgi pretojās: pret rīta pusi galva dūca, acis atsacījās lūkoties uz greizo pasauli, kājas – smaguma pilnas…

Lielākā daļa, protams, slēpj savu nodarbošanos – pat no paziņām un ģimenes. Saka, ka ir dejotājas, administratores vai oficiantes. Jo, lai ko arī neteiktu, sabiedrībā mūsu amatam nav tas gaišākais un pozitīvākais imidžs – lielākā daļa mūs nosoda. Anna

Anna pieredzējusi konsumācijas biznesa ausmu, pilnziedu un rietu. “Atceros vienu no pirmajiem bagātnieku klubiem, ko atvēra Krievijas uzņēmēji – ar varietē, “go-go”, konsumāciju un “jumtu”. Viss būtu bijis labi, bet, kad viens līdzīpašnieks ieradās no Maskavas kontrolēt… Viņam bija paradums – norādīt ar pirkstu uz kādu no meitenēm: gribu. Kad pirksts pagriezās pret mani, es aizcirtu durvis. Vēlāk to pašu atkārtoju ne reizi vien – citos klubos. Reizēm sauca atpakaļ, atvainojās.”

Nekādu tikumu un robežu, toties naudas ziņā tie bijuši “zelta” laiki. Tagad viss esot mierīgāk, caurspīdīgāk un skaidrāk, taču, kā novērojusi Anna, konsumantes profesija skaidri un neizbēgami noriet. Tūristu Rīgā kļūst mazāk, viņu maksātspēja ir aizvien zemāka, biznesa reputācija dažādos tūrisma ceļvežos – bēdīga. Pieradusi pie azarta pilnās naktsdzīves, Anna vairs nespēj sevi iedomāties, atgriežamies pedagoģijā, tādēļ nolēmusi doties uz kādu no Skandināvijas valstīm, kur pēc kolēģu stāstītā meitenes var legāli sev pelnīt ne tikai bezrūpīgu dzīvi, bet arī sarūpēt pensiju. Veiksmīgā kārtā šajos darba gados Rīgā angļu valodu apguvusi pilnībā.

Pirms pamest Latviju, Anna piekrita atklāt sava amata noslēpumus portālam “Delfi” – ar nosacījumu, ka stāsts tiks publicēts, kad blondīne jau būs tālu projām.

Klienti man nekādas romantiskās jūtas un emocijas neraisa. Rupji izsakoties, vīrietis mūsu profesijā – tas ir gaļas gabals ar maku. Tiesa, ne jau visi ir mēsli, gadās satikt interesantus un labus (droši vien) cilvēkus. Bet – nekādu siltu jūtu. Tas fakts, ka viņš atnācis uz mūsu klubu, man darbojas kā stopsignāls. Lai gan ir meitenes, kas iemīlas klientos un pat apprecas. Bija laiki, kad norvēģi speciāli brauca šurp – sievu lūkoties.

Vairums klientu, pats par sevi saprotams, ir ārzemnieki. Bet mēdz būt arī vietējie, kas ļoti bieži ir pastāvīgie apmeklētāji, kuriem vakari šādos klubos ir dzīvesveids. Vecums ir ļoti dažāds: no 18 līdz pat “pēc 80”. Ticiet man, šis nebūt nav izmisušo impotentu pulciņš – mūsu klientu vidū ir ļoti daudz jaunu un itin simpātisku vīriešu. Jo īpaši no tādām “vīrišķīgām” valstīm kā Dānija, Vācija, Norvēģija – viņiem tur ir kaut kādas problēmas ar savējām sievietēm, ļoti neatkarīgas. Kā kas – gatavas sūdzēt tiesā.

Meitenēm nepatīk strādāt ar skaļām kompānijām – viņi cits citu cenšas atrunāt, visā dalās, izdomā, pārdomā… Ar vientuļniekiem viss ir vienkāršāk – viņi klubā ierodas ar konkrētu mērķi, zina, ka grib patusēties, ka pie viņiem piesēdīsies meitene, ka viņiem būs jāizdod nauda. Vislabākie klienti ir tie “vecumā pēc…” – viņi augstu vērtē sarunas, viņi ir labi situēti, nobrieduši.

Lielākā daļa klientu ir ģimenes cilvēki, bet es cenšos šo tēmu nepieminēt. Viņi nejūtas ērti, to apspriežot. Ja pats gribēs – lai sāk raudāt, cik viss ir slikti, es pati detaļās nelienu. Vienkārši klausos un nepārtraucu, kā to dara viņu sievas.

Kādēļ viņi pie mums nāk? Vieni grib parādīt, cik bagāti ir, – turklāt nebūt ne vienmēr tā ir. Bet es viņu ilūzijas neatmaskoju. Lai jau fantazē, galvenais, lai maksā īstu naudu.

Esmu pamanījusi, ka cilvēki, kuri dzīvē sasnieguši augstu statusu, vēlas, lai mēs viņus… pazemotu. Lūdzas, lai viņam liek mazgāt traukus virtuvē, vai pieprasa, lai viņam uzmin tā spēcīgāk un sāpīgāk ar papēdi. Kaut kādā mērā viņus var saprast – cilvēks šajā dzīvē ir pieredzējis visu, viņam ir liels uzņēmums, visi ir padotie, kas baidās iebilst kaut vārdiņu. Viņam ir garlaicīgi, vajag spēcīgas emocijas. Un otrādi – ja vīrietis vēlas pazemot meitenes, parasti tas liecina, ka viņam nav ne naudas, ne statusa – dzīvē viņš tiek pazemots, tādēļ nāk pie mums atriebties.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Ar steigu ir jāuzlabo izglītības kvalitāte Latvijā.

Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+