Latvijā
Politika

Virkne valsts institūciju vadītāju amatos ir divdesmit gadus. Vai tas būtu jāierobežo? 16


Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Arnis Cimdars.
Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Arnis Cimdars.
Foto: LETA

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa aicinājumam sistēmiski izvērtēt, kurām amatpersonām nosakāmi amatu termiņu ierobežojumi, Saeimas deputāti pagaidām nav atsaukušies. Nevienas komisijas vadītājs šāda izvērtējuma veikšanu neuzskata par savu atbildību, svētdien vēstīja raidījums “LNT Ziņu TOP 10”.

“Var Saeima uz to skatīties globālāk, kā ierosināja prezidents, un Juridiskajā komisijā vai Valsts pārvaldes komisijā uz šo jautājumu paskatīties globāli,” uzskata Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis (“Vienotība”). Tikmēr Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Gaidis Bērziņš (VL-TB/LNNK) saka, ka šī jautājuma risināšanai “nav vienas komisijas”.
“Komisijas strādā ar konkrētiem likumprojektiem, un attiecībā uz likumu “Par tiesu varu” mēs esam šo jautājumu atrisinājuši,” bilst Bērziņš. Savukārt Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vadītājs Sergejs Dolgopolovs (“Saskaņa”) uzskata, ka “tas būtu to vērts”. Vienlaikus viņš saka: “Diez vai to vajadzētu darīt šai Saeimai, kura piedzīvo savu noslēguma fāzi.”

Ilggadējā Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča aizturēšana aizdomās par kukuļņemšanu ir viens no skaļākajiem iespējamas korupcijas skandāliem Latvijas vēsturē. Pēc skaļā skandāla Saeima gatavojas aizliegt mūžīgi atrasties amatā Latvijas Bankas prezidentam un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājam.

Notikums lika jautāt, vai pārāk ilga atrašanās amatā var palielināt korumpēšanās risku, un vai vispār ir pareizi, ja iestāde kļūst teju nesaraujami saistīta ar tās vadītāju.

„LNT Ziņu TOP 10” izpēte liecina, ka daudzu svarīgu valsts institūciju vadītāji savos amatos pavadījuši ne tikai vairāk nekā 10, bet arī vairāk nekā 20 gadus un pat gandrīz 30 gadus. Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras vadītāja Andra Ozola krēsls ik pa laikam sašūpojies, taču viņam izdevies noturēties amatā jau 14 gadus.

Jau 15 gadus savā postenī ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieks Vilnis Jēkabsons, lai gan viņa nomaiņa savulaik pieļauta pēc vairākiem korupcijas skandāliem iestādē.

16 gadu kalpošanas laiku sasniedzis Indulis Krēķis, kurš vada vienu no trim Latvijas drošības iestādēm – Militārās izlūkošanas un drošības dienestu.

Tikmēr Civilās aviācijas aģentūras direktors Māris Gorodcovs amatā ir jau 17 gadus.

Savukārt pat 20 gadus savā postenī noturējušās Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras vadītāja Inese Šmitiņa, Centrālās statistikas pārvaldes priekšniece Aija Žīgure, kā arī Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas vadītāja Signe Birne.

Tomēr viena vadītāja ilgdzīvotāja krēsls tikko kā sašūpojies – tas ir galvenais naudas atmazgāšanas apkarotājs Viesturs Burkāns.

Tomēr pat leģendārais Burkāns nav ilglaicīgākais vadītājs Latvijas valsts pārvaldē.

Viņu apsteidz Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs Arnis Cimdars ar 21 gada pieredzi savā amatā. Tomēr paši ilglaicīgākie valsts iestāžu vadītāji ir divi, kuri savos amatos ir jau kopš padomju laikiem.

Tie ir Andris Vilks, kurš Nacionālo bibliotēku vada jau kopš 1989. gada, tātad jau 29 gadus, kā arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas izveidotājs un līdz šim vienīgais vadītājs Juris Dambis. Arī viņš savā postenī pavadījis 29 gadus.

Vadītāji ilgdzīvotāji ir arī valsts kapitālsabiedrībās, liecina „LNT Ziņu TOP 10” apkopotā informācija. Pēc Pārresoru koordinācijas centra datiem, valstij pieder 19 uzņēmumi, kuri klasificēti kā lieli.

Tajos trešais ilglaicīgākais vadītājs ar amatā pavadītiem 16 gadiem ir Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra valdes priekšsēdētājs Jānis Buņģis.

Otrajā vietā ar 19 gadu stāžu savā postenī ir “Latvijas Valsts mežu” prezidents Roberts Strīpnieks, bet topa līderis – Ceļu satiksmes drošības direkcijas valdes priekšsēdētājs Andris Lukstiņš. Viņš savu amatu ieņem jau 21 gadu.

Ilggadīgie iestāžu vadītāji uzsver, ka savā darbā neredz rutīnu un viņu priekšrocība ir lielā pieredze. “Tas pozitīvākais ir, pirmkārt, uzkrātā pieredze ļauj nekāpt uz tiem [vecajiem] grābekļiem. […] Otra lieta – gadiem ejot, parādās arī spēja paredzēt iespējamās krīzes situācijas, un tās savlaikus novērst,” saka Cimdars.

Arī Lukstiņš norāda: “Tātad, kas velk, tam krauj. […] Ja jūs runājat par rutīnu, mums drīzāk ir jādomā par enerģijas rezervju atjaunošanu.”

Tikmēr personāla atlases uzņēmuma “Fontes” vadītāja Inese Kamarūte norāda, ka, atrodoties vienā amatā ilgu laiku, pieaug risks, ka vadītājs var sākt atpalikt no modernajām tendencēm.

“Mums šobrīd viss ir digitāli, nāk jaunā digitālā paaudze. Ja mēs pieņemam, ka vidējā vadītāja vecums ir 40 līdz 50 gadi, un viņš ir sācis 20 gadus atpakaļ, kad bija pilnīgi cita infrastruktūra, pilnīgi citas prasības, tad ir jautājums, vai viņš spēj un spēs pielāgoties. Visticamāk, cilvēkam pielāgoties būs diezgan sarežģīti,” vērtē Kamarūte.

Tam, ka viss atkarīgs no vadītāja spējas pielāgoties, piekrīt “CV Online” pārstāvis Kaspars Kotāns. Viņš vērš uzmanību, ka lielos uzņēmumos bieža vadošo personu rotācija ir norma.

“Lielās organizācijās, starptautiskās organizācijās, tur ir tāds ritms, ka nepārtraukti tiek rotēti šie darbinieki. Tā iemesla dēļ, ka, ja cilvēks ir labs, spēcīgs, tad mums ir viņš jāliek, lai viņš glābj ugunsgrēku kādā citā vietā. […] Un tajā pašā laikā, lai nāk cilvēks ar svaigām idejām,” norāda Kotāns.

Iespējams, šis ir gadījums, kad valsts pārvaldei būtu jāpārņem labākās prakses no privātā sektora.

LA.lv