Mobilā versija
+1.4°C
Lūcija, Veldze
Trešdiena, 13. decembris, 2017
5. aprīlis, 2017
Drukāt

Varētu beigt kaut vai rīt. Apnicis, jo visu zinu. Intervija ar Andri Freidenfeldu (3)

Foto - Valts KLeinsFoto - Valts KLeins

Atsprāgst durvis un mazajā “Radio SWH” istabiņā, kur notiek mūsu saruna, papagaiļkošā žaketē iebrāžas “Labvēlīgā tipa” dziesminieks Andris Freidenfelds! Radiodžeki viņu apkampj, sabučo un sniedz rozes metru gariem kātiem – uh, kas par notikumu. Iznācis grupas divdesmit piecu gadu jubilejas albums “Kaste”, bet rudenī viņi rīkošot koncertšovu “Sudrabkāzas”.

Ar viņu sarunāties ir viegli un jautri, tikai jātrāpa pareizajā jautājumā. Ja garām, ātri pārslīd tematam, ja izdodas – kā dzirksteles sāk šķilties teikumi, ierunājas vecais, labais rīta Fredis, viņam piebalso trešdienis Little Freddy, balsi palaiž arī pats jaunākais brālītis – pusdienis Fredosaurus Rex.

Esmu dzirdējusi, ka mūziķi pēc ierakstiem kādu laiku viens otru negribot vairs redzēt. Jums viss noritēja labvēlīgi?

Visu nosakām mēs trīs – es, Jakušonoks un Lūsis –, pārējie, tā saucamie jaunie, lai gan mūsu sastāvs pēdējo divdesmit gadu laikā nav mainījies, par to visu drusku paņurd. Zina, ka trīs duraki atkal uztaisījuši kaut kādus mēslus, kas tāds sūds vien ir, taču beigās visiem patīk un visi lec.

Neizklausās nopietni, ka pārējie grupas muzikanti par jūsu gabaliem vīpsnā.

Viņi ir tik profesionāli un labi, ka savā muzikālajā domāšanā un kompozīcijā līdz “Tipa” līmenim nenolaižas. Lai sevi cienošs mākslinieks uzrakstītu kaut ko tādu kā “Džins ar toniku”, “Saki jā, saki nē”, “Alumīnija cūka” un tamlīdzīgus gabalus – viņi pat nespēj to iedomāties! A mēs varam. Mums ir diletantiska pieeja. Iedungoju melodiju, aiznesu džekiem, un viņi domā, ko ar to darīt.

Tekstus tu nerīmē, lai tikai labi skan un var izdziedāt, tev ir savs funktieris.

Ļoti daudz ir arī tādu, lai smuki rīmējas un labi skan. Taču manās pēdējās dziesmās viss ir pateikts – tas ir mans briedums kā teksta autoram, ar jēgu, pat ja tā nav acīmredzama.

Par ko tās ir?

Par cilvēka vietu pasaulē.

Stāsti – arī personīgi?

Jā, bet reizē apelējot pie cilts brāļiem. Man ir tāda ļoti laba dziesma “Aiza” – par vīrieša atkarību no sievietes, var teikt, dziesma matriarhāta gaidās. Redzam, ka vīrieši lēnā garā paliek arvien nevarīgāki, bet sievietes – tieši otrādi. Vīrietis tik pontojas, brauc ar močiem un iet uz svaru zālēm, bet īstenībā ne viņš vairs vīrietis, ne bruņinieks, ne pi..ējs, ne karognesējs. Teksts ir tāds:

Zēns, viņš gribēja sievu stipru,

Zēns, viņš gribēja sievu stipru kā gripu,

Lai tā palīdz pāriet pāri Miera ielai (tur ir dzemdību nams – paskaidro autors),

Lai tā palīdz pārlekt pāri dziļai dzīves ai – zaizaizaizai.

 

Zēns, viņš dabūja no sievas ar siksnu,

Zēns, viņš dabūja mīļāko stipru un asu kā tabakas šķipsnu,

Lai tā palīdz viņam pāriet garlaicībai pāri,

Lai tā palīdz pārlekt pāri dziļai mīlas ai – zaizaizaizai.

 

Zēns, viņš gribēja Floridā māju (loģiski, viņam to merkantilo vajag – paskaidro autors),

Zēns, viņš gribēja labu, bet ne visai bargu skolotāju,

Lai tā palīdz dzīves ceļā okeāniem pāriet pāri,

Lai tā palīdz pārlekt pāri dziļai nāves ai – zaizaizaizai.

Tev arī bija tāds zēna periods?

Protams, tas ir visiem… Tāpēc tā aizbildināšanās, ka mums jāēd gaļa, jo jābūt stipriem, spēcīgiem. Nemuldi, tev vienkārši tā garšo un cauri! Un kam tev to vajag – lai alus kausu paceltu? Tāpat tevi sieviete aizvilks pāri dzīves ceļam. Nu tāda tā atklāsme. Ar ironiju.

Skarbs esi pret saviem brāļiem, viņi tevi koncertā nenomētās ar puvušiem tomātiem?

Viņi ir pietiekami infantili, dumji un pat nejūt, ka viņus apd**š, arī klausoties dziesmas. “Tipa” daiļradē vari to nomaskēt un viņus apčakarēt.

Šī ir laba! Kas vēl?

Viena nostalģiska dziesma – “Vīrs ar pleznu”. Nosaukums radās atskaņas dēļ.

Droši vien vārdam – glezna.

Tā ir nostalģija par piena paku – piramīdu, radio “Rigonda”, astoto “Ladu” aiz loga, igauņu košļenēm, bulgāru neilona jakām, bet tomēr visdārgākais mājās bija glezna, uz kuras bija vīrs ar pleznu. Tāda padomju laika realitāte ar sadzīviskajām lietiņām, kas tolaik visiem bija vienādas. Tās arī mūs iegrožoja! Glezna, kur vīrs ar pleznu, ir tieksme pēc iracionālā, pēc ārzemēm, kur ar šitādiem bija pilni komiksi, viņiem bija lidojošie šķīvīši, seksfilmas, šausmenes, bet mums tas viss tika aizliegts! Man tolaik bija plakāts no ļoti mīļas filmas “Cilvēks amfībija”. Tam cilvēkam bija pleznas – ja prasa attaisnojumu, taču mana dziesma sākās ar to, ka vajadzēja atskaņas vārdam glezna.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. CENZŪRA ir APZINĀTI PRETLIKUMĪGS NOZIEGUMS Atbildēt

    > pie la-vīzes masmēdekļa administratīvās SILES lopiski truli parazitējošajiem kriminālnoziedzniekiem
    .
    PRETLIKUMĪGA CENZŪRA smird, la-vīzes administratīvie “locekļi”. Tieši tāpat, kā šo kriminālrecidīvo noziegumu piekopjošie “lielākie kretīni”. Galvenokārt – tāpēc, ka šajā pašreizējā “tiesiskajā valstī” CENZŪRA IR AIZLIEGTA un neizbēgami TIEK SODĪTA SASKAŅĀ AR LIKUMU!!!

    =======

    Latvijas Republikas SATVERSME.

    VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības

    89. VALSTS ATZĪST UN AIZSARGĀ CILVĒKA PAMATTIESĪBAS saskaņā ar šo Satversmi, LIKUMIEM un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

    90. Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.

    91. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas BEZ JEBKĀDAS DISKRIMINĀCIJAS.

    100. IKVIENAM IR TIESĪBAS UZ VĀRDA BRĪVĪBU, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. C.E.N.Z.Ū.R.A ir AIZLIEGTA.

    =======

    Ir sacīts: “Likuma nezināšana (un, īpaši jau, pat nevēlēšanās zināt) neatbrīvo no LIKUMĪGĀS ATBILDĪBAS.”

  2. Vienīgais žēlums dzirdams par tām vecajām dziesmām, kādu vairs nebūs nekad!

  3. LosAngeles Monarch Atbildēt

    Neturi mājās trīs kaķus, uztaisi labāk Agnesei trīs bērnus, tad tu redzēsi ko jaunu un būs interesanti. Arī viņai nebūs jābrauc katru vasaru pie Angelo Monaco, pietiks ar sīčiem .

Draugiem Facebook Twitter Google+