Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
25. novembris, 2014
Drukāt

Virs visas Rīgas zilas debesis. Saruna ar operas “Valentīna” libreta līdzautoriem Liānu Langu un Arturu Maskatu (12)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Viens no nozīmīgākajiem notikumiem šajā sezonā Operā būs starptautiski pazīstamā latviešu komponista Artura Maskata pirmā opera “Valentīna”, kas veltīta Latvijas kultūras leģendai – kinozinātniecei Valentīnai Freimanei. Opera ataino Latvijas vēsturei, kultūrai un dažādām Latvijā dzīvojošām tautām būtiskas, dramatisma pilnas lappuses laika posmā no 1939. līdz 1944. gadam. Valentīnas Freimanes bērnība ritējusi starp Rīgu un Berlīni, kur viņas tēvs bija UFA kinostudijas jurists, bet māte – apburoša sabiedrības dāma, ap kuru pulcējās tā laika kino kultūras inteliģences zieds. Pēc atgriešanās Rīgā holokausts inteliģento ebreju ģimeni pārsteidz nesagatavotu. Bojā iet gan Valentīnas vecāki, gan jaunais vīrs, bet jaunā sieviete slēpjas līdz pat kara beigām. Varam tikai zīlēt, cik tumsonīgi būtu palikuši mūsu garīgie apvāršņi bez leģendārās kinozinātnieces Valentīnas Freimanes vai arī, ja viņa savā bagātībā un plašajās zināšanās par kino nebūtu dalījusies ar plašu sabiedrību. Arī par to šajā sarunā ar operas “Valentīna” libreta līdzautoriem – VKKF literatūras un dzejas nozares ekspertu komisijas vadītāju dzejnieci Liānu Langu un komponistu Arturu Maskatu.

– Ja nemaldos, pārredzamā laikā “Valentīna” būs pirmā latviešu oriģinālopera, kas veltīta dzīvai leģendārai personībai.

A. Maskats: – Tā varbūt arī ir. Tajā pašā laikā Valentīnas Freimanes agras jaunības sabiedriskā situācija, kas viņas mūžā nospēlēja būtisku lomu, sakrīt ar Latvijas vēsturē mūs ārkārtīgi interesējošiem un nozīmīgiem notikumiem, ļoti traģiskiem, pretrunīgiem, ar dziļām sekām un iespaidu uz mūsu valstiskumu un nācijas izdzīvošanu. Tāpēc mēs nepretendējam uz Valentīnas Freimanes dzīves dokumentālu izpēti vai to gadu dokumentālu atspoguļojumu. Mēs no tā visa iedvesmojamies un esam attīstījuši savu versiju par tā laika notikumiem vai arī par to, kādi tie varēja būt. Kaut, jā, protams, kā sarkans pavediens uzvedumā vijas Otrais pasaules karš, divas okupācijas, holokausts.

L. Langa: – “Valentīna” nav dokumentāls pārstāsts, bet operas veidotāju brīvs fantāzijas lidojums, kura centrā, protams, ir Valentīnas Freimanes biogrāfijas motīvi.

– Un tomēr, kādēļ jūs izvēlējāties tieši Valentīnu Freimani, kas tam bija pirmais impulss?

A. Maskats: – Pēc Viestura Kairiša iestudētās izrādes “Mērnieku laiki” Nacionālajā teātrī kopā ar režisoru un Valentīnu Freimani aizbraucām pasēdēt uz leģendāro kafejnīcu “Osiris”. Pēc spilgtā uzveduma Valentīna romantiskā noskaņā padalījās dažos savas dzīves, savas jaunības mirkļos, trīsdesmito gadu Rīgas kafejnīcu aurā un smaržā… Paskatījos uz Viesturu: tā ir opera! Režisors paraustīja plecus – rīt piezvanīšu… Otrā rītā viņam saku: tā ir opera! Valentīnas Freimanes apbrīnojamais apgaismotājas talants, spēja ar savu vitalitāti un garīgo kapacitāti pēc jaunībā pārdzīvotajām milzīgajām sabiedriskās un personiskās dzīves ārkārtīgi dramatiskajām kolīzijām piecelties un dzīvot tālāk.

– Dzirdēts, ka grūtākais esot bijis panākt, lai Valentīna Freimane atļauj operai dot viņas vārdu?

– Nē, tas nenācās grūti. Teicu, tā taču sena tradīcija – nosaukt operas brīnišķīgu sieviešu vārdos. Labi, Valentīna Freimane piekrita, tikai pārējo personāžu vārdi gan lai tiekot mainīti. Pēcāk pati atkāpās no šī nosacījuma, lūdzot operā saglabāt viņas lielās mīlestības, savu dzīvību viņai upurējušā, pirmā vīra vārdu – Dima. Interesanti, ka Valentīna pati kā spoža sava aroda, teātra un kino mākslas lietpratēja spēja profesionāli palūkoties no malas uz gadījumu, kas ir ar nosaukumu viņas jaunība, un mums, operas veidotājiem, daudz ko ieteikt kā cilvēciskā, tā profesionālā ziņā. Un tad pie lietas ķērāmies mēs ar Liānu Langu un Viesturu Kairišu, par kuru jau no paša sākuma zināju, ka viņš būs šīs operas režisors.

– Kā radās libreta līdzautoru – Maskats un Langa – duets?

L. Langa: – Kad Arturs Maskats mūzikla “Leo. Pēdējā bohēma” starpbrīdī mani uzrunāja, pieļāvu, ka viņam iepatikušies manis rakstītie dziesmu vārdi. Bet satiekoties manās rokās nonāca “Valentīnas” libreta pamatuzmetums, un es piekritu kļūt par komponista burtlici, personu, kuras loma ir sacerēt tādu dzeju, lai skaņradim, to lasot, rastos iedvesma sacerēt tālāk mūziku. Nav ko slēpt, konceptuālie lēmumi mums ar scenogrāfi Ievu Jurjāni un režisoru Viesturu Kairišu tapa milzīgās prāta vētrās.

– Vai pie operas libreta avotiem pieder arī Valentīnas Freimanes autobiogrāfiskā grāmata “Ardievu, Atlantīda!”?

– Mūsu darbs pie operas sākās pirms grāmatas iznākšanas, taču, jā, tikām iepazīstināti ar vēl neiznākušās grāmatas tekstu, kas arī kļuva par iedvesmas avotu, tāpat kā Valentīnas Freimanes intervijas, sarunas, biogrāfijas fakti… Esam pasmēlušies arī Oļģerta Krodera autobiogrāfiskajā garstāstā “Mēģinu būt atklāts”, kā arī daudzās citās grāmatās, piemēram, par holokaustu. No Oļģerta Krodera grāmatas operā ienākusi konkrēta aina, kurā jauniešu bariņš, atgriežoties mājās no bohēmiskas ballītes, Stacijas laukumā Rīgā agrā rīta stundā pēkšņi ierauga kā no miglas blāva izlīdušu padomju tanku. Cilvēkos valda neziņa, kaut kā nelaba priekšnojautas.

A. Maskats: – … Bet turpat ballītes, studentu korporeļu svētki, kuros tiek apspriestas dažādas politiskas tēmas. Šie sabiedrības vispārējo modeļu meklējumi arī ir operas veidotāju izvērsums, iztēle.

L. Langa: – Tāpat kā daudzi operas vajadzībām izdomāti tēli ir mūsu fantāzijas auglis – mīlas trīsstūris, divu vīriešu attiecības…

A. Maskats: – Šucmaņi, korporeļi, kuri, stāsta gaitā topot par slepkavām, veido vairāku tēlu kvintesenci.

L. Langa: – Taču par iedvesmas avotu kalpojuši gluži konkrēti cilvēki. Mūsu ģimenē, piemēram, dzīvoja mana tēva audžumāsa Rita Rūciņa – mana krustmāte, 1958. gadā atgriezusies no gulaga kopā ar savu mammīti. Visu Rūciņu ģimeni bija pilnīgi izpostījusi boļševiku vara un Otrais pasaules karš. Viens atzars paguva izglābties ar pēdējo kuģi, bet palika bez bērniem. Šai ģimenei piederēja arī audžubrālis Gvido Rūciņš, Latvijas armijas virsnieks. Protams, arī viņiem bija jābēg. Pēc gulaga Rita Rūciņa, viena palikusi, laukos ilgi nespēja izturēt un pārcēlās dzīvot kopā ar mums Rīgā. Viņa, mana tante, bija pirmais cilvēks, caur kuru manā dzīvē ieplūda šī Atlantīdas gaisma. Gudrā, izglītotā sieviete, kurai karš bija salauzis arī privāto dzīvi un kura kā izsūtītā, tātad tautas ienaidniece, bija spiesta iztiku pelnīt kā vienkārša strādniece kurpju fabrikā, man ar visu savu dzīvi, klātesamību pārstāvēja pirmās brīvvalsts gaisotni, kultūru, stilu, dzīves izpratni. Daudz bijām kopā, viņa veda mani uz skolu, luterāņu baznīcu, ļoti mīlēja Operu. Uzvedumā viņas raksturs un vaibsti būs pamanāmi Almas tēlā, sirdsšķīstā sievietē, dziļi ticīgā katolietē, kas nokārto Valentīnas slēpšanās iespējas pie uzticamiem cilvēkiem. Pēc tam ar šo nosacīto Atlantīdas gaismu saskāros Kurta Fridrihsona personībā un Valentīnas Freimanes kinolekcijās. Katra no tām bija liels notikums, logs uz pasauli, viņas lekciju stils, valoda bija lielā kontrastā ar brutālo padomju realitāti, tāpat kā mākslinieka Kurta Fridrihsona un Ritas Rūciņas personības. Šie cilvēki visdrūmākajos padomju laikos reprezentēja demokrātiju, brīvību, inteliģenci, kultūru citā kvalitātē, jo viņos Atlantīdas gaisma bija saglabājusies un turpināja mirdzēt.

A. Maskats: – Varbūt kādu izbrīnīs mūzikā iekļautie citāti jeb alūzijas par Emīla Dārziņa “Melanholisko valsi”, taču tas saistīts ar konkrētiem operas tēlos un idejā iekļuvušiem manas jaunības cilvēkiem. Kādreiz draudzīgā atmosfērā ar manas dziesmas daudz dziedājušo Ivaru Kalniņu un viņa ģimeni vasarās braucām atpūsties uz pazīstamā Dailes teātra aktiera laukiem, kur, starp citu, radās daudzas manas dziesmas. Māju saimnieks, vecs latviešu vīrs, katru vakaru man lūdza nospēlēt uz klavierēm Dārziņa “Melanholisko valsi”. Ar šiem klavieru vakariem man saistās divas lietas: apjēga, ka nemaz tik labi šo mūziku nespēju atskaņot, un apjauta par daudz pieredzējušajā latviešu vīrā, manā klausītājā, tobrīd notiekošo. Viņš savā iztēlē tajā mirklī pārcēlās it kā uz kādu viņam vien saprotamu realitāti, Latvijas pirmās brīvvalsts laika alūziju… Man joprojām acu priekšā šā vīra skatiens. Dienējis Ulmaņa apsardzes bataljonā, viņš bija viens no pēdējiem karavīriem, kuri stāvēja sardzē pie Brīvības pieminekļa un kuriem tika pateikts, ka viņus vairs nenomainīs… Šis vienkāršais lauku latviešu vīrs, paldies Dievam, nodzīvoja līdz astoņdesmit gadiem, pieredzēdams arī atmodu.

– Kāda būs operas toņkārta?

– Notikumi ir dramatiski, brīžiem traģiski un smagi, bet, no otras puses, Valentīnas personība ir ļoti viegla, šarmanta, jaunības romantikas iedvesmota. Mūzikā būs pretstati un kontrasti. Protams, ir starpība, ko no operas cer Latvijā un ko dažkārt Eiropā. (Nākamā gada maijā paredzēta “Valentīnas” izrāde Vācijā, protams, latviešu valodā. – V. K.) Ir, kas gaida pilnīgi atonāli sarežģītus darbus, bet man tas šķiet noiets etaps, jo pasaule atgriežas pie Perta, Vaska, Kančelli. Bet, kā šodien pareizi jāraksta opera, to jau neviens īsti nevar pateikt…

L. Langa: – Arturs Maskats, cik esmu dzirdējusi operas fragmentus, arī šajā darbā ir palicis uzticīgs sev kā izteiktam melodiķim. Un tajā ir viņa mūzikas spēks.

– Titulloma uzticēta solistei Ingai Kalnai – laikam jau ņemot vērā ne tikai dziedātājas profesionālās kvalitātes?

A. Maskats: – Inga Kalna vienmēr bijusi ne vien fascinējoša, brīnišķīga soliste, viens no lielākajiem vokālās mākslas talantiem, bet arī ļoti gudra māksliniece, un man uzreiz bija skaidrs, ka Valentīnas lomā vēlos tieši viņu. Vēl man veidojušās ļoti siltas attiecības ar Ingu kā mākslinieci arī tādēļ, ka viņas māmiņa ir mana pirmā kompozīcijas skolotāja Mediņa mūzikas vidusskolā, redzējusi manus pirmos soļus kompozīcijā. Ar Ingu Kalnu jau iepriekš tiku strādājis dažādos kamermūzikas darbos. Patlaban, būdama Vācijā…

– Tāpat kā ilgu laiku Valentīna Freimane…

– … Inga Kalna ir ļoti multikulturālā gaisotnē dzīvojošs cilvēks. Tā, lūk, daudzi momenti jauši un nejauši sasaucas. Bet izrāde tiek iestudēta divos sastāvos. Valentīnas lomā iejutīsies arī Evija Martinsone un Kristīne Gailīte, bet titulvarones lielo mīlestību, viņas vīru Dimu, dziedās Jānis Apeinis un Juris Ādamsons. Zinot operas trupu, mūziku rakstīju tieši šīm balsīm.

L. Langa: – Operdziedātāja Inga Kalna suģestē ar Eiropas cilvēka garīgu tīrību, milzīgu talantu, spēju intelektuālā kapacitātē atklāt cerības nākotnē. Opera sākas brīvā, plaukstošā Latvijā, Eiropas zemēm līdzvērtīgā valstī ar multikulturālu, tolerantu sabiedrību. Cilvēki bija brīvi, varēja ceļot. Valentīnas ģimene vadīja laiku Berlīnē, Parīzē, vasaras mūsu pašu Jūrmalā. Un tad nāca satricinājumi, kas salauza demokrātisko iekārtu, iznīcināja cilvēku dzīvi, atstājot neatgriezeniskas sekas un traumas, pārvēršot, metaforās runājot, paradīzi par elli. Bet izskaņa operā būs gaiša. Ir beidzies karš, Valentīna, kaut zaudējusi visu ģimeni, vīru, palikusi vienīgā no savas dzimtas un ir ļoti tuvu pašnāvībai, tomēr apzināti izvēlas dzīvi. Nacistu armija pametusi Rīgu, sarkanā vēl tuvojas, bet nav ienākusi, Rīga ir tukša. Valentīna pirmo reizi var brīvi iziet uz ielas. Kas būs tālāk? To nezina neviens. Visas operas kredo ir izteikts pēdējā kora dziedājumā finālā. Mūsu uzvedums ir par cilvēkiem, kuri savas dzīves laikā nes gaismu. Kamēr vien pastāv cilvēka dzīvība, šī Atlantīdas gaisma nav iznīcināma.

A. Maskats: – Kad, pēc scenogrāfiskās ieceres, zemē nolaižas gubu mākoņi, virs Rīgas ielām, kurās lielākoties notiek operas darbība, ir gaišas, zilas debesis.

Pievienot komentāru

Komentāri (12)

  1. Freimanes devums acīmredzams: bez viņas latvieši nebūtu kokā pat uzkāpuši.
    Labi, ka Latvijas redzamākie kult- ūras cilvēki piedalās sumināšanā !

  2. kinolektorijos (tā nav viņas vaina) laida tikai uzticamības personas,tikai perioda nobeigumā varēja iešmaukt kāds no malas.

  3. padomju varas gados Freimane parādīja sevi kā izcilu patrioti, kas nekad nesadarbojās ar prettautisko režīmu, un glāba daudzus studentus un citus kultūras darbiniekus no represijām. Prieks, ka par viņu uzņemta tik cildinoša opera.

  4. Nezinu, ko te dažs labs mēģina murmulēt un piesaukt “Uz jauno krastu”. Izlasiet gramatu “Ardievu Atlantīda”, varbūt tad negribēsies atkal te noņemties ar to ko nu kurš “tajā laikā beidzis vai mācījies”. “Atlantīdā” ir pateikts, kas beidzas, kas sākas un tā “sākuma”gan sarkano, gan brūno atnestās šausmas. Un kā cilvēki palīdzēja LĪDZCILVĒKIEM, IGNORĒJOT “STOBRUS”.
    Un pāri visam Valentīnas Pirmā dzīve Atlantīdā-vizoša un skaista.

  5. mans koments nav domāts Valentīnai,lasiet interviju!

  6. Būs reiz jākaunas par to Atbildēt

    Bailīgie arī te klusē un centīgi “runā tikai par lietu”, bet kangari un murmuļi iznīcina mūsu senču izcīnīto valsti kopā ar okupantiem,kamēr šī “inteliģentu” masa rāpo,pielien un izdabā savam makam un vēderam

  7. Uz jauno krastu: Absolvējusi Latvijas Universitātes Vēstures fakultāti (1949), studējusi neklātienes aspirantūrā Maskavā, Valsts Teātra mākslas institūtā (1962 -1965)
    -Strādājusi Liepājas laikraksta Komunists redakcijā (1950—1963), Radio un televīzijas komitejas Drama¬tisko radio raidījumu redakcijā (1963—1968), bijusi Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta vecākā zinātniskā līdzstrādniece (1968—1980)
    -Teātra vēstures pa¬sniedzēja Latvijas Konservatorijas Teātra fakul¬tātē (līdz 1989. gadam), nodibinājusi un vadījusi Latvijas Teātra biedrības un Kinematogrāfistu savienības kino¬lektoriju.

  8. fināls vairāk kā divdomīgs,izsauc asociācijas ar Marģera Zariņa operu Uz jauno krastu! Par zilajām debesīm,tas nu atkal pareizi!

  9. Kā reizi par šiem teikts! Atbildēt

    A.Balts
    26.11.2014 02:21
    V.Matīsas teiktais labi izgaismo ne tikai nodevējus politiķus, bet noteikti arī viņu pērkamos balstus – LV inteliģenci, domājošus,rēķinošus un ar daudz plašāku redzesloku apveltītos un tāpēc vēl pretīgākus savā pērkamībā un kolaboracionismā ļautiņus – tā saucamo mūsu vadošo eliti! „Eliti” kurā ietilpst gan redzami mākslinieki, arhitekti, gan literāti –publicisti utt.,bet kas kopumā veido gļēvu merkantīlu masu, kas iztapa un iztop varai un naudai un ar savu sulaiņu attieksmi un ikdienas nodevību kropļo Latvijas nākotni – mūsu jaunatni!

    news/national/politics/informativaja-kara-jautajums-ir-par-to-kurs-stasts-uzvares-uzsver-matisa.d?

  10. ” Kas būs tālāk? To nezina neviens.” – Kas A.Čaka pēckara dzeju lasījis, tas tak atcerēsies, tas tak’ apjēgs, kas tais “drūmajos” gados Rīgu un visu Latviju no kara drupām pacēla:
    “Kā kastanis es vaļā šķēlos / Ar savu tautu kopā cēlos / Un tagad stāvu saules starā.”

  11. šķiet varētu būt interesanta opera.

  12. ka V.Freimanes grāmatas tulkojumam vācu valodā ar finansējumu palīdzēts. Rūgti skanēja viņas vārdi radio intervijā, ka viņa Latvijā nekad to nebija saņēmusi, minot A.Hermaņa nesavtīgo rīcību, kad viņš savu balvu atdeva, kad gatavoja izdevumu latviešu valodā. Un tas viss pēc lielās grāmatas popularitātes.

Strīdā par Laikmetīgās mākslas muzeju no KM piedzen 652 335 eiroAugstākās tiesas (AT) Civillietu tiesu palāta par labu SIA "Jaunrīgas attīstības uzņēmums" no Kultūras ministrijas (KM) piedzina 652 335 eiro saistībā ar Laikmetīgās mākslas muzeja projektu.
Draugiem Facebook Twitter Google+