Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
20. oktobris, 2015
Drukāt

Sarunas par klātneesošo Brodska kungu

Publicitātes (Jāņa Deinata) fotoPublicitātes (Jāņa Deinata) foto

Iestudējumā “Brodskis/Barišņikovs” Jaunajā Rīgas teātrī dzejā ir ietverta kompozicionāli tēlaina divu radošu personību saruna par trešo.

Lai gan savas dzīves pirmajā pusē viņš biežāk viesojās pie draugiem Viļņā, nevarētu teikt, ka Brodskis mums ir gluži svešs – abas viņa lugas savulaik ir izrādītas mūsu teātros, turklāt “Demokrātijas” pirmiestudējuma tiesības dzejnieks 1990. gadā bija piešķīris Ādolfa Šapiro vadītajam Jaunatnes teātrim, un viņa dzeja krievu valodā pēc Nobela prēmijas saņemšanas interesentiem tomēr bija pieejama. Varbūt mazāk pazīstama bija viņa personības cilvēciskā šķautne, jo bezgaldaudzās ārzemju intervijas pie mums nonāca tikai palēnām, taču Brodskis pats uzskatīja, ka šis aspekts nedrīkst ietekmēt viņa darbu uztveri un viņa patiesais ”es” meklējams dzejā un esejās. To apstiprina arī dzejnieka lūgums līdz 2071. gadam nerakstīt viņa biogrāfiju un tam sekojošā pieejas slēgšana vēstulēm, dienasgrāmatām, melnrakstiem utt. Abi izrādes veidotāji – Hermanis un Barišņikovs – to pilnībā respektē. Biogrāfisku faktu iestudējumā tikpat kā nav, toties ir dzejā ietverta kompozicionāli tēlaina divu radošu personību saruna par trešo, kurā ir ļauts ieklausīties arī mums. Ko tajā saklausīsim, ko ieraudzīsim, protams, būs atkarīgs no mūsu kultūrbagāžas un dzejas subjektīvās uztveres, taču viens faktors šajā reizē ir īpaši svarīgs, proti – daudz ko noteiks tas, cik labi pārzinām krievu valodu.

Skatuves centrā stāv noplukusi pirmrevolūcijas laika veranda, tajā ienāk cilvēks panēsātā žaketē ar čemodānu rokās, bikli apstaigā telpas stūrus un, pavēris stiklotās durvis, iznāk avanscēnā. Izņem no čemodāna dažas grāmatas, vecu modinātājpulksteni un blašķīti viskija. Klusām sāk skanēt Džima Vilsona mūzika. Hermanis liek Barišņikovam ieturēt pauzi – kā nekā jāļauj publikai aplūkot slavenību tuvplānā un iejusties spēles noteikumos. Sameklējis cigareti, vīrietis ar zobiem izvelk no tās filtru un grasās aizsmēķēt. Absolūti precīzs, daudzkārt publiski fiksēts Brodska žests. Varbūt ar tādu pašu čemodānu, kurā atradās rakstāmmašīna, Džona Donna dzejoļu krājums un divas pudeles šņabja, viens no “Annas Ahmatovas bāreņiem” 1972. gadā aizbrauca no PSRS.

Dzeja izrādē sāk skanēt kā muzikāls motīvs, kas palēnām pieņemas spēkā, pieklust, tad atkal uzbango, lai valodas viļņi mūs aiznestu tajā pasaulē, no kuras laiks mūs jau ir izskalojis. “Esmu dzimis un audzis tais purvos pie Baltijas jūras,/ pie pelēkiem cinka viļņiem, kas vienmēr pa divi turas,/ lūk, no kurienes atskaņas visas un izbalējusi balss,/ kas starp atskaņām vijas…” ­Liekas, ka Barišņikovs dzejas pasniegšanas manieri ir aizguvis no paša Brodska un, tāpat kā dzejnieks, lasa to, uzsverot metrus un neuzkrītoši akcentējot prosodiju, kas nāk no liturģiskās prakses.

Viens no būtiskākajiem izrādes elementiem ir dzejoļu atlase, kurā formējas vēstījums, un, manuprāt, tieši tā arī veido Hermaņa un Barišņikova sarunu par klātneesošo Brodski. Pats dzejnieks saka, ka viņa dzejoļi ir vairāk retrospektīvi nekā introspektīvi, tādēļ tajos atradīsim ne vien izcila intelekta inspirētu metafizisku skatījumu uz dzīvi un laikmetu, bet arī aiz šī skatījuma paslēpušos talantu, kas sevi uzskatīja vienīgi par instrumentu valodas rokās. Visa mana dzeja, teica Brodskis, ir tikai dialogs ar valodu, mēģinājums izvilkt no tās pēc iespējas vairāk jēgas un pietuvoties valodas gudrībai. Ar mūsdienās prevalējošo attieksmi pret valodu to jau tāpat ir grūti saprast, kur nu vēl tad, ja tas notiek svešā mēlē. Pieļauju, ka daudziem vilšanās būs garantēta, jo tulkojums te visai maz ko līdz. Ne jau pirmo reizi Hermanis izvēlas lasīt dzeju oriģinālvalodā – viena lieta ir baudīt esenci, pavisam cita – atšķaidītu dzērienu, garša jau būs, bet asociāciju ķēdes – ļoti, ļoti atšķirīgas.

Barišņikovs, gan pašam runājot dzeju, gan klausoties tās ierakstu vecajā magnetofonā, uz skatuves it kā variē savu pozīciju no atmiņās iegrimuša drauga līdz impulsīviem iejušanās mēģinājumiem dzejniekā. Ik pa laikam viņš ar figurāliem skaidrojumiem iesaistās iedomātā polemikā pats ar sevi – kā cilvēks, kuram vieglāk ir izteikties savā mākslas valodā un svarīgi liekas piebilst pie teiktā vēl ko vārdos netveramu. Iesākumā varbūt dažas viņa plastiskās dejas etīdes izskatās nedaudz ilustratīvas (krēsls, kentaurs), taču, vērojot, kā tās organiski izaug no dzejas muzikalitātes un pieskaras liriskā varoņa iekšējo izjūtu pasaulei, ātri vien sāc nojaust, ka tā ir rūpīgi izsvērta izrādes veidotāju kompensācija Brodska dzejas pazeminātajai emocionalitātei. Lai arī Brodskis pats savu dzeju sauca par elēģisku, caur mītiskajiem sižetiem, sarunvalodas īpašajām kombinācijām un leksiku tā ļoti asi konfrontē mūžīgās vērtības ar laikmetīgajām un mudina cilvēku pašam svērt un domāt. Viņa dzejā nav žēlabu par grūto dzīvi Padomju Savienībā, un viņš nekad nav gribējis, lai viņu uzskata par ”režīma upuri”. Tā vietā viņš domāja par atgriešanos – ne jau fiziskā nozīmē, bet garīgā. Pirms aizbraukšanas Brežņevam nosūtītajā vēstulē Brodskis rakstīja: ”Es ticu, ka atgriezīšos, dzejnieki vienmēr atgriežas,” – un izrāde ir skaists apliecinājums viņa vārdu patiesumam.

Uzziņa

Josifs Brodskis, “Brodskis/Barišņikovs”, iestudējums JRT

Režisors Alvis Hermanis, scenogrāfe Kristīne Jurjāne, kostīmu mākslinieks Gļebs Fiļštinskis, aktieris Mihails Barišņikovs.

Nākamās izrādes: 23., 24., 25., 28., 29., 30. un 31. oktobrī.

Vārds skatītājiem

Gunda Vaivode, “Latvijas Radio 3 Klasika” direktore: “Prelūdija šim iestudējumam bija skaļa – ažiotāža, rindas, biļešu muitnieki. Bija arī vēlīga gaidīšana un mēģinājums iztēloties, kā tas viss būs. Kristīnes Jurjānes scenogrāfija man patika uzreiz, ieejot zālē. Patukša muižas oranžērija, tāds elegants apšarpē. Var nojaust, cik noslēpumainas, matētas būs Fiļštinska gaismas. Un tad iznāk Barišņikovs. Zuzina cikādes, fonā nebeidzami skan Džima Vilsona “Kriketa dievu kora” modulis (kaut kas no Petrova “Pasaules radīšanas” vai pareizticīgo dziedājuma), un Brodskis iešūpo tādā kā rituālā, kā dievkalpojumā. Mazliet žēl, ka kaut kas palaists garām, jo klausīšanos mēģināju apvienot ar lasīšanu. Latviskā versija nav pliks parindenis, bet paralēlā dzeja, kas prasa papildu uzmanību. Pēc šīs izrādes pa īstam pielēca, cik ārkārtīgi svarīga aktierim ir ķermeņa valoda, pat ne balss. Un personība. Paldies Alvim Hermanim, ka mēs piedzīvojam šo Trīskāršo tango.”

Vita Krauja, žurnāliste: “Alvja Hermaņa stāsts par Josifu Brodski un Mihailu Barišņikovu nav sižetisks, bet caur izraudzīto dzeju ļoti introvertā, taču jaudīgā, spilgti krāsotā poētikas tēlā saklausāms attieksmē pret cilvēciski visbūtiskāko. “Vienā un tajā pašā mākonī divreiz neiekāpsi, pat ja esi Dievs, bet, ja ne, – vēl jo vairāk…” Satriecoši spēcīga kulminācija. Balss skan ierakstā, bet traģēdiju – vecuma sāpju nodevību pret dzīvot vēlmi – strauji atvērtās verandas plašajās durvīs no pirkstu galiem līdz sāpju vaibstam mutes kaktiņos nospēlē līdz vidum atkailinātais Barišņikova ķermenis. Trāpa līdz kliedzienam. Tālāk par astoto rindu zūd iespēja pilnībā uztvert Mihaila Barišņikova sejas mīmiku… “

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+