Voldemārs Krustiņš: Ģenerālis Reiniks stāsta, ka jāuzmana pļāpīgas amatpersonas 11
Nesen Alfrēds Rubiks, kas patlaban vēl ir arī Eiroparlamenta deputāts, smagi aizvainoja politiski represētos cilvēkus, teikdams, ka tos arī vajadzējis vajāt, vismaz daļēji. Vismaz tos, kas pretojušies padomju okupācijai, kas A. Rubikam nozīmē sadarbošanos ar vācu fašistiem. Teiktais, protams, nav A. Rubika izdomājums, bet padomju oficiālais viedoklis, un viņa (Rubika) vadītās partijas viedoklis un viņa partijas sabiedroto viedoklis. Un vēl – droši vien tāpat kā spriež eirodeputāts Rubiks, spriež arī tie, kas viņu par deputātu ievēlēja. Tās ir personas ar Latvijas pilsoņtiesībām. Kādā no nesenām SKDS aptaujām apgalvojumam “Daļa to, kas tika represēti padomju varas laikā, faktiski to bija pelnījuši” piekrituši ap 40 procentiem krievu valodā runājošo. Tātad tas pats vien, ko apgalvoja A. Rubiks un ko daudz plašākā mērā krievu valodā izplata tādi autori kā V. Guščins un A. Gapoņenko. Pirmais darbojas zem Baltijas vēsturisko un sociāli politisko pētījumu centra izkārtnes, bet A. Gapoņenko zem Eiropas pētījumu institūta piesega. Patiesībā abi maldinošie nosaukumi piesedz mūsdienu melu laboratorijas, kurās producēti tuvu diviem tūkstošiem Latvijai naidīgu tekstu.
Latvijas Republikas Saeimā vairākas partijas izvirzījušas likumprojektu, kas kļuvis par likumu ļaut (vai pat liktu) sodīt par padomju un nacistisko okupantu darbību cildināšanu. Tad tiktu nodibināts tas likumīgais pamats, ar kuru trūkumu Drošības policija pastāvīgi aizbildinājusies. Jā, likums varbūt pat tiktu pieņemts, bet kas un kā to pildīs? Nav jau tikai tādi “subjekti” vien kā dep. Rubiks, bet ir desmiti aktīvu kaitnieku, kas rosās pa dažādām nevalstiski – pretvalstiskām organizācijām. Neesmu pārliecināts, ka cerības jāliek uz sodīšanu (kaut pilnīgi pelnītu atsevišķos gadījumos) un ka tas ir vai vienīgais policijas vai citu drošības iestāžu darba lauks. Manuprāt, kaitniecisko organizatorisko darbību apkarošana nevar būt par prastu, lai šajā darba laukā nepiedalītos politologi, vēsturnieki, sociologi, soc. antropologi un daudzu citu nozaru ļaudis. Iepriekšminētais vēstures zinātņu kandidāts Viktors Guščins sava ap 700 lappušu biezajā sacerējumā (“Постсоветская Латвия 1988 – 2013”), kura tapšanu Rīgā es apšaubu, šādā veidā izpļaukā latviešu inteliģenci: “Tātad lielākā daļa, bet varbūt arī absolūtais latviešu inteliģences vairākums savos nacionālajos centienos 1998. – 2012. gados, kā likums, vadījās no revanšisma un totalitārisma, nevis demokrātijas idejām, un latviešu inteliģences darbība valsts politiskajā dzīvē absolūtā vairākumā gadījumu bija destruktīva un graujoša Latvijas demokrātijai..”
Divkauju laikos šo rakstījumu varētu nosaukt arī par nomestu cimdu minētajai latviešu inteliģencei.
