Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
3. jūlijs, 2015
Drukāt

Cēsu senioru deju kolektīvs “Dzirnas” darbojas ar moto “Kam vēl nav 100, tas var!”

Foto - Timurs  SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Lielākā daļa Cēsu senioru deju kolektīva “Dzirnas” dalībnieku dejo jau kopš bērna kājas, bet daži latviešu tautas deju rakstos ir iesācēji. Viņi apguvuši arī vairākas lietuviešu un igauņu dejas, jo koncerttūrēs kaimiņvalstīs vismaz viens dancis visiem par lielu prieku tiek nodejots kopā.

 

Otra ģimene

Viena no enerģiskākajām “Dzirnu” dalībniecēm Māra Pakule (64) ir beigusi Kultūras darbinieku tehnikumu un pati savulaik vadījusi deju kolektīvu. “”Dzirnās” esmu jau sesto gadu. Man patīk gan sevis parādīšana, gan kopā būšana ar pārējiem. Joprojām turpinu strādāt un, kad atnāku uz mēģinājumu, visas darba problēmas aizmirstas un rodas garīgs pacēlums. Šajā vecumā savu spēju apliecinājums nozīmē daudz,” stāsta Māra.

Ansis Kubulnieks (72) ar sievu Guntu (70) ir “Dzirnu” dalībnieki deviņus gadus. Ansis atzīst, ka viņam vissvarīgākais ir ar pārējiem kopīgi pavadītais laiks, it sevišķi ziemā, kad nekā daudz neesot ko darīt. “Varētu sacīt, ka mani atvilka dejot sieva, bet, kas zina, varbūt man šī vēlme ierakstīta gēnos, jo māsa Gulbenē vada deju kolektīvu,” viņš prāto.

Abi iepazinušies jauniešu deju kopā Priekuļos, pēc tam iesaistījušies vidējās paaudzes kolektīvā, līdz draugi pierunājuši nākt uz “Dzirnām”. Sākumā pašiem nav gribējies pieskaitīt sevi senioriem. “Visa dzīve ir pagājusi dejojot. Tā kā mums ir zemnieku saimniecība un veicami pasmagi lauku darbi, dejošana sniedz atslodzi un prieku,” atzīst Gunta.

Dzintra un Jānis Kazaiņi (74) viens otru atraduši kopīgā dejas solī skolā. “Dzirnās” abi ir jau 13. gadu, bet pirms tam apmēram tikpat ilgi iesaistījušies vidējās paaudzes kolektīvā. Pārim patīk ne tikai dejot, bet arī atrasties sabiedrībā, jo bērni aizgājuši savā dzīvē.

“Dejotāji ir mūsu otrā ģimene,” atzīst Māra. “Savus tuviniekus satiekam retāk nekā citus kolektīva dalībniekus, ar kuriem sanākam kopā divreiz nedēļā, kā arī brīvdienās koncertos un izbraukumos.

Ilze Grīnberga (70) dejo jau 50 gadus un “Dzirnās” visilgāk no visiem – jau kopš 1987. gada. Ilgus gadus bijusi pārī ar vīru, kurš nu noraugās no mākoņa maliņas.

 

Daudz aicināti

Arī Valdemāram Žaimundam (75) ir 50 gadus ilgs dejotāja stāžs, tādēļ viņš bija nolēmis mest šai nodarbei mieru. Jau izdalījis savus tautas tērpus, taču, tā kā arvien tiek aicināts dejot, tie ik pa brīdim jāmeklē rokā. “Es pārējos dīdu un audzinu. Viņi negrib braukt uz pasākumiem tik bieži, kā mūs aicina, un tas nemaz nav iespējams, jo mūs sauc no visas Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un vēl citām valstīm,” stāsta Valdemārs, kurš atzīts par kolektīva prezidentu.

Šādu titulu viņš izpelnījies, jo pirms pārdesmit gadiem, kad “Dzirnas” tikko vilkušas dzīvību, Valdemārs ķēries pie to reanimēšanas. Visilggadējākā kolektīva dalībniece Ilze atminas, ka toreiz tas bijis Neredzīgo biedrības paspārnē, bijuši vien divi trīs koncertbraucieni gada laikā.

Tad Valdemārs ņēmis visu savās rokās, sagādājis kolektīvam tērpus, sācis organizēt ārzemju braucienus. Viņam radusies ideja rīkot sadraudzības koncertus ar citiem senioru kolektīviem. “Pirmajā festivālā sabrauca ļoti daudz dejotāju, bet ar to viņš vēl nelikās mierā,” stāsta Māra, izsakot pateicību prezidentam pārējo dalībnieku vārdā. Pēc tam organizēti divu dienu festivāli, bet šogad jau trīs dienu sadancošanās svētki, pieaicinot ne tikai pašmāju, bet arī ārzemju kolektīvus.

“Dzirnu” dejotāji pabijuši dažādos festivālos teju neskaitāmās valstīs, bet pēdējā laikā, lai nebūtu tik daudz izdevumu, nolēmuši doties izbraukumos ne biežāk kā reizi mēnesī. Pašvaldība sponsorē tikai piedalīšanos valsts pasākumos, kā arī sagādājusi tautas tērpus. “Pa ziemu plānāk ēdam, lai sakrātu naudu un pie reizes ieturētu formu, kas dejotājam svarīga, un vasarās dodamies dejot uz ārzemēm,” atklāj Māra.

Kā stāsta Valdemārs, viņš cenšoties rūpēties par patīkamu gaisotni kolektīvā, lai visiem būtu labs garastāvoklis un nesāktos kašķi, kas tomēr neizbēgami kādreiz gadoties kā jebkurā ģimenē.

Pēc lieliem pasākumiem “Dzirnu” dalībnieki kopīgi dodas uz pirti. Sadancošanās reizēs ar citiem kolektīviem, pēc kuriem seko balle, vīri ierodas vienādas krāsas kreklos. Visi kopīgi svin vasaras saulgriežus, Ziemassvētkus, jubilejas. Sievas sveic vīrus Lāčplēša dienā, bet vīri sievas – Starptautiskajā sieviešu dienā.

 

Izturīgi un dzīvesgudri

“Kad reizēm pēc darba esmu nogurusi un negribas doties uz mēģinājumu, domāju: ja es dziedātu korī, varētu neiet, taču savu partneri un pārējos kolektīva dalībniekus nevaru pievilt, jo bez manis izjuks dejas raksts,” atzīst Māra.

“Kad seniori sabrauc Rīgā uz Dziesmu un deju svētkiem, ātrās palīdzības mašīnas ir kaujas gatavībā, taču vismaz no “Dzirnām” kritušo nav bijis,” stāsta kolektīva mākslinieciskā vadītāja, horeogrāfe Sandra Jonaite. Viņa atzīst, ka svētku gājiens, kas jāgaida vismaz pāris stundas, karstā laikā ir gana grūts pat viņai, bet “Dzirnu” vecākais dejotājs Pāvels Ivanovs, kuram ir 82 gadi, bijis gatavs tajā piedalīties bez šaubīšanās.

“Vidējās paaudzes dejotāji skatēs grib parādīt savu meistarību un sacensties. Seniori dejo, nevis lai cīnītos, bet sirdslietas dēļ, jo mūža laikā ir sapratuši īstās vērtības,” salīdzina Sandra. “Bērni pārsvarā nāk uz mēģinājumiem tāpēc, ka vecāki liek. Ar viņiem nevar tā pajokot kā ar senioriem. Kādreiz, kad esmu sagurusi, vecākās paaudzes dejotāji mani uzmundrina. Viņiem ir dzīves pieredze un sulīgs humors. Jaunietis, ja kaut kas sāp, uz mēģinājumu nenāk, bet seniori zina, ko darīt, lai problēmu atrisinātu. Bērni mani sauc vārdā, bet seniori par skolotāju vai vadītāju.”

Dejotāji savu horeogrāfi labi saprotot, tādēļ esot viegli strādāt, piemēram, jaunrades deja “Redz, kā” vispirms tapusi klusumā un tikai pēc tam tai rakstīta mūzika. Protams, neizbēgamas ir arī grūtības. Galvenais ir aizmirst vārdiņu “nevaru” un censties visas nepieciešamās kustības izdarīt iespējami labāk, nepārkāpjot ķermeņa iespējas.

Vadītāja atzīst: dejot var iemācīt arī senioru, kurš to nekad nav darījis, ja vien viņam ir nopietni nodomi. Gadoties, ka pat ritmu nedzird, taču, regulāri nākot uz mēģinājumiem, pēc neilga laika var uzstāties koncertā.

 

Tautas tērpu enerģētika

“Dzirnu” dalībnieki atzīst, ka viens no skaistākajiem notikumiem dejotāju dzīvē ir Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, kuros pārņem neaprakstāma kopības izjūta.

“Noskaņa katrreiz ir atšķirīga, tā atkarīga no svētku koncepcijas un virsvadītāju darba. Parasti emocijas uzvelk pēdējais koncerts, bet iepriekšējos svētkos pat pēc katra nācām noraudājušies no laukuma nost,” atceras Māra.

Agrāk Dziesmu un deju svētkos dejotas arī balles dejas, taču tās nav radījušas tik spilgtas emocijas. Turpretim, uzvelkot tautas tērpu, mugura pati no sevis iztaisnojas, rodas enerģijas pieplūdums un skatītāji pasniedz ziedus.

 

UZZIŅA

Par senioru deju 
kolektīvu “Dzirnas”

 Sastāvā ir 22 dejotāji, kuru vidējais vecums ir 64 gadi.

 Repertuārā ir vairāk nekā 50 latviešu tautas dejas, no kurām “aktīvas” ir apmēram 10.

 Kolektīvs katru gadu piedalās valsts jaunrades deju konkursos, kuros gūtas godalgas.

Pievienot komentāru

Aplamie apgalvojumi. Pēc intervijas ar Fātimu teoloģe par sievietes lomu islāmā (4)Pēc “LA” publicētās intervijas ar Līgu Fātimu Legzdiņu un “Latviešu mentalitāte sasaucas ar islāmu, prāto konvertīte Līga Fātima” lasītāji uzdeva jautājumus, vai
Draugiem Facebook Twitter Google+