Egils Līcītis: Kāds krievu vēlētājam labums no “Saskaņas” 14
Tas, ka “Saskaņai” ir ilggadēja vēlētāju aptauju līderība, liecina, cik maz uzmanības latviskās partijas velta Latvijas krievvalodīgajiem pilsoņiem, parādot, cik viņu karalis ir kails. Negrib, nemāk uzrunāt un baidās, ka sliktāk audzinātie pasūtīs politiķus māmiņas vārdiem un iedos trīs pirkstu kombināciju – še piga, ne mana balss.
Taču par “Saskaņas” nedarbniekiem šis tas pastāstāms, lai vāji informētiem vēlētājiem atvērtos acis, ka no šiem sauso atlikumu nav ko gaidīt. Kā Saeimas telpu apakšīrnieki kundziņi pelēkos uzvalciņos pārvietojas savās tekošās darīšanās. Katram kā uzliets der dzīvesstāsts “no Puškina”. Piecu gadu vecumā nodots zirgupuiša Saveļjiča gādībā, kas saprātīgas uzvešanās dēļ bija iecelts par aukli. Bērns šķita nomazgāts, sasukāts, paēdināts. Piebildīsim – diezgan apvēlies labi apmaksātā dīkstāvē, kur paretam atskan opozīcijas aizkakts zviedziens, bet citādi frakcijas pārzinim Urbanovičam jārūpējas tikai, lai kāds no snauduļojošajiem biedriem neaizkristu aiz dīvāna.
Agrāk, “SC” periodā, bija vismaz kareivīgas darbības imitācija. Sastādīja alternatīvus budžetus, piedalījās piparotās debatēs, cujināja par dzīves pasliktinājumiem, ko sagādājusi valdība, rīkoja inscenējumus, ka Latvijas labā raujas kā melnstrādnieki. Tā bija šaušana ar tukšu patronu munīciju, bet kaut cik blīkšķināja. Pēdējā laikā diezin vai krievi paši saprot, kāpēc saskaņiešiem devuši deleģējumu būt Saeimā. Ko tad Urbanoviča kompānija aizstāv? Zirgam jāsmejas, ka šie būtu radniecīgi Eiropas sociāldemokrātiem. Sociāldemokrātiju šis politiskais spēks lieto tik daudz, cik velns krustu. Kā viņi pārstāv pliku kā baznīcas žurku trūkumcietēju vai darba ņēmēju intereses, atrodoties bezcerīgi ieslodzīti opozīcijā. Kad “Saskaņas” vadītāji mudinājuši elektorātu lojālāk pieslieties Latvijas valstij? Taisni otrādi, viņi par varītēm apstrādā vēlētājus, lai tie pārtiktu no malaču stāstiem par vienlīdzību, brālību un cilvēku tiesībām un būtu piesieti šaurā pavadā kreiso mietiņam. Deputāti man teikuši, ka komisiju sēdēs saskaņieši klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši un salecas vien tad, kad pa ausu galam dzird aizskartas Krievijas intereses.
Latviešu vēlētājs zina, kā būtu īstenībā saucams Urbanovičs vai Elksniņš, tomēr cilvēki vairās šos terminus lietot. Arī krievu cilvēkam būtu vērtīgi uzzināt, ka viņu “elki” pasaimniekojuši pa Rīgas domes municipāluzņēmumiem, ka labprāt Saeimā saņemtu lielāku algu par nekā nedarīšanu, un krieviem liktos interesanti, ka bēgļu uzņemšanas jautājumā saskaņieši metušies uz vienu roku ar “Vienotību”. Īsi sakot, “Saskaņas” dzīvē ir tikpat daudz neglītu lappušu kā jebkurai citai partijai. Atšķirīgais, specifiskais ir tas, ka krievvalodīgo spēks ir kā mēris vai vieglāks mēra paveids. Sērga uzkrīt tai partijai, kas pieskaras, aplipinās. Vaicājiet Zatlera kungam, kā izgāja pēc ciešas draudzēšanās, ko šķirt tikai ar tankiem. Mūžīga atskatīšanās uz Maskavu, līgums ar Putina partiju ir daiļrunīgi pierādījumi, ka “Saskaņai” ir sarkana sekste, bet dziesma – kas maksā, tas pasūta mūziku. Nav pazīmju, ka internacionālisti, Kremļa filiāle grasītos atstāt ērtības, kādās noenkurojušies, un darīt Latvijas labā vairāk par apaļu nulli. Vecu koku grūti taisnu izlocīt.
