Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
25. jūnijs, 2015
Drukāt

Labdarība sākas ģimenē (1)

Foto - Lilita KrūzeFoto - Lilita Krūze

Gērnsijas salā tradicionālajā labdarības gājienā piedalījās arī trīsarpusgadīgais Kairo.

Vasarā Gērnsijas salā strādā ap 2000 latviešu. Dzīvojot Gērnsijā jau četrpa­dsmit gadus, esmu piedalījusies vairākos labdarības pasākumos, tāpēc vēlos dalīties pieredzē. “Rotarī” gājiens ir viens no tradicionālajiem gada lielākajiem labdarības pasākumiem.

Dalības maksa šogad bija 25 angļu mārciņas. Šī summa nosedz organizatoru izdevumus par T kreklu, pārtiku un dzērieniem. Katrs dalībnieks vāc arī tā saucamo atbalsta naudu, kas tiks līdztiesīgi sadalīta starp vienpadsmit labdarības organizācijām, kuru vidū ir gan Parkinsona slimnieku atbalsta biedrība, gan baznīca, gan skauti u. c.

Simtiem cilvēku 6. jūnijā jau puspiecos no rīta devās apkārt salai, jo maršruta kopgarums – 62,76 kilometri. Katram dalībniekam ir dota brīva izvēle, kurā atskaites punktā sākt un beigt gājienu.

Īsts izturības pārbaudījums ir klinšu kāpnes. Uz augšu ved 2266 un uz leju – 1606 pakāpieni. Kad tas ir pārvarēts, līdzenā daļa ir tikai garš vairāku stundu gājiens uz priekšu.

Saullēkts Džērborgā un pasakainie skati uz smaragd­zaļo okeānu ir kā īsta dāvana dvēselei. Gar kājām glaužas ne tikai vietējie zilie zvaniņi, bet arī mums, latviešiem, tik pierastā magone, lupīna un margrietiņa. Kaut uz mirkli ir tik labi sajusties kā mājās Latvijā!

Kad mana meita lūdza pieskatīt mazdēliņu, kuram tieši tajā dienā palika trīsarpus gadi, pateicu, ka garajā gājienā mēs iesim abi. Rokās sadevušies, vērojām okeāna mainīgos ūdeņus, zveju laivas, apstājāmies pasmaržot ziedus, skrējām līdzi taureņiem un meklējām mūsu pirmo pieturas punktu Čuī. Divas stundas vēlāk pamanījām lillā karogus, cilvēkus zaļās jakās. Bija tik patīkami apsēsties, apēst banānu un izdzert sulu!

Kad mazais ceļabiedrs sacīja: “Šķiet, ka manas kurpes ir piekusušas” paņēmu puisīti klēpī.

Finišā grupas “Queen” melodijas “We are the Champions” (“Mēs esam čempioni”) skaņas sagaidīja katru dienas varoni. Izgājām cauri balonu vītnēm un saņēmām godam nopelnītās medaļas. Mēs ar Kairo divatā 24,7 kilometrus bijām veikuši septiņās stundās un piecpa­dsmit minūtēs.

Pēdējo septiņpadsmit gadu laikā no 5500 dalībniekiem 3500 ir nonākuši līdz finišam. Ātrums, kādā dalībnieki veic šo gājienu, svārstās no septiņām ar pusi līdz sešpadsmit ar pusi stundām. Jaunākajam dalībniekam, kas nogājis visus 62,7 km, ir vienpadsmit gadu, vecākajam – 77 gadi.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Vai nebūtu bijis labāk, ja pastaigas vietā gājēji būtu pastrādājuši kādus sabiedrībai vajadzīgus darbiņus? Naudu jau var tāpat noziedot kādam derīgam mērķim.

Atis Klimovičs: Kāpēc mūsu ģenerāļi klusē? (31)Katrs Latvijas iedzīvotājs būs kaut reizi dzirdējis kāda ārvalstu komentētāja vai militārā eksperta izteikumus par to, cik dienās uzbrukuma gadījumā sabrukšot Latvijas un tās kaimiņu aizsardzība.
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Jūs, bērniņi, nāciet…

Bijušais premjers, tagadējais uzņēmuma “Latvijas Gāze” vadītājs Aigars Kalvītis turpmāk varēs daudz biežāk sazināties ar savu bērnības draugu Kasparu Upacieri jeb Ufo, kurš pieņemts darbā par sabiedrisko attiecību speciālistu. “Latvijas Gāzē” iztiku pelna arī tādi bijušie politiķi un amatpersonas kā Jānis Straume, Vinets Veldre un Elita Dreimane.

Lasītāju aptauja
Kas vairo bažas par Latvijas drošību?
Draugiem Facebook Twitter Google+