Inese Vaidere
Inese Vaidere
Foto: Karīna Miezāja

Inese Vaidere: Neatceros, ka, “laipni ielūdzot” bēgļus, būtu prasīts mūsu viedoklis 13

Daudzās mutēs ir bažām pilni jautājumi par bēgļu lavīnu, kad citas kultūras un reliģijas ļaudis ierodas Eiropā, glābjoties no karadarbības vai laimes meklējumos. Sniegtās atbildes reti kad skaidri un nepārprotami norāda, kā ES tiks galā ar milzīgo plūsmu. Arī Latvijā valda neziņa, vairākums sliecas domāt, ka ienācēji būs negribēti viesi. Ar mūsu lasītājiem domās dalās eiroparlamentāriete Inese Vaidere, kura zina gan to, kas notiek Briseles gaiteņos, gan Eiropas Parlamenta deputātu delegācijā viesojusies Turcijā, migrantu kustības epicentrā.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

– Kāds ir Vaideres “skats no Briseles” uz bēgļu problēmu? Ko redzējāt Turcijā?

– Turp devos kā EP Budžeta komisijas pārstāve, lai skatītu, kā labāk izlietot ES līdzekļus bēgļu problēmas risināšanai. Tieši tajās dienās Krievija sāka intensīvus gaisa uzlidojumus Alepo pilsētai, kas izraisīja papildu sīriešu bēgļu straumi Turcijas virzienā. Miers Sīrijā ir galvenais, bet grūti panākamais faktors, lai stāvokli stabilizētu. Starptautiskie novērotāji liecina, ka Krievijas iesaistīšanās apgrūtinājusi jau tā smago situāciju, vēl desmitiem tūkstošu cilvēku spiesti pamest mājas. Taču krievi sev radījuši izdevīgu situāciju – lielvalstis atkal aicina viņus pie sarunu galda, turklāt bēgļu straumes raisa konfliktus un vājina Eiropu. Turcijā jau ir 2,5 miljoni reģistrēto bēgļu no Sīrijas, tas ir vairāk nekā iedzīvotāju Latvijā. Plus vēl 250 000 no Irānas, Irākas, Afganistānas, Somālijas. Ankara aplēsusi, ka bēgļiem izlietoti līdz 10 miljardiem ASV dolāru. Turki uzcēluši 25 nometnes. Apgāde samērā labā līmenī, ģimenes izvietotas pēc iespējas kopā. Nesen lemts, ka sīrieši varēs iesaistīties darba tirgū. Kas attiecas uz skolām – 54% bēgļu ir jaunāki par 18 gadiem, no tiem 700 tūkstoši skolojamā vecumā. Pagaidām tikai 300 tūkstoši mācās, šajā jomā darbu atraduši 11 tūkstoši sīriešu skolotāju. Izglītībai jābūt vienam no ES donornaudas virzieniem. Esam paredzējuši trīs miljardus eiro, lai noturētu bēgļus nometnēs, kas izvietotas tuvu dzimtenei. Uzskatu, ka ES noteikti ir jāpalīdz Turcijai. Ja nepalīdzēsim, bēgļu straumes turpinās plūst Eiropas virzienā. Nauda jāvirza caur ANO un citām starptautiskām organizācijām.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Sakiet, kas pēkšņi notika, ja no puslīdz ciešamiem dzīves apstākļiem Turcijā apmēram pirms gada bēgļu masas devās ceļā uz Eiropu? Te min sazvērestības teorijas – nometņu ļaudis sakustējušies, jo organizēts islāmticīgo iebrukums Eiropā. Vai – iekustināja tie, kas gribēja nopelnīt uz bēgļu kontrabandas rēķina. Vai aiz procesiem stāv Krievija, lai raisītu haosu un šķelšanos Eiropā? Varbūt cilvēkiem vienkārši zuda cerība, ka dzimtenē kādreiz atgriezīsies miera laiki?

– Neizslēdzu, ka iedarbojušies visi nosauktie faktori. Kontrabandisti juta, ka parādās peļņas iespējas, nopelnītās summas mēra miljardos. Tikpat iespējams, ka bijušas provokācijas, lai bēgļus ievirzītu migrācijas ceļā ar sagatavotiem peldlīdzekļiem, izstrādātiem maršrutiem. Nometnēs nedzīvo noslēgti, ar mūsdienu saziņas līdzekļiem viegli izplatās vēstis par atbalsta sistēmu Vācijā vai Zviedrijā, un cik tur “liela paradīze” bēgļiem, salīdzinot ar Turcijas piedāvāto pieticību. Tomēr pirmās pazīmes, ka bēgļu plūsma var celties pāri jūrai, pienāca jau pirms vairākiem gadiem galvenokārt no Itālijas piekrastes, kur devās cilvēki no Ziemeļāfrikas. Jāatzīst, Eiropai vajadzēja būt sagatavotākai.

– Protams, un kāpēc joprojām dzirdamas runas par ārējo robežu nostiprināšanu, kam neseko reāli, tūlītēji darbi?

– Tā nav, ka gluži nekas nenotiek. Pati Ārlietu komitejā vairāku gadu garumā vairākkārt uzsvēru nepieciešamību pūliņus koncentrēt ārējās robežas stiprināšanā. Kas tagad vairāk skar Itāliju, Grieķiju, attiecas arī uz Latviju. Jo mēs arī esam ES robežvalsts. Mehānismu lēni iedarbina tāpēc, ka priekšposteņa valstis ir ieinteresētas robežu nostiprināšanā, bet citām liekas, ka to var atlikt. Tomēr ārējo robežu sargiem, “Frontex” organizācijai piešķīrām papildu līdzekļus. Tiesa, tikai nesen piešķīra pilnvaras sūtīt imigrantus atpakaļ. “Frontex” pilnveidošanai vajadzēja notikt agrāk. Aktīvāk jāizmanto divpusējie tirdzniecības līgumi, palīdzības finansējumi, lai “motivētu” migrantu izcelsmes valstis savus pilsoņus uzņemt atpakaļ. Situācija, kad, piemēram, Pakistāna atsakās ņemt pretī savus deportētos pilsoņus, ir absurda un dārga.

– Kā izskatīsies noslēgta ES robeža – būs vairāk sargu, cels žogus, vēros ar modernām tehnoloģijām? Līdz šim taču robežsardze funkcionēja, neba kurš katrs to varēja šķērsot un brīvi pārvietoties tālāk?

Reklāma
Reklāma

– Fiziski uzraudzības būs vairāk. Un svarīgi, ja kādu ielaiž ES, tad jāreģistrē. Sadarbībā ar Turciju jānovērš nelegālo pārvadātāju, cilvēku kontrabandistu “bizness”. Ja “Frontex” sekmīgi strādās roku rokā ar pierobežas valstu nacionālajām organizācijām, tad bēgļu tranzītu iegrožos. Jāsāk ar Turciju, kuras Vidusjūras piekraste ir viens no “kuģotāju” starta punktiem. Izrādās – samazinoties Eiropas un Krievijas tūristu skaitam, cilvēki, kas agrāk izbraucienos pa Vidusjūru veda tūristus, tagad kļuvuši par cilvēku kontrabandistiem. Pat glābšanas vestes esot nopērkamas vai katrā veikaliņā. Eiropas Komisija konstatējusi, ka Grieķijā “kuģotājus” reģistrē neapmierinoši, iesaistīti vāji spēki. Grieķiem mēneša laikā jāizstrādā rīcības plāns, kā stingrāk apsargāt robežu, ievērojot noteiktās procedūras. Bēgļu problēmas risināšanai grieķiem 2015. gadā tika piešķirti 146 miljoni eiro no ES budžeta. Februārī papildus tika piešķirti vēl 12,7 miljoni eiro tieši uzņemšanas un reģistrācijas punktu izveidei. Protams, jūras robežu apsardze, kur žogu nevar novilkt, nav vienkārša. Ir situācijas, kad, piebraucot krasta sardzes kuterim, laivu pārdur, lai nu glābj jūrā slīkstošos.

– Līdzjūtība kara bēgļiem saprotama, taču migrācija lielā mērā balstīta uz falšiem argumentiem. Sīriešu pasu viltošana neredzētos apmēros. Bēgļi neslēpj, ka stāsti par vajāšanām lielākoties sadomāti. Dokumenti reti kuram ir. Tas rada lielas bažas par drošību, jo reģistrētam ieceļotājam var būt saistība ar islāma radikāļiem, ko grūti pārbaudīt. Šāvēji Francijā pārvietojoties bija izvēlējušies bēgļu satiksmes artērijas.

– Diemžēl tā ir. Plūsma ievērojami palielinājās, kad Tuvajos Austrumos dabūja zināt, ka bēgļi tiek “laipni lūgti”. Tā bija kļūda. Ja viņus sasniegtu ziņa, ka turpmāk ES ārējās robežas tiks apsargātas stingrāk, notiks atpakaļsūtīšana, bēgļu skaits mazinātos. Pašlaik ir durvju plašās atvēršanas inerce, bet kvalitatīva kontrole to nobremzētu. Cita izeja ir palīdzēt Āfrikas, Āzijas valstīm ar līdzekļiem, sekmējot saimniecisko attīstību, militārie konflikti jārisina diplomātiski.

– Ko mūsu lasītāji redz televizorā? Brisele atgādina kara lauku! Staigā vīri kamuflāžā ar automātiem, un vai tad tā tagad ir brīvība, demokrātija, eiropeiskums? Gandrīz katra lielpilsēta ir vieta, kur vairs nejūties droši. Ķelne karnevāla dienās esot bijusi kā ielenkts cietoksnis!

– Tas ir satraucoši, bet vismaz man bruņoti vīri uz ielām rada lielāku drošības sajūtu nekā pirms pāris gadiem. Jau tad bija zināms, ka Briselē ir rajoni, kur policija neiet iekšā. Pieņemu, ka drošībai tagad pievērš lielāku uzmanību un seko, kas notiek “slēgtajos” rajonos. Bet ir ziņas, ka policijai trūkst uzticamu cilvēku, arābu valodas pratēju, lai veiktu operatīvās darbības, piemēram, noklausoties varbūtējo teroristu telefonsarunas. Policijas acis pamazām sāk atvērties tiešā un pārnestā nozīmē, bet tas noticis par bargas mācības cenu, atceroties kaut vai Parīzes upurus. Tas, ar ko tagad cīnās Rietumu metropolēs un iegulda lielus līdzekļus, lielā mērā ir iepriekšējo kļūdu sekas.

– Ko lasām ziņās, nopietni ņemamu ekspertu vērtējumos? Pie Turcijas vārtiem saplūduši Alepo bēgļi, bet tūkstoši citu gaida uzlabojamies laikap­stākļus, lai dotos pāri jūrai. Prognozē, ka lielākais iebraucēju vilnis ir tikai priekšā!

– Pretdarbībai minēju politiskus, ekonomiskus pasākumus, bet Eiropa daudz vairāk imigrantu nespēj uzņemt un pat bēgļiem līdz šim labvēlīgākās valstis ver durvis ciet. Vācija, Zviedrija grib pārdalīt tur nonākušos uz citām zemēm vai sūtīt uz mājām. Bet citām zemēm arī ir savi limiti, turklāt neatceros, ka, “laipni ielūdzot” bēgļus, būtu prasīts mūsu viedoklis.

– Vai “ielūgšanas” politika vispār bija dibināta uz tiesiskiem pamatiem?

– Vācijā diskutē, cik likumīgi notika migrantu uzņemšana, un nav visai korekti tagad runāt par obligāto kvotu sistēmu.

– Tā runā Briseles augstākās amatpersonas!

– Viedokļi ir dažādi. Eiropas Komisijas prezidentam Junkeram vienas domas, citam – citas, bet daudzas dalībvalstis nejūtas atbildīgas par atvērto durvju politiku. Cilvēkiem palīdzēt vajag, bet ne jau tādā veidā, ka zaļā gaisma iedegta visiem, ne tikai tiem, kam reāli draudējusi bojāeja.

– Vaideres kundze, Eiropā ir Višehradas valstu viedoklis pret nekontrolētu bēgļu uzņemšanu, bet Latvija vairāk gan turējusies kancleres Merkeles ķīļ­ūdenī. Kam tagad esam tuvāk – obligāto kvotu noteikšanai vai pozīcijai, ka imigrācijas politika jāveido katrai valstij pašai? Ja Vācijai vajag darbarokas, lūdzu, lai sauc iekšā jaunus cilvēkus, bet mūsu ekonomiskajai attīstībai, sociālā nodrošinājuma apstākļiem, integrācijas pieredzei šādi “viesi” var izrādīties nepaceļama nasta.

– Kompromisi jāmeklē, bet obligātā kvotēšana, kuru normētu Briseles augstās personas, nav Latvijai pieņemama. Latvijas valdībā ir nostāja pret kvotām, un pie tā jāpaliek. Mums ir sabiedrotie ne vien Polijā, Čehijā, Ungārijā, bet arī citviet. Savukārt valstīm, kur rūpniecībai vajag darbaspēku, kur grib atjaunināt novecojušo sabiedrību, ir tiesības rīkoties savās interesēs. Tomēr Merkele savulaik ir atzinusi multikulturālisma sakāvi un integrācijas neveiksmes. Acīmredzot divu kultūru mijiedarbība, veiksmīga līdzāspastāvēšana izrādījusies ne visai realizējama koncepcija. Atšķirības starp cilvēkiem, kas uzauguši dažādās vidēs, ir pārāk lielas.

– Cik ticami, ka Brisele solidaritātes principu neievērotājiem, kas vilcinās ielaist migrantus, uzliks sankcijas, ierobežos maksājumus no fondiem?

– Man tas neliekas reāli. Jā, par to diskutēja mūsu ETP frakcijā un Budžeta komitejā. Bija deputāti “par”, bet lielākoties “pret”. Runas par sankcijām palikušas runu līmenī. Tā jau nav, ka rietumnieki it nemaz nav atbildīgi par to stāvokli, kādā 50 pēckara gadus atradās Baltijas tautas. Es regulāri informēju par Latvijas situāciju. To nepieciešams atgādināt, lai gan ne visiem patīkami klausīties. Arī to, ka mums ir 260 000 nepilsoņu, kas nevēlas integrēties un tādējādi galvenokārt ir ekonomiskie migranti. Tās ir okupācijas sekas, ko vienatnē nevaram pārvarēt. Mazā valstī integrācijas spējas ir daudzkārt mazākas nekā lielas valsts “katlā”, kur ir stipras valodas pozīcijas un spēkpilna ekonomika. Tajā pašā laikā nedomāju, ka Latvijai radīsies lielas problēmas, vienojoties ar pašvaldībām, “absorbēt” 500 cilvēkus, ko uzņemsim brīvprātīgi.

– Strādājat kopā ar vācu deputātiem. Kāds ir kolēģu noskaņojums, jo Merkeles pozīcijas pat pašas partijā kļuvušas stipri ļodzīgas?

– Tā ir, ka lielas partijas neapdomīga politika ietekmē visas valsts nākotni. Vācijas citas partijas – kreisie, zaļie, sociāldemokrāti – bijušas vēl pielaidīgākas pret patvēruma došanu. Daudzi paliek ieskatos, ka iebraucēji nav šķirojami un jāuzņem visi, arī ekonomiskie migranti. Tomēr lielā vācu sabiedrības daļā pozitīvā attieksme pret durvju atvēršanu ir stipri mainījusies. No Merkeles puses ir mēģinājumi padarīt uzņemšanas politiku līdzsvarotāku, ierobežot pabalstu devīgumu, sūtīt prom tos, kas nav atbēguši no kara, bet tas vairs nav viegli. Interesanti, ka jau tagad Vācijas sabiedriskajā transportā dzird pavisam maz runājam vāciski, tur skan Balkānu valodas, arābu. Nezinu, varbūt vācu valoda “brauc ar mersedesiem”, bet man ir bažas, ka līdzšinējā stabilā sociālekonomiskā politika, kas Vācijai deva saimniecisku, politisku izrāvienu, var beigties, ja pie varas ierodas dažādu spārnojumu populisti.

– Tagad vērtē procesus pēc bēgļu ieplūšanas Eiropā. Ka tā ir humānā krīze, piekrīt daudzi, bet skeptiskāk noskaņotie vārtu atvēršanu sauc par Eiropas pašnāvību. Uzplūst citas kultūras islāmticīgie. Vitālāki par eiropiešiem, kas varētu censties piemērot vietējos apstākļus savai patikšanai.

– Labi, ka ir brīdinājumi par tālākiem scenārijiem. Reāli domājošiem politiķiem jāraugās, lai apokaliptiski zīmētās ainavas nepiepildītos. Mūsu rīcībā vēl ir instrumenti, lai nevēlamu gaitu apturētu. Tā ir miera procesu veicināšana nestabilajās valstīs aiz ES robežām, ekonomiska palīdzība karadarbībā cietušajiem nometnēs, ārējo robežu nostiprināšana un konsekventa laimes meklētāju sūtīšana atpakaļ uz viņu drošajām mājām, noslēdzot ar šīm valstīm atpakaļuzņemšanas līgumus. Kad skatos uz ieceļotāju masām, viņu vidū lielākoties ir jauni, spēcīgi vīrieši. Viņi ir vajadzīgi dzimtenē, kur pašiem arī jārūpējas par mieru, drošību, ekonomikas uzplaukumu!

– Humānā krīze, Lielbritānijas izstāšanās draudi, dalībvalstu šķelšanās – vai tas nemazina federalizācijas piekritēju skaitu? Valstīm tagad vairāk rūp nacionālās intereses, un tās nav ar mieru nodot Briselei tik daudz varas, kā to agrāk vedināja.

– Cik un kādas funkcijas nodot Briselei, vienmēr diskutējuši. Nacionālo interešu “vērtība” ceļas, būt par nacionālu valstu savienību ir ES piemērots nākotnes modelis. Bet nešaubīgi ir sfēras, kur jūtamies stiprāki, kad darbojamies kopā. Tā ir kopīga ārpolitika un kaut vai minētā kopīgā robežu apsardze. Iekšējā tirgus komitejā šobrīd izvērtējam ekonomisko zaudējumu, kāds rastos no Šengenas zonas slēgšanas. Tiek lēsts, ka tas būtu vidēji 7,1 miljards eiro gadā, neskaitot tūrisma industrijai nodarīto kaitējumu, kas būtu vēl lielāks. Valstis tagad ļoti skatās līdzi, kādas funkcijas nodot lemšanai Briselē un kādas atstājamas pašu ziņā. Pārspīlēti centralizācijas centieni bija vērojami ilgāku laiku, kamēr vēl nebija pašreizējo izaicinājumu, taču tie neguva valstu vairākuma atbalstu.

– Kāds ir speciālistes Vaideres padoms premjeram Kučinskim? Viņam jāieņem vieta kādā EP deputātu frakcijā, jānāk kā noteiktas politikas paudējam vai labāk būt par kompromisu cilvēku, pielāgojoties Briseles lielkungiem?

– Augsta līmeņa politiķus, kas spēj paust stingru viedokli, sāk cienīt. Kad Valdis Dombrovskis konsekventi īstenoja taupības politiku, no daudziem saņēma kritiku. Tomēr viņa noteiktība iemantoja pat pretinieku cieņu, kas pastāv joprojām. Nostājai nav jābūt izaicinošai “esmu pret”, bet rūpīgi pamatotai. Mazas valsts premjeram divpusējie kontakti pašam jāmeklē. Nostājušos maliņā diez vai kāds ievēros. Valodas zināšanas – ļoti svarīgas, jo tas palīdz rast draugus. Nebūtu slikti, ja Māris Kučinskis sameklētu savai partijai atbilstošu Eiropas politisko “ģimeni”. Tas ir zināms atbalsts, un man nav principiālu iebildumu, ja mūsu premjers “piestātu” Eiropas Tautas partijā.