×
Mobilā versija
Brīdinājums +14.2°C
Emīlija, visu, kalendāros, neievietoto, vārdu, diena
Pirmdiena, 21. maijs, 2018
24. aprīlis, 2018
Drukāt

Viršu vaiņags tīklveida labirintā

Velenukleita

Liāna Langa. "Velēnu kleita". "Neputns", 2018.

Kopš iepriekšējā Liānas Langas (1960) dzejoļu krājuma “Vilkogas” (2010) aizritējuši astoņi gadi – neraksturīgi ilgs dzejnieces klusuma periods, kas gan Liānas Langas dzīvē ir bijis dažādu aktivitāšu un pārdzīvojumu piesātināts laiks. Neslēpšu, ka krājums, vismaz man, bija ļoti gaidīts, jo Liānas Langas dzeja ir savrupa, īpaša savā eksistenciālajā skanējumā un vienlaikus organiski iekļaujas mūsdienu latviešu dzejas tendencēs, pat vairāk – ir ļoti nozīmīga latviešu poēzijas kontekstā.

 

Krājuma miniatūrā elegance

Piektais dzejas krājums “Velēnu kleita” vizuāli pārsteidz ar miniatūru eleganci un tekstuāli – ar personiskumu, emocionalitāti un dziļumu. It kā atturīgā Annas Aizsilnieces veidotā viršu krāsas grāmatas vāka noformējuma simbioze ar tajā ietverto dzeju, īpaši krājuma pirmās daļas tekstiem, ir pārsteidzoša un precīza. Krājuma kompozīciju veido trīs daļas. Visbūtiskākā un “velēnu kleitas” vadmotīvu virzošā ir pirmā daļa. Otrā daļa “peršas Lielajam Nekam” ir dzīvības – cilvēka un dabas – saplūsme vienotā pasaules telpā, bet trešās daļas nosaukums “Veltījumi” pats par sevi jau norāda, ka tajā iekļauti veltījuma dzejoļi Valentīnai Freimanei, Jānim Rokpelnim, Viesturam Vecgrāvim un citām autorei nozīmīgām personībām. Manuprāt, krājums ir pašpietiekams ar jau pirmās daļas dzeju vien, jo tā ir emocionāli vissmeldzīgākā, visgrodākā un ilgu pēcgaršu urdošā. Neviļus atceros Edvīna Raupa apjoma ziņā pieticīgo dzejas grāmatu “Uguns nedrošs pulss” (2016) ar tajā ietvertiem 32 dzejoļiem – būtībā tekstu maksimumu, citādi lielāka apjoma krājumā eksistenciālo noskaņu spriedze izdegtu pelnos. Līdzīgi ir ar Liānas Langas grāmatu, proti, abu pārējo nodaļu tematiskā un formas izvēle, kā arī noskaņu gradāciju maiņa, īpaši “peršās” (šis jēdziens, šķiet, neattaisnojas autores tekstu gadījumā), jau balansē uz gruzdošo pelnu robežas, kas attālina no pirmajā daļā dominējošās personisko pārdzīvojumu absolūtas atkailināšanas, eksistenciāli emocionālās latviskās aizsaules, dzīves, nāves robežu saplūsmes un šķīruma tvēruma unikalitātes. Vismaz mani uzrunāja un emocionālu katarsi raisīja tieši “velēnu kleitas” metaforiskās variācijas. Tomēr jāakcentē, ka arī abas pārējās daļas ir saistošas citos poētiskajos, ne mazāk valdzinošos aspektos.

 

Tipiskais un pārsteidzošais

Liāna Langa dzejas cienītājus jau pieradinājusi pie savas neatkārtojamās, elegantās izteiksmes, kuru var baudīt arīdzan šajā krājumā, tādēļ uzkrītošs šķiet dzejniecei līdz šim netipiskais, dažubrīd uzplaiksnošais izteiksmes veids un naturālistisku, antiestētisku ainu kadrējumi, piemēram: “večuks sētmalē nopiržas, atraugājas / dzēruma pusnomodā izpiš sauli.” (35. lpp.) Liāna Langa arvien pārsteidz arī ar jaunām dzejas formām un tekstveides paņēmieniem, kā to apliecina dzejojums “Saruna” (dzejprozā ietverta saruna mobilā tālruņa īsziņu formā). Pasaules tvērums ir lokālāks, ikdienišķāks, sarkastiskāks, nekā līdz šim ierasts sajust dzejnieces daiļradē. Iespējams, šīs nianses liecina par dzejnieces radošā rokraksta metamorfozēm, iespējams, šāds ir tikai šī dzīves perioda izjūtu atainojums, tādējādi ārdot liriskā “es” psiholoģisko smagmi. Pāragri spriest par radošā rokraksta jaunajām šķautnēm un tās uzskatīt par dzejniecei raksturīgām turpmākajā radošajā procesā, taču nepamet sajūta, ka krājums “Velēnu kleita” pāršķir kādu jaunu Liānas Langas gan radošuma, gan dzīves lappusi, kas piesātināta ar antiestētisma un eksistenciālu mezglojumu ainām un kas, tverta no vienpatības skatpunkta, reprezentē dzejnieces asredzību un pārredzamību vienlaikus, līdzīgi kā dzejolī, ko citēšu pilnībā: “divos naktī nokāpu rakstnieku namā uz ķēķi pēc tējas – / ap galdu zem lampas sēdēja kolēģi – laimīgi, sadzērušies / sejas priecīgas, apskaidrotas // korī skanēja vienlaikus runātie monologi / apstājos ēnā dziļā kā miegs bez sapņa / tintes piedurknē stāvēju neredzama // laimes murdoņa skanēja gluži / kā orķestra uzskaņošanās / īsu brīdi pirms diriģents melnā paceļ zizli.” (21. lpp.)

Pārdzīvojums, dziļš traģisms acīmredzot pavēris durvis citādam dzīves redzējumam, kas vismaz šī krājuma kontekstā asociējas ar tīklveida labirintu jeb rizomu, kurā nav nedz centra, nedz perifērijas, nedz izejas, ir tikai minējumi par laiktelpu un cilvēka / dzīves / nāves / mūžības vietu tajā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+