Juris Lorencs: Atrasts galvenais naida uzplūdu vaininieks – internets 4
Naida kurināšana – viens no visvairāk apspriestajiem tematiem pēdējās nedēļās Vācijā. It īpaši pēc tam, kad 17. oktobrī Ķelnē dienu pirms pašvaldību vēlēšanām tika sadurta mēra amata kandidāte Henriete Rekere. Uzbrucējs, vīrietis vidējos gados, tika aizturēts. Policija notikušo skaidro ar Rekeres profesionālo darbību – pēdējos gadus viņa pārzinājusi patvēruma meklētāju uzņemšanu pilsētā.
Ievērojot milzīgo bēgļu pieplūdumu Eiropā, nav brīnums, ka tieši uz viņiem veļas vislielākais negatīvo emociju vilnis. Ik pa brīdim aizdegas bēgļu izmitināšanas centri Vācijā un Skandināvijā, bet demonstrācijās izskan aicinājumi atjaunot koncentrācijas nometnes. Zviedrijā jauns vīrietis ierodas skolā un ar zobenu nogalina skolotāju un skolnieku, savus upurus izraugoties no imigrantu vidus.
Tikmēr politiķi jau paspējuši atrast galveno naida uzplūdu vaininieku. Izrādās, tas ir internets un it īpaši sociālie tīkli, kuros nepārtraukti parādoties rasu un nacionālo naidu veicinoši aicinājumi.
Vācijas kanclere Angela Merkele pieprasījusi kompānijām “Facebook” un “Twitter” izstrādāt skaidrākas vadlīnijas, kas tieši būtu uzskatāms par naida kurināšanu. Eiropas Parlamenta “zaļo” deputātu frakcija pat sākusi runāt par īpašas “Facebook” policijas” izveidi. Vācijā jau notiesāti vairāki cilvēki, kuri pavisam atklāti, neslēpjot savu identitāti, aicinājuši uz vardarbību. Arī ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers uzskata, ka ir pamats sākt kriminālprocesu par kāda “Latvijas Radio” klausītāja draudiem nogalināt bēgļus 20. oktobra raidījumā “Brīvais mikrofons”.
Klasisko mediju kontrole ir samērā viegla. Laikrakstu un TV kanālu veidotājus saista juridiskas un ētiskas normas, parasti darbojas arī pašcenzūra. Ja varas iestādes uzskata par vajadzīgu, tās var operatīvi apturēt kāda medija izplatību, kā Latvijā tas notika ar kanālu “Rossija”.
Citādi ir ar sociālajiem tīkliem. Jau savā būtībā tie ir pavisam atšķirīgi, jo to saturu veido tikai un vienīgi paši medija patērētāji. Turklāt “Facebook” uzņēmums un tā serveri, kuros glabājas lietotāju ielādētā informācija, atrodas ASV. Tas, kas Vācijā, Latvijā vai pat Krievijā tiktu uzskatīts par naida kurināšanu, ASV var tikt traktēts vien kā savdabīga vārda brīvības izpausme, ko šīs valsts Konstitūcija aizsargā īpaši cītīgi. ASV grāmatu veikalos var brīvi iegādāties Hitlera antisemītisko sacerējumu “Mana cīņa” (“Mein Kampf”) – neraugoties uz to, ka šī valsts ir svarīgākā Izraēlas sabiedrotā. Tāpat ASV netraucēti darbojas radikāli islāma sludinātāji, kuri Ēģiptē vai Turcijā jau sen atrastos aiz restēm.
Tās pašas dienas vakarā, kad tika sadurta Rekere, Vācijas politiskās partijas, masu mediji un sabiedrībā populāri cilvēki aicināja Ķelnes pilsoņus aktīvi piedalīties nākamajā dienā notiekošajās vēlēšanās, kas būšot labākā atbilde noziedzniekam. Rezultāts – čiks, īsta blamāža, kā to nodēvēja žurnāls “Der Spiegel”. Lai gan Rekere uzvarēja ar 53% balsu, vēlēšanās piedalījās vien 40% vēlētāju, kas ir zemākais rādītājs pilsētas jaunāko laiku vēsturē.
Izrādījās, modernais cilvēks, kurš atrodas gluži vai nepārtrauktā mediju vidē un noteikti bija sadzirdējis emocionālos aicinājumus balsot, tomēr nevar pacelt savu dibenu no dīvāna un aiziet līdz vēlēšanu iecirknim. Jautājums – kāpēc? Viens izskaidrojums – neticība, ka vēlēšanas patiešām spēs kaut ko radikāli mainīt. Arī tāpēc, ka politisko partiju programmas šodien vairs praktiski neatšķiras cita no citas.
Pats esmu pārliecināts, ka varas iestādes vismaz pārskatāmā nākotnē nepieļaus elektronisko balsošanu internetā ne valsts, ne pašvaldību līmeņa vēlēšanās. Politiķi nekad neriskēs, zinot, cik momentāni sociālajos tīklos izplatās informācija, cik emocionāli un neprognozējami “dīvāna vēlētājs” var reaģēt uz interneta vidē negaidīti iespēlētu ziņu, baumu vai kompromātu. Un ja nu viņš patiešām saņemas, pārvar slinkumu, atver datorā vēlēšanu mājas lapu un joka pēc nobalso, piemēram, par partiju “Alternatīva Vācijai”, kas pieprasa Vācijas izstāšanos no eirozonas, – ko tad?
