Mobilā versija
+2.7°C
Elizabete, Betija, Liza, Līze
Svētdiena, 19. novembris, 2017
7. novembris, 2017
Drukāt

Virtuālās realitātes “maskas” un mākslīgais intelekts (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Guntas Dombrovskas interaktīvā skaņas skulptūra "Prāta vēstījums" (2006) atspoguļo cilvēka un tehnoloģiju mijiedarbi gan kā apzināti kontrolējamu "sadarbību", gan kā sava veida mistifikāciju realitātei.

KIM? Laikmetīgās māk­slas centrā līdz 28. novembrim apskatāma RIXC Māk­slas un zinātnes festivāla izstāde “Virtualitātes un realitātes” un Viktora Timofejeva izstāde “Kāpnes uz meloni”.

Pēdējās desmitgadēs tehnoloģijas, zinātne un māksla aizvien izteiktāk saaužas ciešākā mijiedarbē, veidojoties jaunām mākslas formām, kas piedāvā jaunas zināšanas par pasauli, kurā dzīvojam, un jaunu vizuālo, arī emocionālo pieredzi. Jau 20. gs. pirmajā pusē Valters Benjamins konstatēja, cik ļoti tehnoloģijas ietekmē mākslu un tās uztveri, brīdinoši rak­stot: “Ir jābūt gataviem, ka šie jauninājumi pilnībā mainīs visu mākslas tehniku, līdz ar to ietekmēs pašu daiļradi un varbūt galu galā brīnumainā kārtā mainīs pašu māk­slas nojēgumu.” (Benjamins, “Iluminācija”, 2005). Tagad, pēc daudziem gadiem, esam nonākuši pie vēl izvērstāka un komplicētāka tehnoloģiju pielietojuma mākslā un dažādie sarežģītie risinājumi, virtuālās realitātes var likties mulsinoši un varbūt mazliet pārspīlēti, meklējot to pielietojumā attaisnojumu. Tomēr mudināšu pārvarēt diskomfortu attiecībās ar šādām “ierīcēm” mākslā un atklāt neskaitāmus aizraujošus risinājumus un stratēģijas gan ekoloģiskām, gan ekonomiskām, gan vispārcilvēciskām problēmām, uzdodot retoriskus jautājumus par pasaules attīstības kursu. Protams, šāda veida mākslai piemīt kaut kas ļoti utopisks, kaut kas no sakāpinātas manipulācijas ar realitāti, pakļaujot uztveri lielākam kairinājumam. Tomēr radošie meklējumi šajā virzienā ļauj no jauna skatpunkta paraudzīties uz lietu būtību, iespējams, pat atrast kādus negaidītus risinājumus.

Izstādes, kas šobrīd skatāmas KIM? izstāžu telpās, balstītas tieši uz šādu pieeju, piedāvājot pieredzi, kas veidojas, mākslai un zinātnei krustojoties un paplašinot mākslas nojēgumu. Bet, pretēji Benjamina it kā optimistiskajam konstatējumam, šajās izstādēs māksla arī “uztraucas” par to, kurā virzienā tehnoloģiju attīstība ved cilvēci. Dažāda veida tehniskās ierīces mūsu dzīvē kļuvušas viegli pieejamas, bet vienlaikus mēs nezinām, kāda tieši ir to nākotne mūsu ikdienā un kā tā varētu ietekmēt mūsu sadzīvi turpmāk. Tas reizē sevī ietver gan biedējošo, gan patīkami satraucošo.

RIXC šīgada Mākslas un zinātnes festivāla izstāde piedāvā izvērstu pēdējā laika tendenču atspoguļojumu – divdesmit piecus mākslinieku darbus, kas tieši atsaucas uz virtuālās realitātes kā paplašinātas realitātes uztveres iespējas ienākšanu mākslā. Raita Šmita kūrētajā izstādē varam vērot un izmēģināt neskaitāmas virtuālās realitātes maskas, kas katra mūs ieved vai pārceļ kādā citā dimensijā vai telpā. Iekārtotā ekspozīcija ir informatīvi ārkārtīgi blīva, bet atlasītie darbi, liekas, gan tik konsekventi neseko kādai vienai uzsvērtai tematiskai līnijai vai problēmai, kuru kurators gribētu izcelt, tā vairāk iezīmējas kā atšķirīgu mediju “skate”, kas norāda uz daudzajām iespējām, ko ar tehnoloģiju palīdzību māksla var darīt. Izstāde piedāvā arī tradicionālākus medijus, kuri tikpat iespaidīgi spēlējas ar uztveri. Liekas diezgan komplicēti šeit minēt konkrētus izstādes darbu piemērus, tādēļ kā kvintesenci izvēlējos Guntas Dombrovskas interaktīvo skaņas skulptūru “Prāta vēstījums” (2006). Tā atspoguļo cilvēka un tehnoloģiju mijiedarbi gan kā apzināti kontrolējamu “sadarbību”, gan kā sava veida mistifikāciju realitātei. Instalācijā izmantots elektroencefalogrāfs, kas ļauj kādas personas smadzeņu darbību “pārnest” šajā gadījumā uz taustiņinstrumentu, “spēlējot” atbilstoši šīs personas domu intensitātei. Asociatīvi tā arī varam domāt par lielāko daļu šīs izstādes darbu, kas balansē starp prāta kontroli un irreālo.

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Neatkarīgi no RIXC festivāla izstādes personālizstāde iekārtota Viktoram Timofejevam, māksliniekam, kura vārds Latvijā, iespējams, nav tik plaši pazīstams, toties ieguvis jau diezgan ievērojamu starptautisku atpazīstamību. “Kāpnes uz meloni” ir pavisam neparasta izstāde, kur skatītājs tiek ievests it kā uzgaidāmajai telpai raksturīgā vidē. Instalējuma mērķis sākotnēji ir mulsinošs, centrā novietotie ekrāni, kuros norisinās sākumā īsti nesaprotama darbība, melnbalti liel­izmēra gleznojumi pie sienām un neskaitāmi rindā izkārtoti krēsli. Absurdi. Timofejeva konstruētā vide ir sirreāla, kurā kļūstam par vērotājiem kādām norisēm, bet tikpat labi paši esam pakļauti vērojumam, un tā bezgalīgi, jautājot, kas un kur ir realitāte un vērotājs. Izstāde ir zinātniska pētījuma par mākslīgo intelektu, DeepMind Labs, izvērsums, kur zinātniskajā tekstā izklāstīto Timofejevs pārnesis realitātē, reizē apstiprinot un pakļaujot vairākiem nezināmajiem pašu pētījumu.

Tematiski abas izstādes cieši sasaucas, izjautājot tehnoloģiju un zinātnes attīstības trajektorijas un to klātbūtni ikdienā. Tomēr gribētos, lai abas būtu daudz smalkāk nodalītas, nesaplūstot pārāk tuvu, un šajā gadījumā Timofejeva izstāde “neiejuktu” starp daudzajām virtualitātēm un realitātēm, ko piedāvā RIXC festivāla izstāde. Bet tā noteikti ir sīka nepilnība rosinošajā vidē, ko veido abas izstādes, domājot gan par mākslas formām, gan par to mērķiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze Atbildēt

    kas arī bija jāpierāda.

Draugiem Facebook Twitter Google+