Māris Antonevičs: “Vienotības” pašpārliecinātības dīvainās izpausmes 5
Rāma balss televīzijas ekrānā stāsta: “Paužam savu nostāju stingri un esam sadzirdēti starptautiski. Visas Eiropas iespējas ir arī mūsu iespējas.” Fonā zib dažādas starptautisku sanāksmju ainas, un kā centrālais tēls tajās parādās Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Tā ir viņa un “Vienotības” pirmsvēlēšanu reklāma.
Valdošajai partijai tiešām ļoti patīk lepoties ar starptautiskajiem sasniegumiem (līdzīgi kā agrāk tās priekšgājējiem – “Latvijas ceļam” un Tautas partijai). Gadiem ilgi klausoties ārvalstu kolēģu uzslavas par Valda Dombrovska “veiksmes stāstu”, “Vienotības” līderiem, iespējams, pat radusies sajūta, ka Eiropā un pasaulē mūs apbrīno un uzskata par paraugu. Pašpārliecinātība dažreiz mēdz izpausties dīvainā veidā, kā, piemēram, “Vienotības” ģenerālsekretāra Arta Kampara LNT paustā atziņa, ka Vācijas kancleres Angelas Merkeles nesenās vizītes galvenais mērķis Latvijā bijis atbalstīt “Vienotību” gaidāmajās Saeimas vēlēšanās. Lūk, tā! Un mēs domājām, ka iemesls ir viņas rūpes par Baltijas valstu drošību… Droši vien, rūpes tiešām ir, taču Merkelei ir sava izpratne par to, kas būtu jādara, un tā varētu atšķirties, piemēram, no E. Rinkēviča agrākajiem izteikumiem, īpaši interneta sociālajos tīklos paustajiem. Kā Vācijas līdere sacījusi Vācijas telekanālam “ARD”: “Es, tāpat kā daudzi citi, gribu atrast ceļu, kas nekaitētu Krievijai. Mēs arī vēlamies uzturēt labas tirdzniecības attiecības ar Krieviju. Mēs vēlamies saprātīgas attiecības ar Krieviju.” Šķiet, Latvijas nostāja tam ir tuvinājusies, jo, piemēram, premjere Laimdota Straujuma nupat intervijā radio “Baltcom” klāstījusi, ka Latvija neesot tā aktīvākā sankciju prasītāja, vispār jau tās sankcijas pret Krieviju nevienam nav izdevīgas u. tml.
Par Latvijas sadzirdēšanu Eiropā un mūsu lielajām iespējām – tās, protams, jācenšas izmantot, taču vajadzētu nolaisties uz zemes un saprast, ka komplimenti ne vienmēr ir konvertējami kādos citos labumos. Latvija to savulaik pieredzēja, cīnoties par lielākiem ES tiešmaksājumiem Latvijas zemniekiem, bet vēl pamācošāks stāsts par V. Dombrovska amatiem. Nav jau tā, ka viņš nebūtu ieguvis kaut ko tādu, kas viņam noteikti pienākas, un tagad varētu justies apmānīts. Pats Dombrovskis, runājot par amatiem, parasti bija diezgan kautrīgs un piesardzīgs. Ilūziju, ka bijušais Latvijas premjers varētu būt Eiropas Komisijas vadītājs vai Eiropadomes prezidents, aktīvi uzturēja un atgādināja viņa partija “Vienotība”. Tas nav piepildījies – amatus ieņēmuši Žans Klods Junkers no Luksemburgas un Donalds Tusks no Polijas. Arī Dombrovskis savu dabūs, bet nav nekādas vajadzības viņam spraust pie krūtīm virtuālus ordeņus tikai tāpēc, lai partija pirms vēlēšanām varētu sevi skaistāk piedāvāt.
