Laikā, kad visā Latvijā noris koru skates un līdz dziesmas Lielajai dienai atlicis vien nedaudz vairāk kā gads, būtiski izprast – kas tad īsti dziedās Dziesmu svētkos? Bieži vien, saucot atmiņā Dziesmu svētku vēsturi, tiek atgādināts, ka pirmajos svētkos (1003 dziedātāju pulkā) dominējušas vīru balsis.

Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156

Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli”

Lasīt citas ziņas

Savukārt pēdējos gados līdzīgs skaitlis – ap tūkstoti – tiek izmantots, raksturojot vīru koru kustību Latvijā. Tik liels bija viņu kopkoris Mežaparka estrādē iepriekšējos svētkos, apmēram tikpat daudz nopietni gatavojas 2013. gada sadziedāšanās godiem.

Gan noveco, gan atjaunojas

Laiku pa laikam tieši saistībā ar vīru koriem pašreizējā situācija tiek raksturota visdažādākajās emocionālajās toņkārtās – no visai koķetām nopūtām (“Vai, cik maz!” un “Jā, cik stalti viņi bija agrāk…”) līdz norises it kā pārzinošu cilvēku skarbajam: “Vīru koru kustība cieš absolūtu iznīcību.” Šī atzinuma patiesības pastiprināšanai nākamo svētku programmas dažādošanai pāris dziesmās piepulcēti jaukto koru vīri, interpretējot to kā viendabīgā kora nespēju nodziedāt savu repertuāru.

Polijā plānots Zelenska slepkavības mēģinājums: uzbrukumam bija jānotiek lidostā

Daļai dzīvokļu īpašnieku varētu pieaugt maksājums par sev nepiederošās zemes lietošanu

RAKSTA REDAKTORS

Valdība sola būtiskus uzlabojumus valsts valodas nostiprināšanas likumdošanā – top visaptveroša likumu pakotne latviešu valodas lomas stiprināšanai

Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centra (KNMC) koru un vokālo ansambļu eksperts Lauris Goss gan pieļauj, ka tādējādi “krāsas” tiek sabiezinātas, pievēršot uzmanību tradīcijas saglabāšanai un svētku sagatavošanas procesam kopumā. “2008. gada svētkos piedalījās 24 vīru kori,” saka eksperts, “šobrīd Latvijā ir 25 šādi kori. Arī nesenā skate liecināja, ka vīri nopietni strādā, grib dziedāt un arī prot to darīt.”

Savukārt Dziesmu svētku virsdiriģents Ivars Cinkuss uzsver: “Vīru kori ir stabili. Situācija nav kritiskāka kā pirms pieciem gadiem. Arī koru kopējais līmenis neko katastrofālu neuzrāda. “Bilde” nav ideāla, taču pieņemama. Jā, vīru kori noveco, bet nāk klāt arī jauni dziedātāji, par ko man īpašs prieks. 2. jūnijā Ērgļos, sieviešu un vīru koru salidojumā, piedalīsies pilnīgi visi mūsu vīru kori – tad kopaina būs ļoti labi redzama. Visi viņi būs arī nākamvasar Lielajā estrādē.”

No ledusskapja nepaņemt

Taču ne KNMC pārstāvis, ne virsdiriģents neuzskata, ka ceļš uz nākamajiem Dziesmu svētkiem – tāpat kā līdzšinējiem – ir viegls. Bet vairāki vīru koru vadītāji un paši dziedātāji ir vēl tiešāki: “Grūts” jeb “Ierasti grūts,” teic kora “Silvicola” dziedātājs Gatis Burvis.

“Problēmas ir ļoti dziļas,” nebaidās atzīt Māra Batraga, kura vada Aizkraukles novada kultūras nama vīru kori “Staburags” un Latvijas policijas koledžas vīru kori “Lustus”. Viņasprāt, koru komplektēšanas problēmas ir mūsu ekonomiskajā un demogrāfiskajā situācijā sakņotas, skolu mācību programmu radītas. Tāpēc sastāvi ir mazi un arī jauktajos koros vīri gandrīz uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.

Taču par to neesot ko brīnīties, ja no valsts tik daudzi aizbraukuši. “Kā atrast laiku korim, ja arī šeit jāstrādā arvien vairāk, lai uzturētu ģimeni? Turklāt, ja skolā jaunieši nav rosināti dziedāt koros, kad viņi sāks to darīt – savos trīsdesmit gados vai četrdesmit?”

Arī kora “Frachori” prezidents Aleksandrs Zeimuls-Priževoits kā satraucošus faktus min gan vīru koru vidējā vecuma palielināšanos, gan jauno dziedātāju reto ienākšanu kolektīvos. Viņš uzskata, ka “šī kustība jāveicina nepārtraukti, tāpat arī dziedāšana koros, dziedātājus nevar izcelt no ledusskapja reizi piecos gados un likt dziedāt kopkorī.”

Uz pašreizējo demogrāfisko situāciju un mūzikas vietu vispārizglītojošo skolu programmās kā ļoti izšķirīgiem faktoriem visā koru kustības nākotnē (un vīru koru jo īpaši) uzmanību vērš arī Rēzeknes vīru kora “Graidi” diriģents Jānis Mežinskis: “Šie kori pastāv, kamēr ir pārmantojamība, kamēr ienāk jaunieši. Nedomāju, ka dziedātprieks ir gājis mazumā, bet šķiet, ka radies arvien vairāk šķēršļu, lai šo vēlēšanos īstenotu.”

Arī kora “Silvicola” dalībnieks Uldis Linarts nešaubās, ka koru kustība šobrīd lielākoties balstīta uz entuziasmu: “Uz mēģinājumiem nesanākam pilnā sastāvā, bet gan mēģinām ansambļos dažādās Latvijas vietās. Tāpēc daudz jāstrādā patstāvīgi. Reizi mēnesī tiekamies kopmēģinājumā, pēc kura seko koncerts, kas ikreiz notiek citā Latvijas vietā.”

Iespējai dziedāt skolās ir jābūt

Paturot prātā jau reizumis lietoto apzīmējumu “Lielais svētku kopkoris – tā ir Latvija miniatūrā”, šoreiz gribu iztikt bez atkārtotas pievēršanās mūsu ekonomiskajai un demogrāfiskajai situācijai, kas abas vairākkārt minētas kā iemesli mūsu koru spēkam un vājumam. Taču ne mazums pārmetumu koru pārstāvji adresē arī mūsu izglītības sistēmai un skolām, kurās izaug (neizaug) tie, kuri dziedās nākamajos svētkos, aiznākamajos un vēl tālāk.

Kā klājas, piemēram, skolu koriem un vispirms zēnu koriem, kuru darbība, runājot nupat Talsos notikušā ceturtā zēnu koru saieta “Zaļā bumba” mākslinieciskā vadītāja Ginta Ceplenieka vārdiem, “ir valstiski nozīmīgs un savā būtībā nacionāls jautājums”? Jo – “ja nebūs zēnu koru, nebūs vīru balsu kopkorī Mežaparka Lielajā estrādē un nebūs arī šā mūsu tautas mākslas brīnuma – Dziesmu svētku.”

Valsts jaunatnes iniciatīvu centra (VJIC) mūzikas speciāliste Rita Platpere skolu koru raksturošanai uzreiz min skaitļus: 2010. gada Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos gatavojās 818 kori, bet tagad to skaits audzis līdz 940. Bērnu skaits skolās samazinās, bet koru vairāk? Jā, skaidrojums vienkāršs – mazāki sastāvi. No visa lielā skaita zēnu koru daļa šobrīd neliela – tikai 76.

Protams, dominē meiteņu kori. Skatēs tikai retā kolektīvā varot ieraudzīt kādu zēnu. “Tā ir liela problēma,” secina R. Platpere. “Acīmredzot skolotājiem ir vieglāk strādāt ar meitenēm, un puiši paliek maliņā. Ja kādā skolā paralēli ir zēnu koris, tas ir brīnišķīgi.”

Zēnu koris ir Ventspils 4. vidusskolā, un tā diriģente Regīna Laure stāsta: “Strādāju ar zēniem – korī ir 35 puikas – un piekto līdz devīto klašu kori. Mūsu skolā ir arī jauniešu koris. Paskatos uz viņiem un priecājos – vairāk nekā 40 dziedātāju, tenoru un basu pilnas rindas! Piespiest dziedāt, protams, nevar, bet, ja bērni ir dziedājuši, ticamāka iespēja, ka viņi turpinās dziedāt, būdami pieauguši. Bērnam vajadzētu iesaistīties dziedāšanā jau no pirmās klases, un katrā skolā vajadzētu būt korim ar iespēju tajā dziedāt. Jo kur tad citur dziedātāji radīsies?”

Bet tieši šogad aizrit 20 gadu, kopš spēkā ir lēmums mūziku kā obligātu priekšmetu svītrot no vidusskolu mācību programmām, tādējādi arī kordziedāšanai piešķirot interešu izglītības kategoriju. Bet ja nu šīs intereses nav – vispirms skolas vadībai, pedagogiem, vecākiem? Par nepārdomātu un pat lielu ļaunumu nodarošu šādu izšķiršanos joprojām uzskata daudzas ar mūziku saistītas autoritātes. “Bērnam vajadzētu iesaistīties dziedāšanā jau no pirmās klases, un katrā skolā vajadzētu būt korim ar iespēju tajā dziedāt, ja kāds vēlas. Nevar pateikt: tev obligāti jādzied korī, visi nekad nedziedās. Bet nedrīkst arī būt skolas, kurās no mūzikas nav nekā,” uzskata R. Platpere. “Ja bērni dzied korī, ja ir pabijuši Dziesmu svētkos, tad var uzskatīt, ka vismaz puse no viņiem dziedās arī pieaugušo koros.”

Vārdu “obligāti” noraida arī R. Laure, taču uzskatīt, ka kori ir interešu izglītība, viņasprāt, nav pareizi. “Sabiedrība arī neizprot dziedāšanas nozīmi bērna vispārējā attīstībā un domā, ka bez tās var iztikt, neko nezaudējot, taču bez futbola un datorspēlēm ‒ gan ne. Tas nozīmē – ar vecākiem jārunā, jāskaidro, jāpārliecina. Ja būs koris stundu sarakstā, būs kori nākotnē.”

Viedoklis

Kora “Silvicola” dalībnieks Uldis Linarts: “Arī mūsu kora dalībnieku vidējais vecums jau tagad ir visai solīds. Laukos iedzīvotāju joprojām kļūst arvien mazāk, skolas tukšojas, tātad nebūs cilvēku, kas papildina koristu – ne tikai vīru – rindas. Rīga un citas pilsētas vien to nespēs. Manuprāt, skolu programmu maiņa, mūzikai atvēlot pavisam maz vietas, uzcēlusi manāmu barjeru starp jauniešiem un koriem. Skolēnu vidū koru kustība jāpopularizē visiem spēkiem, tikai tad varam cerēt, ka Dziesmu svētkiem būs nākotne. Būtu sāpīgi, ja pēc gadiem nāktos atzīt: jā, esam zaudējuši vēl vienu savas latviskās identitātes daļu. Varbūt citas tad vairs nebūs.”