Foto – Dainis Bušmanis

Vīru lietas ledusskapju visumā
. Saruna ar Katrīnu Neiburgu 0

Māksla nav nošķirama no dzīves, uzskata māksliniece Katrīna Neiburga, tāpēc viņai ir svarīgi runāt par ikdienišķām lietām, kas ir apkārt, par mūsu emocijām, kuras liecina par mūsu laiku. Arī ikgadējais laikmetīgās mākslas festivāls “Survival Kit” jau sesto gadu mākslas valodā runā par to, kas skar mūs šeit un tagad – reizē ar kultūras asinsriti atdzīvinot arvien jaunas tukšas telpas pilsētā. Šogad Katrīna Neiburga, pirmoreiz veidojot vērienīgu projektu kopā ar dzīvesbiedru mākslinieku Andri Eglīti, iedzīvinās vienu no bijušās Rīgas tekstilfabrikas kompleksa ēkām, ievedot skatītāju savdabīgā Rīgas nomales garāžu īpašnieku universā.

Reklāma
Reklāma
Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 32
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 154
Lasīt citas ziņas

Iebraucot bijušās Rīgas tekstilfabrikas jeb tā sauktās “boļševičkas” slēgtajā teritorijā, aiz centrālās noputējušu ķieģeļu ēkas paveras mazliet spocīgs celiņu un būvju tīklojums, kurā viena aiz otras starp kokiem un krūmiem kā celtniecības rēgi iznirst apdrupušas fabrikas kompleksa ēkas. Aiz mūriem valda miers gluži kā no cita laikmeta. Tikai, nonākot pie kompleksa pēdējās ēkas, milzu angāra manāma rosība. Un tad jau Katrīna vedina ēnainās ēkas puskrēslā, kur saskatāmas trīs milzu izmēra konstrukcijas. Lielākoties veidotas no koka detaļām, tās atgādina kādā fantastikas filmā redzētus būvējumus. Šeit top apjoma ziņā līdz šim vērienīgākais Katrīnas projekts.

Vairākas instalācijas radīs ko līdzīgu utopiskai pasaulei, kurā video instalācija ļaus ieskatīties savdabīgā pasaulē, kuru apdzīvo vīri, kas Rīgas nomales garāžās veic dažādus izgudrojumus, konstruē neparastas ierīces un rada paši savu pasaules iekārtu. Garāžu izgudrotāju savdabīgo pasauli Katrīna atklājusi pagājušajā gadā, filmējot materiālu izrādei-instalācijai “Zudušie dārzi”, kas pērn aizceļoja arī uz Minhenes festivālu “Spielart” Vācijā, toreiz fiksējot Bolderājas izzūdošo mazdārziņu fenomenu.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Filmējot dārziņus, atradu garāžas un vīrus tajās, katru savā “būrītī” ar savu interesi un dzīvesstāstu. Viens ķīlē laivu, otrs garāžā putnus glābj un ārstē, cits izgudrojis dīvainus rīkus dziļurbumiem, bet kāds izstāsta, kā būvēt māju no ledusskapjiem. Tāda noslēgta pasaule. Ieinteresējos – kas ir tas, ko viņi tur dara un kāpēc viņiem tas ir vajadzīgs. Ieraudzīju to savādo pasauli, kurā viņi dzīvo. Mani uzrunāja tēma par šo vīriešu pasauli, kad viņi aiziet tur, garāžās, prom no sievām – nu ko viņi tur dara? Kāpēc iet? Vai bēg no ikdienas? Varbūt tā ir fantāziju pasaule, kurā viņš var uzkavēties kā bērns? Šķita, ka tas vīrišķais un sievišķais ir lieliska tēma. Un tad tā milzīgā jūsma no vīru puses, ka ir iespēja to visu izgudroto, sameistaroto parādīt.”

Katrīna teic, līdzīgi kā viņas savulaik veidotajā video darbā “Kas meitenēm somiņās?”, kurā māksliniece parādīja dažādu klubu apmeklētāju rokassomiņu saturu, arī šo vīru darbošanās parāda ne tikai lietas ap viņiem, bet šo lietu radītāju un īpašnieku dzīves uztveri. “Runājamies gan par Dievu, gan kosmosu. Labojot motoru, viens onkulis otram saka, ka viņš radies no pērtiķa, bet otrs iebilst, ka mūs atnesuši nezināmi lidojoši objekti. Caur to darbošanos tu dabū ārā kaut ko pilnīgi citu – cilvēcisko, emocionālo. To, kas mani vienmēr ir interesējis.”

Sarunas brīdī apjomīgas instalācijas, kuras vēlāk papildinās Katrīnas radītie video, vēl top. Lūk, kupolam līdzīgai konstrukcijai, ko paši mākslinieki darba procesā dēvē par bruņurupuci. “Tam ir elpojoša grīda – tu it kā ieej rupucī, bet tas ir pneimatisks – elpo! Iekšpuse tam būs no lidojošām ledusskapju durvīm, uz kurām būs projicēti vīri, kas stāstīs par saviem izgudrojumiem,” stāsta Katrīna. Tālāk, milzu telpas viducī, top “katedrāle”, kurā iestrādātie video liecinās par vīru – izgudrotāju darbu, te video materiālos tiks metināts un lodēts. “Katedrāle radīs svētsvinīgu darba sajūtu, bet sānu apsīdās būs darba “mocekļi”, kas stāstīs par savu dzīvi,” piebilst Katrīna.

Izstādes apmeklējamo objektu sēriju noslēgšot “māja uz vistas kājas” vai “grozāmā datorgalva”. “Atradām vīru, kuram ir projekts, kā no tiem var uzbūvēt veselu māju, – tie taču ir siltuma ģeneratori un lieliski noder arī kā plauktiņi. Uzkāpjot pa kāpnēm, tu nonāc telpā, kur sajūta būs kā kosmosa kuģī vai zemūdenē, un pret tevi pagriežas ekrāns ar sensoriem, bet tajā veči stāsta par mājām no ledusskapjiem un to, ko tikai visu vēl nevar izdarīt ar ledusskapjiem. Tāds kosmisks ziņojums.”

Reklāma
Reklāma

Būvmateriāls – skaidu plātnes, kas iegūtas no nevajadzīgām mēbelēm – gan no padomju laikiem, gan mūsdienām, Katrīna pasmīn, tostarp esot arī VID šobrīd vairs nevajadzīgās mēbeles. “Viss šeit tiek būvēts un celts no jau gatavām lietām. Riteņkrēslu atzveltnēm, skapju durvīm, kuros iebūvēti auto lukturi. “Nav tā, ka es tikai filmēju. Man ļoti patīk piedalīties šajā būvēšanas procesā. Ar figūrzāģi izzāģēju caurumus un ar putām ielipinu lampas. Tajā fiziskajā strādāšanā kopā ar visiem sajūtu baigo spēku. Kopējais projekta nosaukums visai šai lietai vēl nav atnācis,” pasmaida Katrīna. “Darbs ir ļoti plūstošs, tikai tagad, tā veidošanas procesā, iezīmējas robežas. Varu teikt, ka šis ir baigais atvēziens. Noskatīju bijušās tekstila fabrikas angāru, 2010. gadā, veidojot video instalāciju. Jau toreiz sapratu, kā šī ir ideālā telpa manām iecerēm. Sapņu telpa.”

“Ceru, mums izdosies radīt ideālu noskaņu. Nedomāju, ka šeit būs tikai kaut kāda viena, mūsu formulēta lasījuma iespēja. Drīzāk ļaušu skatītājam pašam noteikt citus līmeņus, par kuriem es varbūt neesmu padomājusi. Arī kurators šobrīd cenšas izvilināt no mums, kas tad tas īsti ir, taču nav nemaz tik viegli stāstīt par to darbu. Bieži vien liekas, ka tāds mākslinieks var ar savu runāšanu sabojāt to darbu. Tam ir jāļauj būt pašam par savu. Kas tad no tā darba ir sanācis, to nosaka skatītājs, viņa izglītība, domāšanas līmenis. Katram būs kaut kas savs. Citam patiks noskaņa, citam – informācija, bet kādam – varbūt tā neiedomājamā fantāziju pasaule par neiespējamām ēkām, lietam.”

Turpat telpā kopā ar palīgu komandu strādā arī Katrīnas vīrs, mākslinieks Andris Eglītis – šī ir pirmā reize, kad abi mākslinieki veido kopīgu projektu kā līdzautori. “Pati varbūt būtu nobijusies no šīs telpas un ieceres lieluma, bet Andris Eglītis ir bezkompromisa cilvēks, viņš teica – vajag šeit. Tā nu tagad mums ir ideāla telpa un ideāls apjoms. Arī tas, ka sākām strādāt kopā ar Eglīti, ir baigais pavērsiens. Protams, iepriekš viņš man ir ļoti daudz palīdzējis, veidojot izstādi “Lietu atmiņa”. Šeit esam katrs ar savu ieskrējienu, un liekam to visu kopā. Eglītim piemīt zināma lielummānija, bet tas ir labi, tas aizrauj līdzi. Arī Eglītis ir tāds pats fantazētājs un būvētājs kā es. Arī viņš pats ir savā ziņā kļuvis par vienu no šī projekta pētāmajiem objektiem. Es pētu viņu, viņš sevi, mēs abi kopā – viens otru. Tas saaugums ir interesants. Visu laiku var jautāt, kur ir tā robeža starp mums. Ir bijis daudz strīdu, runāšanas, baigi interesanti. Man šķiet, es vispār nenošķiru dzīvi no mākslas. Man ir laimējies, ka man ir ideāls vīrs, kurš ir tāds pats trakais kā es, un tad nav ko nošķirt. Visu laiku viss paiet kopīgā domāšanā, runāšanā, fantāzijas pasaulē. Tas ir nedalāms. Tā ir dzīve, ko es dzīvoju. Tā ir ideālā dzīve.”

“No vienas puses es tagad sev arvien biežāk jautāju, kur ir tā mākslas un dzīves robeža. Varbūt kādreiz, kad bija jaunības maksimālisms, ideālisms, šo jautājumu sev uzdevu mazāk. Un tas radīja lielāku pārliecību. Tomēr, jo tu kļūsti vecāks, jo vairāk sev uzdod jautājumus. Vairāk šķiro svarīgumu: kas tagad ir svarīgāk – braukt uz garāžu filmēt vai būt kopā ar bērniem.” Katrīna nu ir divu dēlu mamma – jaunākajam dēliņam šobrīd ir gads un četri mēneši.

“Kad esi pavisam brīvs cilvēks, tu dzīvo bez šiem jautājumiem. Tā ir nopietna robeža. To es jūtu arī vecākā mākslinieku paaudzē, ka iznāk vilties mākslā, mēģinot savienot dzīvi un mākslu. Tu saproti, ka to var darīt tikai traks cilvēks, jo ir jādomā par ikdienas lietām, turklāt taisīt mākslu galīgi neatmaksājas. Un nodarbojoties ar mākslu, bet laiks iet, un tev nav sajūtas, ka, strādājot arvien vairāk un vairāk, tu arī kaut ko gūsti. Tu ieliec sevi visu mākslas darbā un varbūt pat nedabū no publikas nekādu kritiku vai jautājumus, kur nu vēl labu kritiku. Tādā kontekstā tas viss var šķist diezgan bezjēdzīgi. Tomēr tagad, esot kopā ar Eglīti, varam uzmundrināt viens otru, grūst un stumt uz priekšu. Cerība ir, ka tas viss ir jēgpilni un ka tam ir kaut kāda iespēja izplesties. Iet tālāk.”

Par novērtējumu un pieprasījumu gan Latvijā, gan ārpus tās robežām gan Katrīna nesūdzas. Viņa kļuvusi par pirmo Purvīša balvas laureāti, mākslinieces darbi eksponēti aiz Latvijas robežām, viņas video redzami gan uz Nacionālās operas skatuves (“Leļļu opera”, “Jevgeņijs Oņegins”, “Dauka”, “Lučija di Lammermūra”), gan Jaunajā Rīgas teātrī – “Kabalas noslēpumi”, “Stum, stum”, bet pērn viņas gatavotie video papildināja Andreja Žagara veidoto Sergeja Prokofjeva operas “Duenja” iestudējumu Parmas operas un baleta teātrī. Jau oktobrī Katrīnas un mūziķa Andra Indāna (Andžoņa) kopīgi radītais jaunais mūzikas un video projekts izskanēs festivālā “Skaņu mežs”, bet domās Katrīna ir jau nākamajā rudenī, kad Parīzes Bastīlijas operā pirmizrādi piedzīvos Hektora Berlioza dramatiskās leģendas “Fausta lāsts” iestudējums Alvja Hermaņa režijā. “Būs sarežģīti un traki, bet reizē milzīgs izaicinājums,” nosaka Katrīna. Jau februārī Latvijas Nacionālajā operā Katrīnas video darbs būs redzams Ināra Sluckas veidotajā Džakomo Pučīni operas “Manona Lesko” iestudējumā, viņas veikumu šajā sezonā redzēsim arī Viestura Meikšāna režijā topošajā izrādē “Maija un Paija” Valmieras teātrī. “Paralēli tam ceram šo fantastisko “Survival kit” parādīt Venēcijas biennālē kompaktākā formā, vienā monumentā. Ļoti gribētos tur izcelt zelta roku tēmu, to, ka kaut kas tiek darināts ar rokām. Jā, arī parādīt mūsu, šeit, Latvijā, dzīvojošo cilvēku pieredzi. Gribu vēl piemeklēt latviešu tautības izgudrotājus, jo šobrīd pārsvarā iznākuši krievu tautības vīri, bet man gribas tādu sabalansētu miksli, lai turieniešiem nešķiet, ka šeit mīt tikai krievu cilvēki.”

Jautāta, ja reiz māksla nav šķirama no dzīves, tad jau laikam arī no politikas ne – vismaz tā pērn lika domāt skandalozais uzraksts uz mākslinieces krekliņa, kurā Katrīna pauda aicinājumu atkāpties toreizējai kultūras ministrei Žanetai Jaunzemei-Grendei. Katrīna iebilst: “Es neesmu politiska māksliniece. Absolūti nemaz. Bet, kad vadzis plīst, tad kaut kas izsprūk. Un tad tu pats nesaproti, vai tas bija labi vai slikti. Pēc tam ir baigie sitieni no sabiedrības, no mūžīgajiem komentētājiem. Lētākais variants, protams, ir nelasīt, nedomāt par to. Ar Grendi un krekliņu tas nebija pārdomāts solis. Varbūt es pēc tam to pat nožēloju. Man šķiet, beigu galā māksliniekam labāk nejaukties politikā. Vismaz man personiski. Negribu iekļūt kaut kādos stulbos skandālos, kur cilvēki pēc tam izdomā, ka tas man ir izdevīgi. Bet ir brīži, kad ļoti gribas paust savu nostāju. Šķiet – nu kādēļ neviens to nedara! Tāpat kā tagad, vērojot Ukrainas un Krievijas notikumus. Tas viss taču ir tāda anekdote – no Krievijas vesta bruņu tehnika tiek saukta par humāno palīdzību, tiek likta “pēdiņās” un stāstīta pasaka, kas ar to notiek, jo neviens negrib stāstīt patiesību. Tādēļ, ka tas ir neērti un neizdevīgi. Vieglāk runāt caur puķēm. Tad nu izsprūk tādi nepārdomāti soļi, jo ir sajūta, ka vajag paust domu. Lai citi sajūt, ka tiek domāts līdzi un viss nav tik vienkārši. Bet kā māksliniece es drīzāk gribu vairot labo, nevis ar baigo nešpetnību stāties kaut kam pretī. Es gribu rādīt patiesīgumu, emocionalitāti. Cilvēcīgumu. Varbūt ar to var kaut ko vairāk mainīt. Svarīgākas ir pamatlietas, kurām nav sakara ar politiku. Es mēģinu nedarīt lietas, kuras mani neinteresē.”

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.