Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
19. jūlijs, 2013
Drukāt

Visa Latvija – viena brīnišķīga kūrvieta!
 (1)

Attēli no Ogres Vēstures un mākslas muzeja un Liepājas muzeja krājumaAttēli no Ogres Vēstures un mākslas muzeja un Liepājas muzeja krājuma

Turpinot 5. jūlija “Mājas Viesī” iesākto stāstu par Latvijas zudušajām atlantīdām, šoreiz – dažas senu atmiņu atblāzmas par pašmāju atpūtas vietām, kurās kūrorta dzīve reiz sita jo augstu vilni. To vidū bija Baldone – vecākā kūrvieta Latvijā, Ogre – vislatviskākais kūrorts, spirgtā jūras gaisa appūstā Liepāja, aizmirstā Latgales pērle Mežciems un citas. 


 

Aizraušanos ar pašmāju tūrismu 30. gados, protams, var saukt par sava veida modi ar zināmu racionālisma piešprici – šī tendence, it īpaši saimnieciskās krīzes gados, bija izplatīta visur Eiropā. Ekonomiskā protekcionisma vaļņu apjoztās valstis visiem spēkiem centās ierobežot nacionālās valūtas aizplūšanu un, gluži pretēji, veicināt ārzemju tūristu viesošanos savā zemē. Līdzīgi kā tirdzniecībā nerimstoši aicināja pirkt iekšzemes ražojumus, arī tūrismā noritēja intensīva kampaņa pat ar tik asiem lozungiem – “Kas ceļo uz ārzemēm, ir savas tēvijas nodevējs”. Ar pēdējiem centās cīnīties visai radikālām metodēm, piemēram, Vācija 1933. gada 1. jūnijā ieviesa tūkstoš marku lielu izceļošanas nodevu uz Austriju, bija augstas “pasu barjeras” u. c. Lietuvā tajā laikā vēl pastāvēja aizliegums valsts ierēdņiem bez īpašas atļaujas pavadīt atvaļinājumu Latvijā. Itālijā, piemēram, izveidoja speciālu tūrisma komisāra posteni, pakļautu tieši Musolīni. Bet Apvienotajā Karalistē tūrisma propagandas darbu uzņēmās Velsas princis. Latvijā tūrisma lietas parlamentārisma posmā atradās Iekšlietu ministrijas pakļautībā, bet pēc tam – kā atsevišķa komiteja Sabiedrisko lietu ministrijas paspārnē.

1933. gadā ārzemju viesi Latvijā bija iztērējuši 35 miljonus latu, bet paši Latvijas iedzīvotāji uz ārzemēm bija izveduši 28 miljonus latu. Tūrisma bilance it kā bija pozitīva, tomēr skaitļi rādīja arī to, ka krīzes apstākļos ārvalstnieku ceļojumi uz Latviju bija samazinājušies krietni vairāk nekā turīgāko pašu zemes iedzīvotāju tieksme ceļot uz ārzemēm. Šo grūti izskaužamo paradumu iecerēja mazināt ar aktīvu propagandu un arī pozitīvu piemēru pašu mājās – izveidojot dažādiem iedzīvotāju turības līmeņiem piemērotus kūrortus visos zemes novados.

{gallery id=”1931″}

Zelta ādere – Baldone

Baldone ir viena no šādām vietām, kuras attīstībā brīvās Latvijas valdība ieguldīja samērā lielus līdzekļus. Mūsdienās tā diez kā nesaistās ar kūrorta tēlu, bet reiz…

“Ārsti, kas pēdējā laikā Baldonē sagādāto dūņu ūdeni pārbaudījuši, apliecinājuši, ka tas pieskaitāms pie viskrietnākiem ārstēšanās līdzekļiem priekš dažiem ļaudīm,” 1900. gadā vēstīja avīze “Mājas Viesis”.

Taču pirmās ziņas par Baldoni kā ārstniecības vietu saistībā ar tās sēravotu nāk jau no ordeņa laikiem. Pie Baldones sēravota toreiz ieradušies slimnieki no visiem ordeņa valsts novadiem. Vēsturiskos dokumentos, kas reiz atradušies Pēterburgas ķeizariskajā bibliotēkā, var lasīt, ka 15. gadsimta sākumā pie Baldones sēravota atradies tā sauktais “mestra tornis”, kur vasarās apmeties ordeņa mestrs ar saviem draugiem un ierēdņiem. Sēravotu toreiz dēvējuši par jaunības avotu. Zināms, ka 1477. vai 1478. gadā Baldonē veselību atguvis arī Rīgas birģermeistars Soltrumps, kuru saindējuši pretinieki no ordeņa aprindām. Kā pateicību par izārstēšanu slimnieki avotā metuši rotaslietas un naudu, kas atrasta vēlākos gadsimtos, tīrot un pārbūvējot avotā aku. Savu ceļojumu laikā Baldonē možumu atgūt mēdzis arī slavenais Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs. Zināms, ka 18. gadsimta 80. gados, kad Rīgas garnizonā plosījies mēris, ģenerālgubernators Brauns uz Baldoni sūtījis slimos kareivjus.

Un tad Baldones muižu iznomāja barons fon Korfs, kuram bija jaunāks brālis. Slims ar reimatismu smagā formā, viņš bija izbraukājis vai visas Vecās pasaules kūrvietas, bet bez sekmēm. 1790. gadā Baldones muižu piemeklēja neraža un baronam pietrūka naudas, lai brāli atkal sūtītu uz ārzemēm. Negribīgi viņš paklausījis muižas kalpu ieteikumam izmēģināt vietējā avota ūdeni, un rezultāti bijuši pārsteidzoši.

Priecīgs par apjausmu, ka pilnīgi necerēti uzgājis īstu zelta āderi, fon Korfs vērsās pie krievu valdības ar lūgumu atļaut sēravotus izmantot plašākiem dziedniecības nolūkiem. Kādā jaukā dienā Baldonē ieradās kroņa speciālisti no Pēterpils ar uzdevumu izpētīt atradnes un sākās arī ēku būve. Kad naudas trūkuma dēļ šie darbi palika pusratā, 1795. gadā Korfs tomēr ieguva visaugsto atļauju uzbūvēt sēru vannas iestādi līdz ar telpām slimnieku uzņemšanai. (Līdz tam viesi, lai gultos sēra vannās, devās uz vietējā mežsarga Skujas mājām.)

Tieši ārstējoties Baldonē, noslēpumainu galu vai nu noslīkstot, vai nošaujoties, ņēma Rīgas nodedzināšanas dēļ bēdīgu slavu ieguvušais ģenerālgubernators Esens.

Nebija gan tā, ka Baldone uzreiz būtu ļoti uzplaukusi – traucēja gan Korfu dzimtas atvašu ķildas par mantojumu, gan lielais attālums no Rīgas, gan labierīcību trūkums.

“Mājas Viesis” vēstīja, ka spožākais Baldonei bijis laiks no 1818. līdz 1848. gadam, kad tur ik vasaru saulē gozējušies vairāki simti atpūtnieku. 1897. gadā Baldonē viesojās vien 140, 1898. – 285, bet 1899. – jau gandrīz 500 cilvēki. Diez cik iedvesmojoši gan neskanēja atziņa, ka “Baldones veselības avoti tagad top vienmēr vairāk apmeklēti pa lielākai daļai tikai tādēļ vien, ka Ķemeros dzīvokļi pārāk dārgi.” Tā nu Baldonē “pie jau pastāvošām 45 vasarnīcām atkal dažas jaunas piebūvētas klāt un arī dzīvokļi te diezgan lēti. Augstākas īres naudas par 70 līdz simts rubļiem par vasaru nav jāmaksā”. Baldones kroņa zemes nomniekiem bija aizliegts būvēt fabrikas, mehāniskās darbnīcas, dzērienu pārdotavas un “citas tādas ietaises, kas traucē mieru”. Nekādi ierobežojumi gan neattiecās uz piennīcām, zeltera, limonādes un augļu ūdens iestādēm, malkas un tirgus plačiem un citiem “ierīkojumiem, kas vajadzīgi šejienes viesiem”.

Pēc pamestības un postījumiem Pirmā pasaules kara laikā Baldones sēravoti atplauka, kad tos pārņēma brīvās Latvijas valdība. 1933. gadā Baldonē jau varēja nokļūt ar “ērtu vāģi”, kuru uzņēmējs J. Viļums vairākas reizes dienā laida no 13. janvāra ielas pieturas.

Pateicoties aktīvajai vietējai labierīcības biedrībai, Baldonē bija ierīkota elektriskā apgaismošana, izveidots skaists parks, peldētava Ķekavas upē, bērnu rotaļu un tenisa laukumi. Peldviesi varēja arī nopirkt ar Baldoni saistītus suvenīrus.

Turklāt dzīve Baldonē bija lēta – personai sezonas biļete maksāja divus latus, bet ģimenei – četrus latus. Dzīve pansijā – piecus līdz 12 latus mēnesī par istabu. Ārzemniekiem, kuru skaits Baldonē ik gadu sasniedza pussimtu, gan par vannām bija jāmaksā divtik dārgi. Drīz Baldonē sāka ārstēt arī ar dūņām, jo to dziednieciskās spējas bija apliecinājuši Latvijas Universitātes profesora Jāņa Kupča pētījumi. 1935. gadā Baldoni apmeklēja Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, un jau drīz kūrortam atvēlēja pusmiljonu latu jaunas vannu mājas celšanai. Bija arī paredzēts, ka Baldoni ar Ķegumu savienos plašs autoceļš.

Ogres kaķi un kanārijputniņi

“Latvijas Davosa”, gaisa un ziedu kūrorts; vislatviskākais kūrorts – tik sajūsmināti laikabiedri reiz atsaucās par Ogri. Uz Ogri traucās visi, kas bija noguruši no Rīgas, bet kuriem nepatika raibā un bieži bezgaumīgā Rīgas jūrmalas kņada. Lielākoties tā bija izmeklēta un izsmalcināta publika. Citu atpūtas vietu vidū Ogre izcēlās ar veselīgo priežu gaisu, saules intensitāti un izdevīgajiem peldu apstākļiem. Tāpēc daudzi ticēja, ka, pavadot vien nedaudzus mēnešus Ogrē, manāmi uzlabojas veselība, pieņemas svars un vispārējā labsajūta.

Jaukas izbraukumu vietas slavu Ogre iemantoja jau drīz pēc Rīgas–Daugavpils dzelzceļa atklāšanas 1861. gadā. Ap 19. gs. vidu tagadējās pilsētas vietā atradās Rīgas pilsētai piederošās Ikšķiles muižas lauki un meži. Redzot, ar kādu sajūsmu cilvēki šajā virzienā raujas ārā no Rīgas, dzelzceļa sabiedrība iznomāja divas pūrvietas Ogres meža, ierīkoja pastaigu celiņus, uzcēla restorānu un vairākus paviljonus, ko iesvētīja 1862. gadā.

Kā vasarnīcu vieta Ogre sāka veidoties pēc 1874. gada, kad pie Ikšķiles muižas piederošo Ogres parku par 50 zelta rubļiem gadā uz 40 gadiem iznomāja aptiekārs Ede. Tolaik parkā uzceltas vairākas vasarnīcas, ap kurām neilgā laikā izveidojusies prāva rīdzinieku vasaras mītņu kolonija. 1908. gadā Ogrē bija 200 vasarnīcu, bet 1914. gadā – jau vairāk nekā 300.

Pēc smagiem postījumiem Pirmajā pasaules karā Ogre atkal uzplauka brīvajā Latvijā. 1928. gadā tā ieguva pilsētas pašvaldības tiesības, bet pēc četriem gadiem pilsētai pievienoja ap 400 hektāru neapbūvētas teritorijas.

“Latvijas Davosā”, kurā vasarnīcas auga kā sēnes pēc lietus, ik vasaru atpūtās vismaz trīs tūkstoši peldviesu. Tā kā Ogre bija atzīta par vienu no labākajām veseļošanās vietām Latvijā, tur īpašumus atpūtas namu un bērnu koloniju iekārtošanai centās iegūt arī valsts, pašvaldību iestādes un slimo kases.

Ogrē 30. gados bija trīs peldētavas. Centrālā varēja lepoties ar Latvijā vienīgajām īpaši izveidotajām ūdens masāžas ietaisēm, kas bija ierīkotas tā, ka ūdens no pusotra metra augstuma plūda ar lielu sparu uz apakšā gulošo peldviesi. Uzskatīja, ka tik intensīva ķermeņa masāža sekmēja organisma vielmaiņu un – galu galā – tā “attaukošanos”.

Ogres upē parasti peldējās divos paņēmienos – no vienpadsmitiem rītā līdz diviem – vasarnieku kundzes un vietējā jaunatne. Daža dāma gan valkājusi peldkostīmu ar “stipri vēsturisku izskatu”. Tomēr vienai otrai daiļavai bijuši arī kostīmi pēc pēdējās Parīzes modes. Tad visi aizgājuši pusdienās, un straujā peldu dzīve atkal atjaunojusies pēc sešiem vakarā, kad Ogrē no darba Rīgā atgriezās ģimenes galvas.

Vasarnieku dzīvei Ogrē patiesi bija savs jaukums, piemēram, kā 1938. gadā vēstīja “Ogres Ziņas”, iepirkumus no tuvējā tirgus peldviesiem mājās piegādāja tikai ar baltiem zirgiem. Mazs darvas piliens medus mucā bijusi vien Papes fabrika, kas tā piekvēpinājusi Ogres jauno parku, ka vasarnīcas nedrīkstējuši krāsot gaišos toņos. Savukārt Jaunogres vasarniekiem nereti izcēlušies konflikti kaķu dēļ. Mājdzīvniekus pilsētas prestižākajā daļā bijis aizliegts turēt. Tomēr daudzi to neievērojuši, un tad kaķi “traucējuši” kanārijputniņus, kurus kaimiņi nolikuši viegli pieejamās vietās.

Liepāja – pārāka par Kisingenu

“Vieta ar lielu balneoloģisku nākotni” – tāds bija oficiālais atzinums par Liepāju. Kā peldvieta tā bija pazīstama no 1810. gada – jau tad Liepājas jūrmalu sezonā apmeklējuši 300 viesu no ārzemēm. Kopš 1834. gada tajā darbojās Merbija silto vannu iestāde.

Ziedu laikus Liepājas jūrmalas peldvieta piedzīvoja ar 1860. gadu, kad tur uzbūvēja Nikolaja peldu iestādi. 1860. un 1862. gadā Liepājas jūrmalu pat apmeklēja krievu ķeizara ģimenes locekļi un arī pats ķeizars ar ķeizarieni.

Nav brīnums, ka pēc tik augstiem viesiem Liepāja drīz vien tika pie jaunas kūrmājas un jauniem jūrmalas apstādījumiem. Līdz 1902. gadam peldu iestādi apsaimniekoja privāts uzņēmējs. Drīz pēc tam durvis vēra jauna, tiem laikiem neparasti grezna peldu iestāde, ko nu jau kontrolēja pilsēta.

Pirms Pirmā pasaules kara turīgākie peldviesi tajā galvenokārt izvēlējās siltas jūras ūdens vannas. Ogļskābes, dūņu un sēra peldes vairāk patika ne tik turīgajiem. Starp citu, dūņas vannām sākumā pieveda no Ķemeriem un Ārensburgas, bet vēlāk sāka iegūt turpat Liepājā. Tajā laikā bagātākie liepājnieki brauca ārstēties uz modīgo Vācijas kūrortu Kisingenu, tomēr daudzi mainīja šo ieradumu, kad atklājās, ka arī Liepājas ogļskābes vannām nav ne vainas, bet dažos gadījumos tās ir pat pārākas.

Arī brīvvalsts laikā uzsvēra, ka Liepājai ir liels kūrorta potenciāls: “Ne tik vien tās ērtā satiksme, labās vasarnīcas un skaistā apkārtne pievilks slimniekus, bet peldvietas smagumpunkts bāzēsies uz jūras ūdens, klimata un dziedniecības dūņām.” Par pēdējām profesora Jāņa Kupča pētījumi pierādīja, ka tās apveltītas ar īpašām ārstnieciskām spējām humusa vielas klātbūtnes dēļ. Nebija mazsvarīgi arī tas, ka 30. gados Liepājā atpūtniekiem nebija ne jāreģistrējas, ne arī jāmaksā peldviesu nodoklis.

Par ļoti piemērotu veselībai atzina arī Liepājas ideāli tīro jūras gaisu un pat viļņu augstumu, kas esot ļoti piemērots ķermeņa dabiskai apskalošanai, veicinot vielmaiņu un asins cirkulāciju.

1926. gadā “Liepājas Aizkulisēs” gan varēja lasīt kritiskus vērojumus, ka Liepājas jūrmalā neesot ne peldbūdas, ne soliņu. Turklāt kūrmājā nespēlē simfoniskais orķestris, bet tikai rāda lētus balagānus. Tāpēc enerģiskā Liepājas jūrmalas labierīcības komiteja esot nolēmusi turpat netālu – Bernātos – būvēt otru kūrortu, kura ierīcībā īstais darītājs un labuma guvējs esot Biržas bankas augsts ierēdnis Pēteris Priedītis.

Tomēr atšķirībā no daudzām vietām Latvijā, kas arī lepni dēvēja sevi par kūrortiem, Liepājas vasarniekiem bija pieejamas gandrīz vai visas ērtības. Netrūka ne ērtu viesnīcu, ne pansiju, ne kafejnīcu, ne teātra un operas izrāžu sezonas laikā, ne izstāžu un simfoniskās mūzikas koncertu.

“Romas” viesnīcā Rožu laukumā viena gultasvieta 30. gadu beigās izmaksāja 2,50 līdz septiņus latus dienā. Kafijas krūzīte – ap 80 santīmu, bet pusdienas – no pusotra lata.

Savukārt klusuma mīļotāji dažu minūšu auto brauciena attālumā varēja doties uz priedēm apaugušajām kāpām – Bernātiem, kur viesu rīcībā bija paviljons un pansija “Alma”. Tur vasarnīcas bija sabūvējuši arī turīgie liepājnieki.

“Daugavpils Ķemeri”

“Šodien ir trešā diena, kopš Latvijas kūrortu sarakstā ierakstīts jauns vārds – Mežciems, kas labierīcībā un iekārtojumā godam var sacensties ar Ķemeru, Baldones un Liepājas dziedniecības iestādēm,” 1939. gada 21. jūnijā rakstīja “Daugavas Vēstnesis”.

Mūsdienās Mežciems (agrākā Poguļanka) ir Daugavpils daļa – pie pilsētas robežas apmēram septiņus kilometrus no centra, un reti kuram šī vieta vairs asociējas ar kūrvietas vārdu.

Astoņpadsmitā gadsimta sākumā šeit, biezo priežu mežu vidū, bija apmetušies vajātie krievu vecticībnieki, nodibinot savu ciemu. Kūrvietas slavu Mežciems ieguva ap 1883. gadu, kad grāfs Plāters-Zībergs sāka celt pirmās greznās vasarnīcas. Pirms Pirmā pasaules kara Mežciemā atpūtās ne vien Daugavpils apkārtnes muižnieki un cietokšņa virsnieki, bet arī viesi no Maskavas, Pēterpils un Varšavas. Tatāri kūrortā turēja 90 ķēves, no kuru piena gatavoja dziedniecisko kumisu.

1915. gadā Mežciemā bija jau 117 skaistas vasarnīcas, pansijas, kūrmāja, ūdensdziedniecības iestāde ar dūņu vannām. Īsta katastrofa šai atpūtas vietai izrādījās Pirmais pasaules karš, kas no bijušās godības atstāja vien drupas.

Vasarnīcas Mežciemā sāka atkal būvēt jau pirmajos miera gados – šeit labprāt atpūtās Latgales inteliģence, bet vēl vairāk – Daugavpils garnizona virsnieki. 1926. gadā Mežciemu no grāfa Plātera-Zīberga atpirka akciju sabiedrība “Līksna”, kurai tomēr pietrūka naudas kūrorta atjaunošanai. Bijušās Poguļankas atdzimšanā izšķirošs izrādījās brīdis, kad to pārņēma Latvijas Kredītbanka.

Ievērojamākā ēka Mežciemā bija trīsstāvu viesnīca, kas atradās pašā Daugavas krastā ar plašu skatu uz upi un Zemgales laukiem. Katrā numurā bija aukstais un karstais ūdens, arī Latvijā tolaik tik reti pieejamais elektriskais apgaismojums. Visu šo un citu labumu dēļ pirmie apmeklētāji viesnīcai bija devuši iesauku “Daugavpils Ķemeri”. Savukārt jaunajā dziedniecības iestādē, kas atradās pašā priežu meža vidū, 1939. gadā vienlaikus varēja ārstēties 60 slimnieku.

Ja šajās lappusēs būtu vairāk vietas, varētu daudz stāstīt arī par citām Latvijas zudušajam atlantīdām. Piemēram, par Siguldas Zušiem – kā 30. gados teica, “kūrortu ar lielu nākotni”, kurā sēravotu strūkla urdzēja no zemes dziļumiem, spējot stundas laikā dot 30 vannas. Zušu dūņas izmantoja arī Rīgas un Valmieras slimnīcās. Par Valmieru, kur 1928. gadā 273 metru dziļumā atklāja dziedinoša minerālūdens avotu. Par Cēsīm, kas kā kūrvieta bija pazīstama jau kopš 1889. gada, kad atklāja Rīgas–Valkas dzelzceļu…

“Ar skaistiem skatiem nepietiek”

Ne jau viss tūrisma organizēšanā bija gludi arī tajos laikos. “Ar skaistiem skatiem vien neko nepadarīsim – mums trūkst primitīvāko labierīcību, kārtības un viesmīlības,” 1930. gadā “Latgales Balsī” rakstīja Sabiedrisko lietu ministrijas Tūrisma nodaļas vadītājs Kārlis Vanags.

Valmieras apriņķī kādam tūristam, kurš gribējis no avotiņa padzerties, saimnieks uzrīdījis suņus, bet Latgales zemnieki pat ķeroties pie cirvjiem, kolīdz svešinieks ieklīst viņu mājās.

Laikam ne nejauši britu publicists O. Ruters sava grāmatā “Jaunās Baltijas valstis un viņu nākotne” bija pieminējis, ka no desmit ārzemju tūristiem, kas nonāk Latvijā, mazākais, septiņi aizbraucot mājās, nožēlodami notērēto laiku un naudu – tieši labierīcību trūkuma dēļ. Tostarp arī viņš uzsvēra, ka tūrisms Latvijai ir īsta zelta ādere, jāprot tikai izmantot.

Jau pieminētais K. Vanags 1938. gadā atzina, ka “pie mums Latvijā, atskaitot Ķemerus, Baldoni, Liepāju, Ogri, Rīgas jūrmalu, pārējo kūrvietu un atpūtas vietu darbībai nav nekādas noteiktas programmas un plašāka vēriena”. Nebija skaidrs, ko īsti Latvijā var saukt par kūrvietu, ko – par peldvietu un ko – par atpūtas vietu. Turklāt Latvijā vēl 30. gadu beigās nepastāvēja neviens oficiāls kūrvietu saraksts.

“Mēs nemaz neapsveram cik milzīgs ieguvums visam novadam nāktu no tā, ka, piemēram, tādās lieliskās atpūtas vietās kā Mežciemā, Krāslavā, Kursas jūrmalciemos, Sabilē ik vasaru apmestos simtiem atpūtnieku to desmit atpūtnieku vietā, kas tagad tur aizklīst uz savu risku un iniciatīvu,” rakstīja K. Vanags.

Mūsdienīgi skan viņa teiktais: “Mēs paši vēl pārāk maz apzināmies, cik ideālu dziedniecības veidu slēpj mūsu Kurzemes, Vidzemes un Rīgas jūrmalas. Un to pašu var teikt arī par citām mūsu kūrvietām, jo patiesībā visa mūsu zeme ir viena brīnišķa kūrvieta.”

Vai nebūtu laiks par to aizdomāties?

 

FAKTI

Tūristi Latvijā 1933. gadā (procentos no visiem iebraukušajiem ārzemniekiem)

vācieši 19%,

poļi 5%,

čehoslovāki 1,5%,

franči 1,3%,

angļi 2,5%,

amerikāņi 1,8%.

1930. gadā no Latvijas uz ārzemēm izpriecas nolūkā izceļoja 45 140 pilsoņu; 1931. gadā – 50 545; 1932. gadā – 37 703.

1931. gadā Latvijā iebrauca 85 800 ārzemnieku; Polijā 80 000; Lietuvā 40 000; Somijā 35 000; Norvēģijā 72 000; Zviedrijā 90 000; Dānijā 104 000.

No katriem 100 tūkstošiem Igaunijas iedzīvotāju Latviju bija apmeklējuši 1810, Somiju – 516, Spāniju – 2, Zviedriju – 42.

No katriem 100 tūkstošiem Somijas iedzīvotāju Latviju bija apmeklējuši 46.

No katriem 100 tūkstošiem Vācijas iedzīvotāju Latviju bija apmeklējuši 25.

No katriem 100 tūkstošiem Polijas iedzīvotāju Latviju bija apmeklējuši 14.

(avots: Latvijas Tūrisma biroja informācija 1933. g.)

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. jā, es tur dzivoju, maniem vecākiem bija Mežciemā māja un liels ogu dārzs.Es visu to baudīju un nu man 93 gadi un visu atceros. Brīnišķīgas atmiņas.Sveicinu visus labos ļaudis. Melita

Medību laikā sievietei iešauj kājā Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+