Mobilā versija
Brīdinājums +10.2°C
Gaitis, Gaits, Karīna
Otrdiena, 17. oktobris, 2017
13. oktobris, 2017
Drukāt

Visam pamatā – mīlas trīsstūris

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Daina Avotiņa

Dainas Avotiņas jaunais romāns sākas ar klasisku mīlas trīsstūri, kurā mazliet neparasti, iespējams, ir vien tas, ka viena no trīsstūra smailēm ir muižnieku atvase Hanss Bergs. Atvase, nevis muižnieks, jo romānā muižnieku laiki jau pagājuši, darbība notiek neatkarīgajā Latvijā.

Tieši Hansa izcelsme ļauj aizmest neatrisināmu sižeta mezglu, no kura tālāk izaugt notikumu virknei. Kad viņa mīļotā Matilde no sava iecerētā Andža jau nolikto kāzu vai vismaz oficiālas saderināšanās vietā saņem vien strupu vēstuli “Mīļā Matilde! Es pašlaik netieku pie tevis. Kad varēšu – būšu”, jaunā sieviete pieņem Hansa bildinājumu un aizbrauc viņam līdzi uz Vāciju. Matilde gan gatava vēl tāpat neapprecējusies griezties atpakaļ un, lai saudzētu Hansa jūtas, domā aizbildināties ar svešas vides radīto nomāktību un ilgām pēc mātes. Taču Vācija jau iesaistījusies karā, un abiem jauniešiem nākas apprecēties vēl pirms iebraukšanas šajā valstī. Bet Andžs, beidzot nokārtojis ar tēva nāvi saistītās saimniecības lietas, ar velosipēdu atbrauc uz Matildes mājām un uzzina par viņas aizbraukšanu…

Vai jūsu vecākiem vēl gadījās sastapt vietējos muižniekus vai viņu atvases, vai viņi ko stāstījuši par šo laiku?

Tā kā mana mamma agri nomira, bet tēvs bija diezgan nerunīgs, vairāk par šo laiku zinu no citiem radiem, kas tiešām bija redzējušas muižniekus. Mana vecāmāte pat draudzējusies ar vienu muižnieka atvasi; stāstīja, ka viņa esot gluži pārlatviskojusies. Arī pati ar vairākiem baltvāciešu pēctečiem esmu draudzējusies – viens vīrs, kuram vecāki bija par Latviju stāstījuši, vairākkārt pie mums viesojās un tepat mūsu pusē iegādājās mājiņu. Tāpat šo un to stāstījusi literatūras tulkotāja Velta Ēlerte. Viss pa kubiņam no viena, no otra un trešā avota salikts kopā. Plostniekus gan pati esmu redzējusi, jo pusaudzes gados dzīvoju netālu no Gaujas. Viņi tur garām brauca, pie mums tika pat nakšņojuši.

 

Kas šim romānam atnāca pirmais? Kāda sižeta līnija vai tēls?

Kad mēs ar to vācu kungu runājāmies – negribu viņu saukt vārdā –, man ienāca prātā, ka par viņiem vajadzētu kaut ko uzrak­stīt. Tobrīd nebija laika, aizmirsās, bet vēlāk atkal šāda doma pavīdēja. Man sižets parasti atnāk miglaini, kā vīzija, tad tas pēkšņi noskaidrojas un var sākt rakstīt. Reizēm gadās, ka es ilgi nēsājos ar vienu domu, ar kuru neko nevaru iesākt, jo tā ir pilnīgā miglā, arī šobrīd ir tāds periods. Un vēl – man noteikti romānā vajag kādu reālu faktu, lietu, kuru zinu un pazīstu, tad ap to apkārt varu sarakstīt daudz.

 

Atceros, ka stāstījāt – jums ir noteikts dienas laiks, kad labāk rakstīt…

Taisnība, agrāk es rakstīju agri no rītiem, bet tagad, uz vecumu, paradumi mainījušies. Uzskatu, ka man ir no rīta jāizkustas, jāiekustas, lai neesmu bērniem un mazbērniem par nastu – tagad es sāku dienu, izejot ārā, pastaigāju, aizeju sēnēs – šogad izaudzis varen daudz baraviku. Tad uztaisu ģimenei pusdienas, šis darbs man uzticēts, un tad tikai sēžos klāt pie datora, lai pāris stundas parakstītu. Vairāk arī nerakstu par divām trim stundām dienā.

 

Vai pēdējā laikā sanācis arī kādu interesantu grāmatu izlasīt?

Es vēl ļoti gribētu lasīt, bet grūti, jo redzes dēļ varu lasīt tikai ar brillēm un lupu. Un e-grāmatas, kurām varētu palielināt šriftu pēc patikas, arī īsti nesanāk lasīt, jo te, kur dzīvojam, lāgā nedarbojas tehnika – pat dators un telefons reizēm niķojas, kad pūš ziemeļu vējš, kur nu vēl internets. Tā man ir lielā bēda, jo lasīt gribētos, iznāk daudzas jaunas, labas grāmatas. Es gan tāpat mēģinu sekot līdzi visam, kas notiek lielajā pasaulē, bet tur man galvenokārt palīdz televizors.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+