Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
5. jūlijs, 2016
Drukāt

“… visām upēm ir arī trešais krasts” (1)

Atlantida_8

Astoņu lielisku, bet latvju kritiķu nepiedodami nepamanītu un neiztirzātu prozas sacerējumu grāmatu autoram Egīlam Venteram nu iznākusi devītā – “Atlantīda, kāda tā ir”, un tā ir veltīta salas mītam.

Autors talantīgi atdzīvina notikumus uz salas pirms tās nogrimšanas, ļaujot lasītājam ieslīgt meditatīvā apziņas starpstāvoklī, līdzīgi kā tas izdevies Andrim Zeibotam ar romānu “Okeāniskais ES” (2013). Tomēr abu autoru temperaments ir krasi atšķirīgs – Zeibots izplūst okeāniska mēroga psiholoģiskos iztirzājumos un aprakstos, savukārt Venters savu tekstu sakoncentrējis līdz aforismiem līdzīgām rindkopām, iespējams, to pielāgojot laika prasībām, kā to darījis arī Alberts Bels “Uguns atspīdumos uz olu čaumalām” (2000) – cilvēkiem lasīt laika maz, romāns izlasāms vienā vakarā, tekstā izteiktās domas maksimāli sablīvētas kā SMS sūtījumos.

Egīla Ventera romāns sastāv no sešām nodaļām, kas sadalītas īsos tekstos, kuri pārsvarā aizņem mazāk par pusi no lapas. Pirmajā nodaļā “Trivia” (nozīmē gan “sīkumus”, gan “prāta spēli”) mēs iepazīstam Atlantīdas salas galvenos varoņus – salas valdnieku Vaskaru, kuram “jātiek galā ar astoņiem darbiem, turklāt viņš ienīst tos visus”, Zero, kurš, slimības mākts, apjauš, ka “visām upēm ir arī trešais krasts”, Ezo, kas ar skatienu spēj saliekt alumīnija karotes, un Amaru, kas mūs ieved plaisā, kurā “var ceļot laikā un telpā. Jūs redzat vēstures notikumus, kurus neesat piedzīvojis – ATLANTĪDU, KĀDA TĀ IR.”

Mītu par Atlantīdu Latvijā aktualizēja Valentīnas Freimanes autobiogrāfija “Ardievu, Atlantīda”, uz šā darba popularitātes viļņa tapa arī Artura Maskata un Viestura Kairiša koncertuzvedums “Hotel Atlantīda”, kas savu nosaukumu gan neattaisnoja, lai arī bija iedvesmojošs muzikāls notikums.

Akadēmiskās enciklopēdijās jūs neatradīsit Atlantīdas mīta aprakstus – tas garāmejot pieminēts Platona dialogos un ezoteriskā literatūrā, bet pašu mītu radījusi teiksma par reiz atlantu apdzīvotās salas suģestējošo likteni – plaukstošu, bagātu pusdievu valsti, kuru piemeklēja liktenīgs sods un kura tādēļ nogrima.

Grāmatas autors atzīst, ka, visticamāk, vēl padomju laikos lasījis Čārlza Berlica sacerējumu “Atlantīda”, kas vēlāk iznācis arī latviski. “Ne tik apjomīgi, bet aizraujoši par šo tēmu rakstījis Umberto Eko grāmatā “The book of legendary lands” (2013). Egīls Venters saka, ka “Atlantīda ir ciets rieksts kā zinātniekiem, kam nākas cīnīties ar faktoloģisko deficītu, tā vizionāriem, kas krīt otrā galējībā un pieņem par baltu patiesību ikkatrus murgus”.

Autors paskaidro, “ka tieši mīta atvērtība interpretācijām uzrunāja mani laikā, kuru nez kāpēc sauc par “saldajiem astoņdesmitajiem”. Faktiski jau tas bija ļoti bēdīgs laikmets, un apokaliptiskās noskaņas – kodolkara draudi, sociālais krahs, latviešu kā nācijas lēnā bojāeja – radīja apstākļus, lai mīts par Atlantīdu aizskartu tieši un nepastarpināti. Bet arī laikā ap 2010. gadu man tas šķita universāls un neatklāts tādā veidā, kā par to būtu jārunā.”

Ventera romānu ir neiespējami pārstāstīt, bet daudzie neparastie domugraudi paliek atmiņā – “Jo vienīgā realitāte ir šodiena”. “Baidās tie, kas neprot piedot. Viņi ir pārliecināti par sava naida pareizību.” “Reiz tikušies, mēs vairs neredzēsimies.” “Lai kā viņi censtos, nebija iespējams ne mainīt apkārtni, ne aizbēgt no tās.”

Literārajā tekstā meistarīgi pārkausētais, noslēpumaini suģestējušais mīts ir parafrāze par mums – lielām spējām apveltītiem ļaudīm, kas infantili un alkatīgi dzen Zemi postā. Tādēļ atgādinājums par Atlantīdas mītisko likteni ir tik aktuāls. Savukārt trešais krasts mums jāpatur tādas apziņas attīstības pakāpē, kurā noteikti jāatlicina vieta gan pietātei pret visu dzīvo, gan intelektu un sakrālu attieksmi pret savas un citu dzīves iespējamību.

Romāna faktūra atgādina pamatīgi saplīsušu amforu, ko autors izcēlis no, piemēram, Egejas jūras un rūpīgi restaurējis, līmējot lausku pie lauskas. Darbā atrodamas paralēles ar mūsdienām kā baiss brīdinājums – kaut vai šajā ainavas aprakstā: “Caur priestera mājas logu varēja redzēt tēraudzilas debesis, miljons vientuļu viļņu selgā un līkas priedes jūrmalas kāpās.”

Egīls Venters izklāsta iemeslus, kādēļ Atlantīda izpelnās dievu sodu un nogrimst. Tie ir daudzi un dažādi – atlantu lepnība, nesaticība, valdnieka slinkums, pārspīlētā lamu slaktēšana apēšanai, lai gan Hērodots savulaik rakstījis, ka atlanti “neredz sapņus, neēd gaļu, nesauc viens otru vārdā”. Visus šos iemeslus mēs šodien sastopam ik dienu.

Kad salu sāk pārklāt ūdens, valdnieks Vaskars, kam tas jau smeļas mutē, notiekošo saviem dvīņu bērniem pasniedz kā galma burvju mākslinieku triku. Te redzu paralēles ar mūsdienām, kad daudzi bērni savu dzīvi vada virtuālajā pasaulē. Sala okeānā ņem šausmīgu galu. Apskatu vēlos noslēgt ar autora citātu: “Vispārsteidzošākās atbildes mēs saņemam, kad mums šķiet, ka zinām atbildi.” Un vēl – lasot šo romānu, “ir tādas kā tāluma sāpes”.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Sviests.

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+