Lielā dzīvojamā istaba muzejmājā, kur izvietotas izstādes
Lielā dzīvojamā istaba muzejmājā, kur izvietotas izstādes
Foto – Arturs Nīmanis

Kultūrvēstures sētas “Vēršukalns” saimnieks: Visas cerības lieku uz pašiem! 1

Izjust gandarījumu no smaga darba, darīt pašam – šī gudrība raksturo Aldi Pušpuru, Susāju pagasta Svilpovas ciema kultūrvēstures sētas “Vēršukalns” saimnieku. Cilvēks orķestris: mežzinis, fotogrāfs, vēstures pētnieks un ekskursiju vadītājs, garīgo dziesmu dziedātājs, bijušais pagastvecis un novada izpilddirektors. Tagad glabā tautas garamantas un cep maizi.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
Notriektā tautumeita 7
Kokteilis
VIDEO. “Ja es, uz veikalu braucot, iekāpju Teslā, nevis “zaporožecā”…” Daugaviņš izsakās par Kariņa skandālu 11
Lasīt citas ziņas

No Rīgas 250 km, Viļakas novada rietumu malā starp Balviem un Viļaku, 7 km no Krievijas robežas, Susāju pagasta Svilpovas ciemā atrodas “Vēršukalns”. Pirmoreiz tur nokļuvu pirms pāris gadiem, Balvu grāmatu svētkos. Vērojot saimnieka Alda Pušpura čaklo rosīšanos ap maizes krāsni, ko pavadīja āķīgi jautājumi viesiem un trāpīgas piezīmes par dzīvi, nodomāju – spožs personāžs kādam stāstam. Nu tas brīdis klāt.

Kad iebraucam “Vēršukalna” sētā, degunu kārdinoši kņudina svaigi ceptas maizes smarža, no goda istabas skan jautra valodošana – tikko atbraukusi “Ceļotprieka” grupa.

CITI ŠOBRĪD LASA

Aicināti pie galda, baudām karsto maizi ar mīksti kultu, sālītu sviestu, ābolu un pīlādžu ievārījumu, zāļu tējas un ķiršu balzamu, lai pēc tam Alda vadībā dotos uz netālo Mitrakalnu – gleznainu vietu, kur gan Latvijas laikā, gan padomju kolhozu gados, gan mūsu valsts atjaunošanas sākumposmā notika zaļumballes, arī slavenā Mitrakalna ziņģe. Piekājē Vēdeniešu ūdensdzirnavas. Protams, augusta debesis atveras – izbaudām siltu dušu un kalnā kāpšanu basiņām, ko pavada Alda tincināšana par ceļā sastaptajām zālītēm – kas ir šī, kam domāta tā?

Maize un citas vērtības 

Ideja par kultūrvēstures krātuvi “Vēršukalnā” Aldim Pušpuram radusies, vēl pagastveča darbus darot. Nomirusi mājas saimniece, mantinieki nav pieteikušies, tad nu nolēmuši iekārtot vietu, kur saglabāt pagātni – senlietas, kas tiek izmestas kā nevajadzīgas, darba rīkus, sadzīves priekšmetus, rokdarbus, kokdarinājumus. Mājā, kuras aizgājušajiem iedzīvotājiem bijuši sarežģīti likteņi, atkal pulsē dzīvība – te cep maizi, svin svētkus un gadskārtas, rīko izstādes, notur psalmu dziedājumus par mirušo dvēselēm, kas Latgalē ir skaista un sena tradīcija.

“Vecā saimnieka Donāta galu saglabājām tādu, kāds tas bija, bet otru mājas daļu, kas laika gaitā bija smagāk cietusi, pārbūvējām, salaidām vairākas telpas kopā, sanāca goda istaba,” Aldis stāsta. Viss iekārtojums un dizains paša izlolots – līdz pat tumšsārtajām sienām, ko rosinājušas atmiņas par bērnības kaimiņiem Eduardu un Johannu Hausmaņiem, viņu četriem dēliem, viesistabu ar sulīgi sārtām sienām, milzīgu asparāgu un kopīgi svinētiem svētkiem. “Latvijas karoga krāsas sešdesmitajos laukos nebija parasta lieta, bet man likās, ka goda istabai tieši tādai ir jābūt.”

Muzejs tapis desmit gadus – pa kripatiņai, pa solītim. “Man ir vaicājuši – kāpēc tev to vajag? Bet man vajag! Ir vērtības, kas jāsaglabā, citādi tās pēc neilga laika aizies nebūtībā un tad par mums teiks – tur jau nekā nebija, dzērāji vien!” Tāpēc Pušpurs visu dara pats – būvē, iekārto, uzņem viesus, klāj galdus, cep maizi un ir ceļā uz aušanas mākas apguvi. Par vaicājumu – kā ar vīriešu un sieviešu darbiem? – tikai pasmīn. “Tukši stereotipi. Darbs ir darbs, tas jādara, un viss. Ja dara, tad sanāk.”

Reklāma
Reklāma

Mežs ir dzīvs!

Viens tāds padarīts darbs skatāms Susāju pagasta Egļavas ciema Mežābelēs, kur Aldis savācis un izveidojis Mežsaimniecības kolekciju. Aldis pats pēc izglītības ir mežzinis, tāpēc viss, kas attiecas uz mežu, viņam dikti ķeras pie sirds.

Aldim Pušpuram studiju gadi toreizējās Latvijas Lauksaimniecības universitātes mežsaimniekos palikuši vislabākajās atmiņās – pēc pašu studentu aptaujām padomju laikos tā bijusi labākā fakultāte pasaulē – sakopti, skaisti, pašdarinātas mēbeles gan kopmītnēs, gan kafejnīcā, kur bijuši arī kvalitatīvi dzērieni, jo dekāns uzskatījis, ka jauniešiem dzīve jāmācās no labām lietām. Ceturtie kursi piektajiem rīkojuši asprātīgus izlaidumus.

“Kad mācījāmies pilī, atverot durvis, pirmā arvien bija grīdas vaska smarža. Telpas bija uzturētas spožas. Nesen bijām aizbraukuši viesos – palika rūgts iespaids – nolaists, nekopts, putekļains. Ar šodienas tehniskajām iespējām uzturēšana būtu daudz vieglāka, bet…” Brīdi domājis, Aldis nosaka – varbūt tā ir sava veida maksa par agrāko grēku – lepnību, proti, Meža fakultātē toni diktējuši mežsaimnieki, izkomandējot pārējos – mežu inženierus un kokapstrādes tehnologus, vienlaikus sīvi konkurējot ar mehiem (mehanizatoriem), kuri arī sevi uzskatījuši par labākajiem universitātē.

Aldis uzskata, ka pirmskara un padomju laika mežsaimniecība bija augstāko sasniegumu laiks meža zinātnē, izglītībā un darba kultūrā, iemācot ne tikai sausas zināšanas, bet arī dziļāku izpratni par mežu kā dzīvu kompleksu. Tagad Aldis aizrautīgi veido Latvijas mežsaimniecībai veltītas kolekcijas – literatūru, kartes, plānus, fotogrāfijas, koksnes paraugus, kukaiņus, mežizstrādes instrumentus, galdniecības rīkus, mežinieku apģērbu, sadzīves priekšmetus – arī māla podus un lūgšanu grāmatas. Eksponāti tiek vākti ne tikai Susāju pagastā, bet visā bijušajā Balvu rajonā, apskatāmi Egļavas mežziņa Kārļa Dzērves mājā.

Našmuki, meit!

“Ziniet, kāds ir vislielākais gandarījums? Pēc skaisti padarīta grūta darba!” Aldis nopietni noteic, uzsverot – ne jau tie skolotāji mīļāki un labāki, kuri palaiž viegli, bet tie, kuri iemāca. “Šobrīd aug paaudze, kurai nav iespējas izjust šādu gandarījumu, jo viņiem viss notiek kā televizorā, klikš, un gatavs. Bet tā mēs neko nesasniegsim. Mazs piemērs. Vairāk nekā divdesmit gadu esmu Viļakas baznīcas kora dziedātājs. Mūsu pusē ir tradīcija – katoļu kapusvētkos kapu stūros uz altārīšiem saimnieces arvien klājušas savus skaistākos baltos rokdarbus – labākos linu galdautus. Bet pirms kāda laika sāka parādīties veikalā pirktie, spiestie gumijas vai plastmasas draņķi… Nav ne jāmazgā, ne jāstīvina.”

Aldis saka – viss atkarīgs no attieksmes. Paša ģimene kļuvusi retāka – māte pansionātā, tēvs miris, brālis Māris šoziem aizgājis; ar brālēniem un māsīcām tiekas reti. Taču priecējot kas cits – paziņu jautājumu attiecībā uz Alda iecerēm un paveikto – kam tas vajadzīgs?! – nomainot lepnums – o, esam par tevi dzirdējuši labas atsauksmes!

“Neviens nezina, cik darba te ieguldīts un vēl jāiegulda. Ik dienu esmu šeit. Ja man, piemēram, piesakās grupa – rīt deviņos būsim klāt! –, tas nozīmē – ceļos trijos, lai četros būtu uz vietas, kurinātu maizes krāsni un iejautu mīklu. Tāpat pagalms jāsakopj, jānopļauj, šis tas jāpielabo. Visur ir, ko darīt. Ja brauc ļaudis, jābūt kārtībā gan tam, ko redz, gan tam, ko neredz.”

Aldis atceras atgadījumu no pagastveča dzīves – vēl pavisam nesen amatā, abi ar pagasta sekretāri braukuši pie ļaudīm. Piestājuši pie vientuļas pensionāres Mihalinas mājas, kurai slimas rokas un kājas. Skatās – tante uz ceļiem rāpo pa pagalmu un ar neasu cirvi kapā nātres, vībotnes un dadžus. Sekretāre iesaukusies – ko tu dari?! Bet Mihalina mierīgi – a, meit, našmuki!

“Tas tā iespiedās atmiņā, ka tagad man gribas – lai ir šmuki!” Aldis spītīgi noteic. “Tas droši vien nāk no laikiem, ko paši neesam piedzīvojuši. Mamma stāstīja, svētdienās pēc baznīcas bērniem likts ar šķērēm izgriezt zāli starp celiņu akmeņiem. Tas bija normāli – ir jāmācās darbs! Šodien to sauktu par paverdzināšanu un vecāki dabūtu pa kaklu,” Aldis nosmīn.

Viņa krājumā ir daudz stāstu par laiku un vērtībām. Par 80. gadiem un saimnieci, kura, norāta par dzimtenītes došanu traktoristam (par dārza aparšanu) un mudināta meklēt vīrišķi, kas palīdz darbos, noteikusi – es ar savu vīru nodzīvoju pusotru gadu, tad viņu paņēma karā un viņš krita, bet mēs tik labi dzīvojām! Un teikusi to tā, it kā vīrs tikai pirms brīža pa durvīm izgājis. Kādu tur citu?

Vai atkal – māte, kurai dēls norāvies no ķēdes un pievērsies alkoholam, lamājies un kāvies, nopirkusi viņam “Javu”. Priekšsēdim teikusi – tad lai i nūsitas, vismaz nūbērēšu, kamēr dzeiva, a ja manis nabūs, kū tad? Dēls, par laimi, ticis vaļā no postošās atkarības.

Šie stāsti atver pilnīgi citu pasauli, kas ietiecas dziļākos cilvēka apziņas slāņos.

Droši vien tāpēc Aldim tik tuva mūzika – tēvs jaunībā spēlējis akordeonu un dziedājis, māte darbojusies Vīksnas un Kupravas folkloras ansambļos, arī pats, studējot LLU, dziedājis vīru korī un ansambļos. Egļavas mežniecībā strādājot, dziedājis Žīguru kultūras nama jauktajā korī un vīru vokālajā ansamblī, tagad – Susāju etnogrāfiskajā ansamblī un Viļakas katoļu baznīcas korī.

Īpaša vieta viņa dzīvē ir psalmu dziedāšanai par aizgājējiem. Dziedātāju pulkam pievienojies 90. gados, vēl jauns pagastvecis būdams. Sievas brīnījušās. Pamazām, izprotot šīs mistērijas dziļumu, apjautis tās svētību. Psalmi tiek dziedāti ģimenes galvenajā (goda) istabā. Galds novietots taisnā līnijā, apklāts ar galdsegām divās kārtās, virsējā kārta greznāka. Centrā vēl viena vai vairākas sedziņas, uz kurām liek “mūciņu” un divas baznīcas sveces. Dziedātāji sasēžas ap galdu, galvenā dziedātāja pasaka, par ko tiks dziedāti psalmi, un sākas rožukroņa skaitīšana. Divas, trīs stundas. Pēc nodziedāšanas noņem sveces, “mūku”, virsējo galdautu un uz šā paša galda liek traukus mielastam, kurā dziedātājiem pievienojas arī citi ģimenes locekļi. Ja psalmi tiek dziedāti par nupat miruša cilvēka dvēseli, radiniekus neaicina, bet, ja pēc gada vai arī dvēseļu mēnesī, uzaicina arī tuvākos. Nu jau vairāk nekā piecpadsmit gadu Aldis ne tikai piedalās, bet arī pats organizē šos dziedājumus par visām Susāju pagasta mirušo iedzīvotāju dvēselēm.

Jātiek vaļā no bailēm

Aldi Pušpuru ļaudis mīl un ciena. Kā nemīlēsi, ja uzklausīs, palīdzēs, izdarīs. Kā necienīsi, ja ar savu darbu ik dienas apliecina, cik svarīgs viņam novads un cilvēki – i kultūras pasākumus rīko, i bibliotēkai novadpētniecības fondus gādā, i ciemu sarīkojumus organizē.

Pagasta sievas 2004. gadā paklusām aizsūtījušas vēstuli, un Aldis, sev par pārsteigumu, attapies starp citiem “Latvijas lepnumiem”. “Kad Anna Rancāne ieradās intervēt, vēl nekas, bet, kad aizbraucu uz Rīgu un pie Latviešu biedrības nama ieraudzīju televīzijas autobusus, tad gan kļuva jokaini. Kā nu būs, kā nebūs?”

Balvu saņēmis nominācijā “Novadnieks” kā pagastvecis, kurš pieticīgos apstākļos naudu iegulda nākotnē – grāmatās un jauniešu izglītībā.

Tēju dzerdami, aizrunājamies līdz Latvijas simtgades pasākumiem, un Aldis sapiktojas – par daudz kampaņveida skaļuma. “Darbi Latvijai jādara katru dienu, ne tikai uz simtgadi! Skaitīs vietvārdus, stādīs kokus – tas tiešām ir vajadzīgs? Pasākumiem tērēs sešdesmit vai cik tur miljonus, no kuriem lauvas tiesa aizies aģentūrām, nevis iedzīvotāju vajadzībām. Man kā pagasta priekšniekam nebija nekādu iebildumu, kad mēs uz deviņdesmitgadi ar sponsorētu lielo autobusu un pašu pirktām biļetēm kopā ar pagasta ļaudīm braucām uz lielkoncertu “Arēnā Rīga”. Priecīgi aizbraucām, vēl priecīgāki atbraucām! Un arī tagad paši sarīkosim savu simtgades svinēšanu – darīsim to, kas pašiem būs patīkami un sirdi sildoši!”

Saruna pavēršas skarbākā virzienā – par vēsturiskiem mītiem un politiskām neizdarībām. “Cilvēkiem vajag, lai ar viņiem runā, lai uzklausa, lai viņi beidzot var atbrīvoties no savām bailēm un atmiņām. Grāmatās un filmās daudz kas ir vai nu par daudz izcelts, vai piegludināts. Tie paši partizāni – gan nacionālie, gan sarkanie… Tas nebija tik viennozīmīgi, lai vienus lādētu un otrus celtus stāvus debesīs. Tikai tagad, kad daudziem vecajiem drīz jāaiziet, viņi sāk runāt par savām izvarotajām un zem zaru kaudzēm pabāztajām meitām un sievām, par nogalinātajiem cilvēkiem un nodedzinātam mājām. Kuri bija tie darītāji, kuri nebija, kāpēc vietējie viņus sauc par bandītiem?”

Vēl kāda lieta – kara laika atmiņas par vācu un krievu klātbūtni (par ko padomijas skolas gados bija jāklusē), sasāpējušais valodas jautājums un nepieciešamība meklēt risinājumu, pirms “bumba ar laika degli uziet gaisā”. Aldis piebilst, “tā tomēr ir Rīgas, Daugavpils un lielo pilsētu problēma. Mums laukos krievu skolas dabiski atmirušas, visi mācās latviešu skolās, un jautājums vairs nav aktuāls. Toties ir kas cits – kāpēc cilvēki tā atsvešinās? Agrāk kaimiņš pie kaimiņa ieskrēja padzert tēju, parunāt, papriecāties, padancot pie radio vai platēm, tās bija foršas attiecības, tagad – cilvēku kļūst arvien mazāk un mazāk, kaimiņu pat sasaukt vairs nevar. Vai tas ir Latvijas lauku nākotnes mērķis – lai kaimiņam nav kaimiņa, pie kā aiziet ciemos? Un par kādu nabaga bāriņu tautas vienlīdzību lielajā Eiropas brāļu saimē reiz runāja mūsu prezidente, ja latviešiem tiek tikai 30% no tās subsīdiju summas, ko saņem pārējie brāļi? Ek, ja mēs varētu tā – vienkārši un pamatīgi katrs apgūt savu jomu un tad ar to dzīvot, palīdzot otram, un tā arī iztikt. Mums no valsts nevajag neko – tikai, lai netraucē. Tad mēs paši pa mazam gabaliņam saliksim kopā lielo puzli. Lūk, tāpēc es visas cerības lieku tikai uz sevi, draugiem un atbalstītājiem. Ne no viena neko negaidot, darot pašiem!”

Dzīves pieturpunkti:

Dzimis 1959. gada 7. maijā Vīksnas pagasta Strautos.

Vecāki – Paulis (†) un Dzidra Pušpuri. Vecākais brālis Māris (†).

Mācījies Kupravas astoņgadīgajā skolā un Balvu vidusskolā.

Studējis LLA (LLU) Mežsaimniecības fakultātē; absolvējis 1982. gadā.

1982.–1987. g. – Žīguru MRS Egļevas mežniecības priekšnieks; mežzinis.

1987.–2009. g. – Susāju pagasta padomes priekšsēdētājs.

2009.–2012. g. – Viļakas novada izpilddirektors.

Kopš 2012. g. 1. aprīļa – muzeja “Vēršukalns” vadītājs.

Apbalvojumi:

2003. g. – Kultūras ministrijas prēmija par ieguldījumu bibliotēku problēmu risināšanā.

2004. g. – “Latvijas lepnums”; balva nominācijā “Novadnieks”.

2007. g. – Atzinības krusta Lielās sevišķās pakāpes Goda zīme.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.