Visas valsts finansētās skolas jāpadara latviskas. Intervija ar Kārli Šadurski 0
“Latvijas Avīzē” viesojās Eiroparlamenta deputāts KĀRLIS ŠADURSKIS (“Vienotība”). Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Deputāta kungs, vai, Aglonā būdams, izgājāt arī Krusta ceļu?
K. Šadurskis: – Protams, kā katru gadu.
– Jautāju tāpēc, ka lasītāji novērojuši – citas ievērojamas personas, kuras bija tuvu bīskapiem, aizsteigušās uz Rīgu. Aizņemtības dēļ.
– Varbūt viņi bezgrēcīgi? Krusta ceļš man Dievmātes svētkos ir jaukākais pārdzīvojums. Bija ļoti laba bīskapa Buļa vadīšana, velkot vēsturiskās paralēles ar Krievijā, Baltkrievijā ilgi kalpojušo bīskapu Sloskānu, kurš gan lielu dzīves daļu bija spiests vadīt gulaga nometnēs.
– Ķersimies pie politiskām lietām. Nesen pazīstamais politologs Ījabs ļoti kritiski izteicās par personām, kas gribētu kandidēt uz Latvijas deputātu vietām Eiroparlamentā. Ko jūs, kā šīs ie-stādes deputāts, sev par attaisnojumu varat teikt?
– Varbūt kādus arī kārdina materiālie labumi, bet gan jau sabiedrība ar kritisku aci vēlēšanās būs novērtējusi, ko kurš tīko.
– Sabiedrība nesaka, ka esat ierāvējs. Kāpēc par jums, deputātiem, tā runā?
– Lūk, kas. No deviņiem Latvijas pārstāvjiem četri strādājam vienā komandā, un Eiropas Tautas partijas grupā esam diezgan bieži panākuši Latvijai labvēlīgus svarīgus lēmumus. Uzskatāmākais piemērs – par zemnieku tiešmaksājumiem.
E. Līcītis: – Tomēr arī televīzija būšot vēl agresīvāka! Sola, ka liks svīst un drebēt.
– Jā, bīskapus jau izdrebināja. Taču es tiktāl piekrītu un atzīstu par ļoti iespējamu, ka viena daļa politikā atrodas pašlabuma dēļ, bet tāpēc nevar spriest par visu sugu. Reāli runājot, darbā Eiropas Savienībā paiet laiks, kamēr iestrādājies.
Procedūrā nav lielu atšķirību no nacionālā parlamenta. Galvenā ir tā, ka Saeimā ir koalīcija, kur partijas vienojas balsojumā. Eiroparlamentā koalīciju nav, un vairākums jāveido uz katru jautājumu. Tad jāsaprot, kurā delegācijā ar kuru vērts runāt. Tu tiecies ar viņu, stāsti, argumentē, liec saprast savas valsts prioritātes, pūloties pārliecināt atbalstīt Latviju.
V. Krustiņš: – Izstāstiet lasītājiem par to, kādās grupās darbojas mūsu deputāti. Jūs esat “Vienotības” cilvēks, tātad liberālis?
– Nē, nē! Mūs noteikti nevar saukt par liberāļiem, četri “Vienotības” pārstāvji strādā Eiropas Tautas partijas – Kristīgo demokrātu grupā.
– Tautas partijas – tas ir, šķēlisti?
– Nu, nu… nē.
– Kā? Jūs teicāt – Tautas partija?
– Eiropas Tautas partija! Citi – Godmanis gan ir pie liberāļiem, Zīle – konservatīvo grupā. Latvijai arī nav vairāk kā sešu deputātu. Pārējie trīs – Mir-skis ir pie sociālistiem, Ždanoka – Ziemeļvalstu progresīvā aliansē jeb pie zaļajiem, Rubiks – komunistos.
– Ždanoka – zaļa?
– Jā, progresīvi zaļa. Rietumos Zaļās partijas pārsvarā pieder kreisām nometnēm.
– Vai Eiroparlamentā ir arī kāda Nacionālā apvienība? Kur, piemēram, Dzintara kungam būtu jāapmetas Briseles “Saeimā”?
– Lai izveidotu grupu (vai frakciju), tajā jābūt pārstāvētiem, mazākais, septiņu valstu deputātiem. Bet nacionālisti darbojas, piemēram, arī Eiropas Tautas partijā. Jo mēs domājam par dalībvalstu nacionālajām interesēm. Jo mūsu uzņēmējiem būs vieglāk pārdot ražojumus kopējā tirgū. Tā ka nacionālais un eiropeiskais savijas.
E. Līcītis: – Taču ir ciešākas un vaļīgākas federācijas piekritēji, runā, ka mūs gribot ievilkt Eiropas Savienotajās Valstīs ar noteikšanu Briselē.
– Nē, tas nav iespējams. Kaut gan Latvijas interesēs būtu lielāka Eiropas kopprodukta pārdale caur Eiropas budžetu. Šobrīd tas ir nedaudz vairāk kā 1% no dalībvalstu IKP. Turpretim ASV federālo budžetu veidot padsmit procenti – un, ja arī ES būtu tā, tad mūsu iemaksas pieaugtu nedaudz, bet ieguvums ļoti ievērojami palielinātos.
– Bet latviešiem drīz negribēsies tādā savienībā, kur no mums tikai prasa, uzplijas ar savām regulām un neko nedod!
– Droši vien katru piecpadsmito latu, ko maksājam ES, viņi paņem caur saviem sadales mehānismiem, bet tie 14 lati paliek mums. Visa statistika liecina, ka Latvija ir viena no dāsnāk apmaksātajām dalībvalstīm. Vēl devīgāka Brisele no sava budžeta ir tikai poļiem un lietuviešiem – rēķinot “uz galviņas”.
– Atgriežoties pie kandidēšanas uz deputātu vietām. Ar kādām īpašībām, prasmēm jābūt apveltītam eiroparlamentārietim? Bez svešvalodām, šķiet, var iztikt. Visur ir austiņas, uzliec – un tulks runā dzidrā latviešu valodā!
– Plenārajās un komiteju sēdēs varētu iztikt bez svešvalodu zināšanām, taču gaiteņos un ar kolēģi pie kafijas tases – neparunāsi. Valoda ir absolūti nepieciešams instruments.
– Un pārējās kompetences, lai lobētu Latvijas intereses? Vai noderētu jurista, ekonomista izglītība?
– Es teiktu, ka vislabāk ir ar matemātikas bāzes izglītību. Matemātiķis saprot metodi. Papildu zināšanas var piemācīties. Nopietni sakot, Eiropā neko nepanāks vīzdegunīgs slaists, kurš uzskata, ka viņš viens visu zina.
V. Krustiņš: – Tātad mūsu izpratnē – runa ir par personībām. Mūsu lasītāji minējuši – atkal! – ka Vīķes-Freibergas kundze būtu vislabākā Eiroparlamenta deputāta kandidāte. Ar savu vārdu vien viņa izvirzītos!
– Neapšaubāmi! Personību spilgtumam ir nozīme.
Noder arī deputātu spēja bez iekšējās aiztures runāt ar katru no kolēģiem. Runāt septiņreiz, ja nepieciešams. Iedziļināties kolēģa skatījumā un izskaidrot viņam savējo. Jāmācās paraudzīties ar viņa acīm uz viņa valsts ekonomiskajām interesēm, kuras viņam ir nepārkāpjamas, un kur varētu rast saskares punktus.
– Sakiet, priekš kam Latvijai vajadzīga Eiroprezidentūra 2015. gada pirmajā pusē – milzīgi tēriņi 100 miljonu apmērā?
– Ja skaitām īstermiņa, tas ir dārgi. Ilgtermiņā – ja sekmīgi novadīsim prezidentūru, tas cels Latvijas prestižu. Un tad būs daudz vieglāk turpmākajos gados risināt tos jautājumus, kas Latvijai ir svarīgi.
– Ko nozīmē – labi novadīsim? Ar daudz goda maltītēm?
– Mums jāpanāk, ka darba kārtība, ko 2015. gadā piedāvās Latvija, pa lielākajai daļai tiek paveikta. Mums nevajag gāzt kalnus, bet jānodrošina, lai jautājumus atrisina un nav brāķa.
– Vienvārdsakot, Latvija par 100 miljoniem uz sešiem mēnešiem būs ES kancelejas dežurante.
– Nē, ES kancelejas kanclere.
– Kāds būs nacionālais labums?
– Ja strādīgo deputātu Šadurski ievēlēs atkārtoti, tad pēc 2015. gada 1. jūlija viņam būs daudz vieglāk runāt ar daudziem ietekmīgiem cilvēkiem Eiropas Komisijā, Padomē un Parlamentā, ja Latvija būs sekmīgi izpildījusi šo “kanclera” lomu.
– Pie mums dažas personas gatavojas pārcelties uz Eiropu. Piemēram, vai vienkāršāk nebūtu iedabūt Dombrovski Barozu kunga krēslā?
– Valda Dombrovska autoritāte ir ļoti liela. Tomēr jābūt dažādām sakritībām, lai viņu reāli izvirzītu Eiropas Komisijas vadībā, toties, ja Valdis Dombrovskis 2015. gadā joprojām paliks Latvijas premjers, tad pavisam noteikti var cerēt, ka Latvijas prezidentūra izvērtīsies ļoti sekmīga.
– Jā, bet tad 2014. gadā “Vienotība” lielā skaitā jāievēlē Saeimā un Dombrovskim atkal jāpagarina amata termiņš. Kādi jūsu aprēķini, vai tā notiks?
– Aptaujas pašreiz liecina, ka pēc vēlēšanām Latvijā varu noturēs latviskās partijas un valdību nevadīs partija, kam ir līgums ar “Vienoto Krieviju”. Domāju, ka valdošā koalīcija būs diezgan līdzīga tai, kāda ir šobrīd. Ar dažiem acīm redzamiem izņēmumiem, jo viena otra partija vairs nebūs nākamajā Saeimā. Viena otra cita nāks vietā. Bet kodols paliks.
– Jautājums ir – kas vadīs “Vienotību”, ja tās līderi pārcelsies uz Eiropu?
– Šodien zīlēt nākotni es nudien nemācēšu. Domāju, ka Solvita Āboltiņa partiju vadījusi prasmīgi. “Vienotībai” daudz devis grūtais saplūšanas process no vairākām partijām, kas mācīja sadzīvot kopā. Frakcionārisms, kāds pastāv jebkurā partijā, vairs neiet pa veco politisko spēku robežām. Ir radikālāk, konservatīvāk noskaņoti biedri – tas ir normāli.
– Bet vai pašā partijā ir pārliecība, ka kurss paliek, kā bijis, pat ja notiek pārmaiņas vadībā? Provinces politiķi novērojuši, ka “Vienotībā” pēc varas sniedzoties liberālāk noskaņotās Čigānes vai Ēlertes kundze – ar Sorosa fonda aizmuguri. Un ja līdzšinējie līderi būs prom, tad ideoloģija varētu mainīties?
– Man tie ir jaunumi.
– Nonācām, ka svarīgi, kas “Vienotībā” tālāk virzīs darbību. Cilvēki runā arī to, ka valdība ir švaka. Laiks tiem, kuri “pastudējuši” Eiroparlamentā, atgriezties un likt zināšanas lietā Rīgā, lai pastiprinātu valdību.
– Nepiekrītu, ka valdība švaka. Kaut tāpēc vien, ka nejūtu, ka aritmētiski un loģiski šimbrīžam būtu iespējams izveidot citu, labāku valdību.
– Pēc demokrātiskām vēlēšanām… nākamgad oktobrī…
– Šā jautājuma nopietnība ir vēl pakāpi augstāka. Tas ir par sabiedrības kopējiem noskaņojumiem.
Vai Latvijas publiskā telpa nav tik ļoti sadalījusies divās, ka vairs īsti nevaram runāt par kopējām demokrātiskām vēlēšanām? Un kur mēs ļoti grēkojam – ka šobrīd nedomājam par nācijas tālāko attīstību. Es teiktu tā – ja izglītības politikā turpināsim risināt tikai ikdienas taktiskos uzdevumus (vai skolotāja likme būs 280 vai 295 lati), tad pietrūks tālākā redzējuma.
Ja šobrīd ir divas izglītības telpas, tad tas agri vai vēlu noved pie divkopienu sabiedrības Latvijā. Mēs faktiski producējam divas dažādas kopienas izglītības sistēmā. Kā atceraties, pirms 10 gadiem notika beidzamās evolucionārās pārmaiņas, runājot par nacionālās izglītības sistēmas izveidi. Tā ir 2004. gada reforma par 60% priekšmetu mācīšanu latviešu valodā. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka pienācis laiks nākamajam solim sistēmas reorganizācijā. Jāpāriet pie latviskas valsts finansētas izglītības.
– Te jums teiks – Šadurski, nāc atpakaļ, ej uz ministriju un dari!
– Tas ir zināms vilinājums…
E. Līcītis: – Bet pagaidām jūsu partijas pārstāvji balso pret latviskiem bērnudārziem.
– Tas bija diezgan tehniski neveiksmīgi piedāvāts NA priekšlikums. Es gribētu ierosināt pakāpenisku pāreju – no 2015. gada valsts skolās 1. klases mācās tikai latviski. No 2016. gada – jau 1. un 2. klases utt. 2014. gadā piecgadīgie, sešgadīgie bērni jāsagatavo, lai viņi bez pūlēm sāktu mācības latviski. Es to izjūtu kā Latvijas vitālu nepieciešamību, jo pretējā gadījumā ejam nevis uz integrāciju, bet uz nodalīšanos. Un integrācija Latvijā var būt tikai latviska!
Tendences ir, ka mūsu dzīve šeit kļūst aizvien krieviskāka. Krievu valodas ekonomiskā vērtība Latvijā nemazinās, lietošanas telpa varbūt pat paplašinās, un mazākumtautības cilvēks, lāgā neprazdams latviski, var itin veiksmīgi dzīvot, īstenot biznesu.
Nācijas tālākajā attīstībā, it īpaši, ja saimniecībā ar laiku sāk veidoties darbaroku trūkums, te var ierasties viesstrādnieki. Un kurā valodas telpā viņi integrēsies? Mums nepieciešams, lai viņi iekļautos latviskajā. 2004. gadā skolās vēl trūka skolotāju, kuri veiksmīgi strādātu bilingvāli krievu skolās. Tā vairs nav problēma, lai īstenotu pakāpenisku pāreju uz latviešu un tikai latviešu valodu valsts skolās. Skolotāju pietiek. Otra lieta, ka Eiropas līmenī salīdzinoši nabadzīgā Latvija spēj atļauties uzturēt faktiski divas izglītības, ko nedara pat bagātās valstis. Svarīgākais, ko paveica 2004. gada reforma – ka latviešu valoda kļuva no mācību priekšmeta par mācību valodu citu priekšmetu apgūšanai. Pēc dažiem gadiem centralizētajos eksāmenos pārliecinājāmies – kvalitāte no tā necieš. Pat nav dzirdēts, ka ar gadu distanci kāds reformu kritizētu, lai kāda savulaik bija pretestība. Uz saviem tagadējiem priekšlikumiem paredzu ļoti asas reakcijas – no Krievijas puses un viņu vietējiem politiskajiem satelītiem.
– Jums jāmeklē vietējie atbalstītāji. Gadiem ilgi latviskas izglītības ideju uzturējusi Nacionālā apvienība, vākusi parakstus referendumam, kamēr citi turējušies maliņā vai bijuši pret.
– Nacionālajai apvienībai vienmēr labi izdevusies publiskā puse, kamēr trūkst tehniskās realizācijas. Un pašreizējā situācija paver iespēju tālākiem soļiem. Pedagogi runā par mazām algām.
Kolīdz pāriesim uz izglītību vienā valodā, radīsies papildu finanšu resursi algu celšanai. Tāpēc runāju par bezjēdzību skaitīt pārdesmit latus par likmi. Ja gribam, lai skolā nonāk jauni, daudzsološi pedagogi, kuri nomainītu pašreizējo skolotāju paaudzi, šī likme nedrīkst palikt tik nožēlojama.
Eiropā pieņemts, ka pedagogiem maksā 1,2 – 1,3 no publiskā sektora vidējās algas, kura mums tagad ir ap Ls 500. Neredzu, kā to īstenot ar pašreizējo konstrukciju. Ja ielas abās pusēs ir pustukša latviešu un pustukša krievu skola, līdzekļu algu celšanai nepietiks. Turpretī, ja būs vienota latviešu skola, līdzekļi algām atradīsies.
– Ko Vjačeslavs Dombrovskis teicis par jūsu priekšlikumu?
– Pagaidām ar viņu neesmu runājis, jo no Vjačeslava Dombrovska negaidu vētrainu sajūsmu un aplausus. Negaidu aplausu reakciju arī no daudziem citiem kolēģiem, bet ideja ir jāpiesaka. Neformāli izveidota darba grupa strādā pie plāna un aprēķiniem, bet jau redzams ieguvumus. Kas Latvijai mazākumtautībām izglītībā būtu jānodrošina? Es to sauktu – otrā dzimtā valoda. Jo Latvijā dzimtā valoda ir latviešu. Otrā var būt krievu, ukraiņu, jebkura cita, un par valsts līdzekļiem jānodrošina otrās dzimtās valodas un literatūras pasniegšana un ētika vai kristīgā mācība mazākajās klasītēs. Tie ir trīs priekšmeti, bet pārējai apmācībai jānotiek latviski.
V. Krustiņš: – Ļoti labi. Atliek noskaidrot, kā skolas nodarbosies ar mūsu jaunatnes sabiedriski pilsonisko audzināšanu?
– Ir druscīt labāk nekā pirms 10 gadiem. Ja toreiz man gadījās publiski pateikt, ka pedagogs ir arī audzinātājs, par to bruka virsū un sauca par vecu dinozauru. Šīs ietekmes nāca no “Eiropas ekspertiem”, fragmentāri paķerot kaut ko no viņu izglītības sistēmām. Tika pieļautas kļūdas, no kurām ne visas izlabotas.
Šodien darbā aizņemtiem vecākiem talkā ar savu audzinošo lomu var nākt skola, papildinot bērna garīgo bagāžu. Tur viena no galvenajām lietām būtu attieksme pret tautu un valsti, ko vecmodīgi sauc par patriotismu.
– Tas atkarīgs no politiskā spēka, kurš vada Izglītības ministriju.
– Diemžēl ir maz pārmantojamības, jo, atnākot jaunam ministram, viņš dara pa savam.
– Vai jūsu partija, kurā ir liberālas dāmas, grib dzirdēt par patriotisma audzināšanu?
– Man ir svarīgi, lai tādi personāži kā zināmais Rafaļska kungs vienkārši un dabiskas atlases ceļā nonāktu lielgabalšāviena attālumā no skolas. Pašlaik, vienkārši sakot, es sprāguša kaķa nedodu par to, ko vienā otrā krievu skolā bērnam iemāca attieksmē pret valsti, latviešiem kā titulnāciju, un, kamēr tā turpināsies, daļa apmuļķotu cittautiešu gaidīs šeit Krievlatvijas atjaunošanos.
