Foto – Zigmaris Rumka

Visi ceļi ved uz Viļņu
 0

Kā Lietuva gatavojās Eiropas Savienības prezidentūrai, stāsta REMIGIUS MOTUZS – galvenais vīrs, kurš Viļņā nodarbojās ar šīs prezidentūras sagatavošanu un norisi no šā gada 1. jūlija līdz 2014. gada 1. janvārim.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Prezidentūras pusgads rit pilnā sparā, un starptautiskais vērtējums ir, ka Lietuva pie Eiropas stūres dežurē ļoti sekmīgi, lai arī dara to pirmoreiz. Savukārt Latvijai šos pienākumus vajadzēs veikt no 2015. gada 1. janvāra. Motuza kungs, tagad būdams Ministru kabineta vicekanclers Eirosavienības lietās, sarunā Lietuvas valdības namā Voldemāram Krustiņam un Egilam Līcītim pastāstīja, kā notika lielā pasākuma pamatu likšana, koordinācija organizēšanā. Mūsuprāt, ļoti noderīgi kā Latvijas ārlietniekiem, tā plašai lasītāju publikai.

V. Krustiņš: – Motuza kungs, gribam no jums uzzināt visu svarīgāko, kas Latvijas valstij jāzina, kad tai stāv priekšā kārta uzņemties prezidējošo lomu Eiropas Padomē. Latvijas sabiedrībā cirkulē virkne jautājumu par to. Teiksim – ko iegūs viena nacionāla valsts no prezidēšanas, ja organizēšanā jāiegulda miljoni? Vai arī – ar kādu saturu jāpiepilda prezidentūra, lai tā nebūtu vien pusgada nodežurēšana Eiropadomē? Mūsu lasītāji jau zina, ka franči rīkojuši ļoti dārgu prezidentūru un dāņi bijuši taupīgāki. Kāds pēc jūsu pieredzes ir pareizākais ceļš, lai kopumā viss izdotos sekmīgi?


CITI ŠOBRĪD LASA

R. Motuzs: – Tādus pašus jautājumus pirms prezidentūras uzdeva arī Lietuvā. Kad 2011. gadā sāku darboties prezidentūras organizēšanā, tie skanēja presē un visplašākajā auditorijā, un atbildēt bija psiholoģiski grūti. Pirmkārt, tāpēc, ka Eiropa nozīmē trīs lielās institūcijas – Eiropas Parlamentu, Komisiju un Eiropas Padomi. Prezidēšana notiek Eiropas Savienības Padomē. Parlamentā Eiropas valstu tautas ievēlē savus pārstāvjus, bet Eiropas Komisija strādā kā ES valdība. Pirms Lisabonas līguma ES prezidējošai valstij uz pusgadu nodotajās pilnvarās bija vairāk tiesību, toreiz prezidējošās valsts premjers bija arī ES padomes priekšsēdētāja amatā. Kā zināms, tagad šo amatu pilda tajā pastāvīgi ievēlētais van Rompeja kungs, bet mūsu valdības ministri ir nozaru padomju priekšsēdētāji prezidentūras laikā.

Mums jāsaprot, ka, prezidējot Eiropā, attiecīgā valsts nepārstāv sevi – Latviju, Lietuvu utt. Tā pārstāv Eiropas Padomi. Sagatavošanās darbu sākumā to grūti nācās saprast ne tikai sabiedrībai, bet arī ierēdniecībai un pat ministriem. Bet tā, ka Latvijas prezidentūras laikā ikvienā padomē Latviju pārstāvēs kāds ministra aizvietotājs, kamēr pats ministrs sēdēs galda galā kā padomes priekšsēdētājs – ES pārstāvis – un runās ES vārdā. Tādēļ mūsu politiķi jautāja – kur paliek nacionālā komponente, kāda būs Lietuvas loma un ieguvums kā prezidējošai valstij? Lai skaidrotu, kur un kāds ekonomiskais efekts radīsies, pasūtījām pat speciālu pētījumu. Pirmais arguments – tūrisma attīstība, jo pusgadā Viļņā ieradīsies ļoti daudz cilvēku, tiks piepildītas viesnīcas, restorāni, kafejnīcas. No otras puses raugot, tās ir biznesa iespējas. Kad biju vēstnieks Stokholmā, Zviedrijai 2009. gadā iekrita kārta prezidēšanai. Zviedri arī rēķināja ekonomiskos ieguvumus, taču paļāvās, ka tie būs tikai pēc trim, pieciem gadiem. Jo, redziet, uzņēmēji ļoti piesardzīgi un ilgstoši pēta vidi valstīs, kurās plāno ieguldīt līdzekļus un darboties. Pieredzējušie zviedri zināja, cik daudz saimniecisku, uzņēmīgu ļaužu ierodas ES prezidējošā valstī, cik uzmanīgi visu vēro un kā – atkarībā no redzētā – pēc pāris gadiem viņi var atgriezties ar ieguldījumu plāniem.

Svarīga bija Seimā 2011. gadā ievēlēto partiju politiskā vienošanās par atbalstu Lietuvas prezidentūrai un arī par prioritāšu noteikšanu prezidēšanas pusgadā. Noteica naudas summu, pāri par 60 miljoniem eiro, kas izlietojami no Lietuvas budžeta prezidentūras organizēšanā. Tas bija svarīgs lēmums, kas apturēja Lietuvas parlamentāriešu pārmetumus par “Briseles birokrātu spiedienu” tērēt naudu Eiropai, lai gan vispirms vajag pacelt algas skolotājiem un kultūras darbiniekiem u. tml. Viedokļu dažādība, protams, joprojām pastāv, taču kopējas valodas sasniegšana, politiķu paraksti zem noslēgtās vienošanās neļāva novirzīties no Lietuvas nospraustajiem mērķiem vai samazināt prezidentūras budžetu. To bija svarīgi uzzināt visai sabiedrībai, jo pirms diviem gadiem kopš prezidentūras uzņemšanās presē bija pausts gana daudz pieļāvumu un aizdomu, kā tad viss notiks. Lai sabiedrību informētu, iesaistītu, mēs, organizatori, rīkojām visdažādākās akcijas. Piemēram – rīkojām prezidentūras logotipa uzzīmēšanas konkursu, kurā ar idejām nāca klajā cilvēki, bet labākās iedzīvināja profesionāli mākslinieki. Norunājām ar Mākslas akadēmijas vadību, ka konkursā piedalīsies studenti, sarīkojot logotipa variantu izstādes, jautājot vērtējumus. Sekmīgākajiem autoriem pienācās naudas balvas, kuras varbūt nebija tik lielas, cik veicinošas. Cits konkurss bija zīmēt atklātnītes ar lietuviskiem simboliem, lai tās nodrukātu un Viļņas viesi tās pa pastu vēlāk sūtītu mājās palicējiem “ar sveicieniem no Lietuvas”.

Reklāma
Reklāma

Tas bija visnotaļ svarīgi – iesaistīt, iesaistīt un vēlreiz iesaistīt iedzīvotājus prezidentūras sagatavošanā. Kampaņas laikā uzdevām mūsu ministriem uzstādīt vissvarīgākos Briseles terminoloģijā, t. s. dosjē, drošībā, enerģētikā, kultūrā, saimnieciskās nozarēs, uzstādījumus, no kuriem Lietuva nekādi nevar atkāpties vai kam jādod priekšroka. Tika izteikti ap 1000 “dosjē”, no kuriem valdības līmenī vienojās par 500 prioritātēm. Tālāk šis saraksts nonāca parlamentā un tika skrupulozi apspriests Seima komisijās, lai noteiktu Lietuvai tiešām svarīgāko, aktuālāko.

Notika interesantas diskusijas, piedaloties viedokļu līderiem, diplomātiem, plašākam sabiedrības lokam. Grūti bija izvairīties no “degošajiem” jautājumiem – kāpēc perifērijā aizver slimnīcas, kāpēc nepaaugstina algas un par visu pārējo sociālo tematiku, kura arī Latvijai nav sveša. Tomēr tas bija gaužām labs vingrinājums, pirms pacelties mazliet augstākā līmenī – līdz tām problēmām, kuras šodien apspriež Eiropā. Reizē tā arī bija šī “nacionālā komponente”, atbilde jautājumiem par politisko ieguvumu pašai Lietuvai, jo politiķi gan iezīmēja savas pozīcijas Lietuvas jautājumos, gan tika izglītoti par ES aktualitātēm. Galu galā tika apstiprinātas “nepārkāpjamās pozīcijas”. Piemēram, enerģētikā pamatjautājums bija, lai no 2015. gada katra ES valsts vairs nebūtu izolēta un atkarīga tikai no monopolpiegādēm, no viena savienojuma. Šo pozīciju sarakstu nodeva Lietuvas “prezidētājiem”, kuriem jāņem vērā – ja viņu vadītās nozares padomē grasītos pieņemt dokumentu, kas būtu pretrunā ar mūsu uzstādījumiem, tad to vismaz Lietuvas prezidentūras laikā jāpūlas novērst.

Jā, es jums sacīju, ka sēžu vadītāji tai laikā rīkosies kā ES, nevis Lietuvas pārstāvji, taču, viedokļus veidojot, šiem vadītājiem ir savs svars, diplomātiskas iespējas, lai jautājumu pavirzītu vēlamākā gultnē.

Ņemsim postpadomju telpā aktuālos seksuālā mazākuma tiesību jautājumus, par kuriem arī Lietuvā ir viedoklis. Ja Eiropas Padomē grasītos pieņemt tādus lēmumus, kuri stipri vien ietekmētu mūsu iesakņotās tradīcijas, priekšstatus par tradicionālo ģimeni, tad mūsu attiecīgajam prezidētājam būtu jāatgriežas pie valdības ar ziņojumu, ka Briselē iespējamas lietas, kas pārkāpj Lietuvā “nepārkāpjamās” pozīcijas.

– …kuras ir pretrunā ar Lietuvas nacionālo politiku tai vai citā jautājumā?


– Jā. Līdz ar to var sacīt, ka no Seimā atbalstītajām nacionālās politikas prioritātēm iezīmējas mūsu programma prezidentūras laikā.

Vēl ir viens aspekts nacionālajam ieguvumam, prezidējot Eiropā. Nav noslēpums, ka Baltijas valstīm nav sevišķi lielas atpazīstamības Eiropā.

E. Līcītis: – Ar prezidēšanu valsts iegūst lielāku atpazīstamību un svaru?


– Tieši tā. Pārsteidzoši, cik šajā periodā Lietuvā jau esam saņēmuši vēstuļu no visas pasaules! Piedāvā īstenot dažādus projektus. Raksta – zināju, ka vectētiņš dzimis jūsu zemē, bet, kad tagad dzirdēju par Lietuvas prezidentūru, to atcerējos, gribu atbraukt uz senču dzimteni. Tā ir ļoti plaša prezidentūras atbalss, reizēm no visnegaidītākās puses. Kas nezināja neko par Lietuvu, vienkārši jautāja, kas tā par valsti, kurai šai pusgadā uzticēts “vadīt” Eiropu. Interese pieaug tālu aiz ES robežām. Piemēram, Lietuvas diplomāti vēstniecībās Ēģiptē un Indijā pusgadu rezidences vietās pārstāv ES un katru nedēļu informē kolēģus diplomātus par vēstīm no Briseles. Bet no Lielbritānijas jau pirms mūsu prezidentūras sāka braukt Sitijas banku milži – delegācijām vien! Viņi lobēja, darīja zināmas pozīcijas banku un finanšu lietās, un, lai kā viņus centāmies pārliecināt, ka kompromisus meklēs un lēmumus pieņems Briselē, baņķieri palika pie sava – mums viss smalki jāizskaidro arī Viļņai, kura kļūs par centrālo prezidentūras vietu 2013. gada otrajā pusē.

– …visi ceļi ved uz Viļņu?


– Patiešām, tās ir farmācijas firmu asociācijas, kuras brauc šurp, un pat tādas “savienības”, par kurām līdz šim nenieka nezinājām. Kamēr nebijām uzņēmušies prezidentūru, dienā Viļņā ieradās 4 – 5 biznesa un tamlīdzīgas delegācijas. Tam, protams, ir liela nozīme valsts popularizēšanā. Tagad piepildījušās viesnīcnieku cerības, jo viesnīcas ir aizņemtas līdz pat jaunajam gadam. Tas bija grūts pienākums – nodrošināt rezervāciju, jo hoteļu īpašnieki nevēlējās laikus paziņot cenas. Ja nu būs liela konkurence, ja būtu iespējams celt cenas līdz griestiem – tā viņi domāja.

Lietuva maksā tikai par augstākā līmeņa delegāciju izvietošanu, bet ir apmēram 30 sēdes un tikšanās pusgadā ar premjeru, prezidentu vai ministru piedalīšanos. Taču vēl ir 260 zemāka līmeņa pārstāvju un ekspertu sanāksmes, kad par dzīvošanu delegācijas pašas samaksā. Mums jārezervē vietas, jānorunā cenas, lai tās netiktu uzskrūvētas bez mēra sajūtas. Ja ļautu “plēst” 200 vai vairāk eiro par nakti viesnīcas istabiņā, valstis pret to iebilstu, nesūtītu pārstāvjus vai sūtītu tikai “šķidrā” skaitā. Latvijai, Lietuvai, Slovēnijai, dažām citām valstīm ir pat noteikti limiti, ko var atļauties tērēt ierēdnis komandējumā. Tāpat ierobežo arī ES darbiniekus, un nešaubīgi, ka visās valstīs labprāt gribētu dzīvot taupīgāk, cik vien iespējams. Mums bija diezgan smagas pārrunas ar Viesnīcu asociācijas vadību par saprātīgu cenu noteikšanu, rezervējot numurus.

Ļoti svarīga sagatavošanas laikā izvērtās sadarbība ar sponsoriem. No valsts kases iedalītais budžets ir būtiska summa, bet nenovērtējams ir arī uzņēmēju atbalsts, kas liek sabiedrībai pozitīvāk noraudzīties uz prezidentūras nozīmi. Piemēram, mēs nemaksājam par konferencēs pasniegto minerālūdeni, jo par tā piegādi noslēdzām līgumu ar vietējiem Birštonas ražotājiem. Līgumslēgšanā ir jāskatās ļoti uzmanīgi, lai noteikumi visiem ir skaidri saprotami – tik un tik ūdens, tādā un tādā tarā. Pretējā gadījumā citi minerālūdens ražotāji tūlīt jautās: kāpēc ar mani nesalīgāt? Birštonas ūdeni tonnām ved arī uz Briseli, kur Lietuvai jāvada sanāksmes, pudeles stāv uz katra galda, bieži iekļūst TV operatoru filmētos kadros, un šo reklāmu redz visā pasaulē. Operatīvam prezidentūras darbam, bez šaubām, vajadzīgi transportlīdzekļi. To iepirkšanā konkurēja divas slavenas vācu kompānijas, bet uzvarēja tā, kas piedāvāja gan vieglos auto, gan busiņus un uzņēmās uz sava rēķina mainīt riepas, kolīdz Viļņā iestājas ziema. Tā nav maza nauda, un liela uzņēmuma pretimnākšana. Automobiļus vēlāk pārdos Lietuvā ar 20 – 30% atlaidi, kad tie būs pusgadu “pastrādājuši” valdības labā.

– Cik tālu ārpus Viļņas robežām notiks konferences un tikšanās? Kurš ir Lietuvas prezidentūras “centrs”? Rīgā par galveno pasākuma vietu noteikta Nacionālās bibliotēkas jaunceltne.


– “Pārcelt” prezidentūru ārpus Viļņas nav vienkārši, jo izmaksā dārgi. Jāpārvadā aparatūra un instalācijas, apskaņošanas, tulkošanas tehnika. Katrā vietā jārūpējas par drošības apstākļiem. Viļņas Austrumu partnerības samitā, piemēram, piedalīsies 34 valstis un gandrīz tikpat valodās jānodrošina tulkojums, aparatūra un atskaņošanas ierīces. Tāpēc mazākām tikšanās reizēm par galveno vietu izraudzījām Nacionālo mākslas galeriju, kuru praktiski restaurēja un pārbūvēja. Savukārt uz šo laiku jau sākās lielākās un svarīgākās konferences, kuras notiek Izstāžu centrā – līdz pat Ziemassvētkiem. Maksimālais dalībnieku skaits vislielākajā sarīkojumā ir plānots 3000 cilvēkiem. Ārpus Viļņas viesi nokļūst atsevišķos gadījumos, piemēram, mūsu lauksaimniecības ministrs pēc nozares padomes sēdes delegātus aizveda apskatīt saimniecības reģionos. Vēl ir ļoti nedaudzas, ne vairāk kā 20 ekspertu līmeņa tikšanās, kurām pietiek ar tulkojumu angļu un franču valodā. Tās esam sarīkojuši Druskininkos un citur.

– Jūs noteicāt, ka būs 290 dažādas tikšanās un sanāksmes sešos mēnešos…


– …Lietuvā. Taču Luksemburgā un Briselē arī notiek apmēram 3000 darba grupu, kurās priekšsēdētāji bija Lietuvas pārstāvji. Tas notiek vai katru dienu, un grupas vadītāja vietu ieņem prezidējošās valsts diplomāts.

– Lietuva rīko un Latvija rīkos prezidentūru pirmoreiz kopš iestāšanās ES. Esam jaunas, mazas savienības valstis, vai par ieguvumu nevarētu skaitīt ieguldīto ierēdņu un diplomātiskā korpusa stiprināšanu, cilvēku sagatavošanu?


– Protams, un šie procesi skar ne vien Ārlietu, bet arī visas pārējās ministrijas. Ziniet, pirms diviem gadiem daudzi aparāta darbinieki pat izplūda asarās – mēs nevarēsim veikt tik sarežģītus uzdevumus, nepagūsim iemācīties valodas. Bet tika organizētas apmācības – apmēram 1400 komisiju potenciālajiem vadītājiem. Tā tas turpinājās pusotru gadu – praktizējoties ES institūcijās, mācoties svešvalodu, ar sabiedrisko attiecību firmas palīdzību apgūstot birokrātiskās etiķetes jautājumus. Bija lietišķās spēles un viss kas tamlīdzīgs, kas vien noderētu. Ierēdņu korpusa zināšanu progress ir ievērojams, viņi visi ir ļoti mierā ar apmācību. Šiem mērķiem izlietojām ES struktūrfondu naudu – papildus budžeta līdzekļiem. Daudz pieredzes ieguvām no Slovēnijas, Ungārijas un citu zemju pārstāvjiem, uzzinot, kā viņiem veicās ar prezidentūru, ko labāk darīt, ko nedarīt.

– Šie caur uguni un ūdeni mācībās izgājušie ir vidēja vai augstāka līmeņa ierēdņi, bet ir taču ļaudis, kuri eiropiešus sagaida, pavada lidostās, sacīsim, palīgkorpusa ļaudis. Vai varēsiet pateikt, cik vispār cilvēku ir iesaistīti sekmīgā Lietuvas prezidentūras iznākumā?


– Bija papildu konkurss volontieriem, lielākoties tie ir studenti, kuri labi prot ES valstu valodas. Starp citu, lidostā uzcēla īpašu, jaunu VIP sagaidīšanas zāli mūsu viesiem.

V. Krustiņš: – Sakiet, kas nosaka darba kārtību Viļņā prezidentūrai, komandē daudzo sarīkojumu parādi Viļņā un Briselē, koordinē, kad un kam jānotiek?


– Tā ir Lietuvas Ārlietu ministrija, kurā ir speciāls departaments ar 80 darbiniekiem. Tur ir arī tie cilvēki, kam jāzina viss par delegāciju atlidošanu un aizlidošanu, par ēdināšanu un transportlietām. Svarīga atbildība ir nodrošināt pilnvērtīgu komunikāciju, sakarus. Departamentā nav daudz diplomātu, galvenokārt tie ir koordinatori, kuri pieņemti darbā uz noteiktu laiku. Piemēram, uz amatiem pārceļojis viens otrs no Eiropas basketbola čempionāta rīkotājiem ar atbilstošu pieredzi liela pasākuma vajadzību nodrošināšanā. Tie ir jauni cilvēki, kam pilna galva idejām, un šai ziņā viņi ievērojami pārspēj klasiskos valsts kalpotājus.

E. Līcītis: – Taču pēc prezidentūras beigām zaudēs darbu?


– Taisnība, taču visi atzīst, cik noderīgs būs ieraksts par līdzdalību ES prezidentūras nodrošināšanā tālākajos darba meklējumos Lietuvā vai Briselē, un viņiem pašiem – ne ar ko neatsverama pieredze un prakse. Mēs diezgan daudz esam pūlējušies arī Lietuvas kā valsts tēla veidošanā. Radījuši komisijas, kurās lauzīja galvu par imidžu, un domāja, ka līdzīgi tas nodarbina arī Latviju.

– Latvijā ir Latvijas tēla institūts Ārlietu ministrijas paspārnē. 


– Bet mēs prezidentūras sagatavošanas procesā izveidojām īpašu grupu, lai iepazīstinātu pārējo pasauli ar Lietuvu. Vispirms uzsvars tika likts, lai radītu priekšstatu par Lietuvu kā investīcijām atvērtu valsti – tūrismā, jebkurā citā jomā. Tālāk sagatavojām 10 ceļojošās izstādes, piemēram, viena ir par tēmu “UNESCO mantojums Lietuvā”. Nacionālais kolorīts parādījās Briseles sēžu zālēs.

– Novembrī, prezidentūras piektajā mēnesī, jūs noteikti varat sniegt pilnvērtīgus padomus un rekomendācijas Latvijai, kas 2015. gadā sāks Eiropadomes prezidentūru. 


– Nule vēl tikāmies ar prezidentes padomniekiem un runājām, ka lielā darba apjoma dēļ pāragri svērt plusus vai mīnusus. Atzīmēšu, ka salīdzinājumā ar pieredzējušākām ES valstīm Lietuva ļoti savlaicīgi sāka gatavoties prezidentūrai, bet kā galveno atziņu teikšu – ka ar sagatavošanas procesu jānodarbojas cilvēkiem, kuri visu darīs, “kā paši sev”. Jāatrod viņi, kas neattieksies salti vai formāli, bet darbā ieliks sirdi, būs izpildīgi entuziasti. Es stāstīju par sponsoru lielo lomu, taču, kamēr uzņēmējiem sūtījām tikai vēstules, atsaucības nebija. Tad aicinājām viņus būt par prezidentūras draugiem īpašā kustībā. Tas ieinteresēja, un uzņēmēji jautāja, ko nozīmēs būt par “draugiem”?

– Kas atkritīs prezidentūras “draugiem”…


– Mēs sākām uzņēmējus aicināt uz pieņemšanām, kolīdz Viļņā ieradās ASV valsts sekretārs Džons Kerijs un citas tāda ranga personas. Katrā reizē ielūgsim šādus “draugus”, redzamā vietā izliksim kompāniju atribūtiku – tas biznesmeņus ieinteresēs vēl vairāk. Ne vienmēr draugiem prasa naudu. Mēs pašā sākumā nolēmām, ka lidostā VIP zālē cienastā nebūs ārzemju čipsi un šokolādītes. Piedāvāsim lietuviešu saldumus, konfektes, kurus ražotāji par velti atvēlēs organizatoriem. Šie noteikumi uzņēmējiem likās jau pavisam izdevīgi. Lietuvas konditoreja, kulinārija ir piedāvājumā arī ministru sēžu kafijas pauzēs, kur katrs var pagaršot, paņemt ražotāja bukletiņu.

V. Krustiņš: – Latvijā nozares nemitīgi spiež valdību, lai tā palīdz, izdala līdzekļus. Tikpat neaptverami lielas ir ļaužu sociālās vajadzības – lielākas algas, pensijas, un, kolīdz uz šā fona sākas runas par miljoniem prezidentūrai, kuras būtība nav no valdības puses izskaidrota, tā cilvēkos rodas pretestība, viņuprāt, liekai naudas šķērdēšanai. Kādi secinājumi, jūsuprāt, šai sakarā valdībai jāizdara Latvijā?


– Vispirms gribu brīdināt, cik prezidentūras sagatavotājiem jābūt uzmanīgiem, organizējot publiskos iepirkumus. Tās ir lielas summas, dažkārt 3 – 4 miljoni eiro, un piesaista daudzus pretendentus. Ja konkursā pieļauj kļūdas, kārtējoreiz ceļas skandāli, un tas nositīs prezidentūras pasākuma reitingu cilvēku acīs. Konkursi jārīko neitrālām atbildīgām organizācijām, nevis valsts iestādēm, jo, pat strādājot tīrām rokām, radīsies nevalodas, ka, lūk, kāds kādam kaut ko pačukstējis priekšā. Es, būdams sagatavošanas galvenais organizators, visu šo laiku netikos ne ar vienu biznesa pārstāvi, lai pār pasākumu nekristu ne mazākā aizdomu ēna.

Otrkārt, mēs kā organizatori ne mazums laika veltījām darbam ar presi. Ieteicām piemērotas tēmas, rūpējāmies, lai informācija nokļūst līdz reģioniem, vedām žurnālistus uz Briseli, lai viņus pašus sagatavotu rakstīšanai Eiropas problēmu līmenī un lai tiktos ar ES vadītājiem. Tā summējot, es teikšu atklāti – ja vēl sagatavošanas periodā prese uzdeva daudzus jautājumus, no kuriem liela daļa bija neizpratnes diktēti, tad tagad Eiropas prezidentūra Lietuvā tiek stipri vien atbal-
stīta no plašsaziņas līdzekļu puses, un arī sabiedrība novērtē gan ieguldītos līdzekļus, gan darbus.