Kultūra
Kultūrpolitika

Filmas “Baltu ciltis” veidotāji brāļi Ābeles: Visi latvieši ir hipiji 5


Brāļi Raitis (no kreisās) un Lauris Ābeles uz vēsturiska motocikla: pēc Laura piedzimšanas tēvs to novietojis palīgtelpā.
Brāļi Raitis (no kreisās) un Lauris Ābeles uz vēsturiska motocikla: pēc Laura piedzimšanas tēvs to novietojis palīgtelpā.
Foto – Karīna Miezāja

Programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” atbalstīta brāļu Laura un Raita Ābeļu filma “Baltu ciltis”. Brāļi kļuva pazīstami ar kopdarbu – īsfilmu “Kastrāts kuilis”, kas ieguva “Grand Prix” 45. Tamperes filmu festivālā, tai sekoja vēl vairāki kinodarbi atšķirīgā stilistikā – arī BBC populārzinātnisko filmu stilistikā uzņemtā īsfilma “Kurši”. Uz sarunu saulgriežu laikā brāļus Ābeles aicināju gan tādēļ, lai uzzinātu, kā veicas jaunākajam projektam, gan arī lai aprunātos par to, kā vasaras saulgriežu svinēšana šodien atšķiras no tiem pašiem saulgriežiem pirms tūkstoš gadiem.

– Vispirms jājautā: cik tālu esat tikuši ar filmu “Baltu ciltis”? Pērn ap šo laiku stāstījāt, ka beigusies filmēšana Sēlijā un pārceļaties uz Latgali…

Raitis Ābele: – Tagad esam jau pusei pāri un no Latvijas ārā. Mums palikušas tagadējās lietuviešu ciltis un Polijas ziemeļi – prūši, jātvingi, galindi –, kuras visu laiku atbīdījām. Līdz rudenim būtu jāpabeidz filmēšana, un nākamā gada maijā paredzēta pirmizrāde.

Lauris Ābele: – Jā, atšķirībā no tradicionālas māk­slas filmas mums nav tā, ka nofilmējam pa periodiem: ziemu, tad vasaru. Ir ļoti daudz lielu pārskrējienu. Šajā filmā svarīga arī daba, jo mēs joprojām dzīvojam ļoti zaļā valstī, turklāt seno cilšu – akadēmiski pareizi gan būtu teikt maztautu – pagāniskais pasaules skatījums ir ļoti pragmatisks, visi rituāli lielā mērā māca dzīvot saskaņā ar dabu.

– Kā nonācāt līdz domai par senvēsturei veltītu filmu?

R. Ā.: – Iemeslu ir daudz. Viens no impulsiem – alus festivāls “Meteņi”, ko rīko alus darītava “Labietis”. Turp brauc dažādi viesi, mazie alus darītāji arī no citām Eiropas valstīm, un viņi šo festivālu ietur senās tradīcijās. Atbrauca arī dāņi, kuri paši sevi uzskata par diezgan lieliem tradīciju kopējiem, ieraudzīja, ka viss izdekorēts ar puzuriem, spēlē etnomūziku. Viņi jautāja: kas te notiek? Tas, kas mums šķiet pašsaprotami, viņiem ir eksotika.

L. Ā.: – Var jau teikt, ka Jāņi ir transformējušies, nekas nav palicis no sākotnējām tradīcijām, tomēr tas, kā mēs dzīvojam, ar tik lielu dabiskās pasaules klātbūtni – citur Eiropā tas izzudis, bet mēs esam uzauguši ar ziemas un vasaras saulgriežu svinēšanu.

R. Ā.: – Tāpat – tēju vākšana. Amerikā saka: tā ir hipiju padarīšana. Nu, tad mēs visi esam hipiji. Tas ir pavisam normāli. Vecāmāte vāca tēju, mēs paši esam vākuši…

L. Ā.: – … ja tu pats nevāc, tad zini vismaz kādu, kurš to dara.

R. Ā.: – Mēs spēlējam grupā, un bundziniekam ir draudzene, par kuru zinām – viņa vāc tējas. Ja ko vajadzēs, pie viņas varēs dabūt. Bet amerikāņu drauga sieva brīnās: tas ir unikāli – kā jūs varat zināt, ko tai pļavā vispār var lasīt…

L. Ā.: – Viņa saka: mēs, latvieši, esam hipiji arī tāpēc, ka mums ir daudz koku vārdu – Bērziņš, Ābele, Kārkliņš. Pēc viņas teiktā, daudzi amerikāņi pat nezina koku nosaukumus, tikai pazīstamākos – kā kļava, ozols.

R. Ā.: – Un tad vēl – pirms sešiem septiņiem gadiem pie manis atbrauca ciemos draugs no Amerikas. Viņš man rāda uz Brīvības pieminekļa zvaigznēm un jautā, ko tās nozīmē. Es sāku skaidrot, ka tās simbolizē vēsturiskos novadus. “Jā, jā,” viņš saka, “es zinu – curonians, lettgalians…” “Kā,” es prasu, “kā tu zini?” Jā, viņš zina. Tad pajautāju kolēģes dēlam, kuram tobrīd bija 12 gadu, vai viņš zina? Nē, viņš nezina. Nu, Kurzeme, jā, Latgale, – tur vecāmamma dzīvo. Tas man aizķērās – amerikāņu puisis, pirms brauca, bija veicis izpēti, bet mūsu jaunieši jau neies neko pētīt, ko nevar atrast “Youtube”. Bet Latvijas senvēsture vizuāli šobrīd ir tukša niša, un, ja mēs to neaizpildīsim, kāds to noteikti izdarīs.

L. Ā.: – Apzināties savu vēsturi – tā ir tautas atmiņa. Svarīgi saprast, no kurienes nāc. Ja satiekam kādu vienaudzi no Lielbritānijas, viņi zina: kā cilvēks esmu tā un tā dēls, bet kā tauta esam ķeltu pēcteči, vareni karotāji. Mums šī pēctecība neparādījās politiskās iekārtas dēļ. Kas tad bija? Tikai Laimoņa Pura grāmatas, kuras padomju laikos varēja izdot, jo tur varēja atsaukties uz cīņu pret sliktajiem kristiešiem, rietumu kaitīgajām ietekmēm. Bet vizuāli nav nekā. Mēs jau nedomājam, ka ar to ļoti pacelsim nācijas pašlepnumu, bet vismaz tik daudz, lai, ja satiekas zviedru puika ar latviešu puiku, un pirmais saka: “Mēs bijām vikingi,” tad latviešu puika teiktu pretī: “Bet mēs bijām kurši!”

– … nodedzinājām jums Sigtūnu, tāpēc tagad ir Stokholma…

L. Ā.: – Tieši tā. Nacionālā identitāte parasti sākas ar nacionālo literatūru, bet mūsdienās ļoti svarīgi ir vizuālie mediji, un tas robs jāaizpilda.

R. Ā.: – Mums galvenais izdomāt, cik tālu ejam – gan ģeogrāfiski, gan vēsturē, jo filmā ir tikai 90 minūtes, tajās nevar visu izstāstīt. Tāpēc paņēmām kristietības ienākšanu un konkretizējām teritoriju. Un tā iet ārpus Latvijas robežām – iekšā Lietuvā, Baltkrievijā, Polijā. Ja runā par kuršiem, svarīgi parādīt, ka viņi tajā laikā nebija saistīti tikai ar Kurzemi. Piemēram, ar Gotlandi bija daudz lielāka saistība nekā ar Latgali. Man bija ļoti interesanta atskārsme: runājām ar vienu zviedru profesoru, un viņš stāstīja, ka bērnībā bijis Gotlandē, stāvējis pie jūras, un viņam bijusi sajūta: te ir okeāns, pasaules mala, tālāk nekā nav. Tāpat padomju laikā varēja justies arī liepājnieki – viņi zināja, ka pāri jūrai aizbraukt nevar. Jūra šķīra. Savukārt vikingu un kuršu laikos jūra vienoja. Tagad jūra joprojām šķir – mēs nevaram aizbraukt tieši uz Gotlandi vai Sāmsalu. Man tas likās ļoti interesanti, šis atšķirīgais skatījums.

L. Ā.: – Jā, arī par Sigtūnu – to laupīja kopā kurši ar sāmsaliešiem, tas nozīmē, ka notika regulāra komunikācija. Noteikti nebija tā, ka pirmoreiz satikās un uzreiz devās kopīgā karagājienā.

Galerijas nosaukums


– “Baltu ciltis”, kā saprotu, atšķirsies no īsfilmas “Kurši”…

R. Ā.: – “Kurši” bija eksperiments, to taisījām praktiski bez naudas – nu, Kultūrkapitāla fonds iedeva 2000 latus…

L. Ā.: – … tos galvenokārt izpirkām karbonādēs un benzīnā. Cilvēki piedalījās, jo viņiem tas šķita interesanti. Bet katram ir savs darbs. Ja filmēšanās ir vienu dienu, var neaiziet uz darbu, mēs varam uzsaukt karbonādes pusdienām un samaksāt par benzīnu. Bet, ja filmēšanās garāka, tā nevar, kaut kad jau entuziasms beigsies. Pagaidām gan vēl ne, tas ir apbrīnojami, bet mēs jau arī nevaram izmantot vienas un tās pašas sejas visām ciltīm.

R. Ā.: – Šis projekts atšķiras – tagad mums pirmkārt jau ir finansējums Latvijas simtgades programmā – 149 000 eiro.

L. Ā.: – Tomēr galvenais, ar ko “Baltu ciltis” atšķiras no “Kuršiem” – izlēmām, ka vajag naratīvu, kuram skatītājs var sekot līdzi. Tādēļ filmā būs sižeta līnija par Gotlandes tirgotāju Larsu, kurš apceļo baltu ciltis. Otrs, mēs šajā filmā gribam izmantot daudzveidīgākus tehniskos paņēmienus – tām lietām, ko nevaram nofilmēt, būs animācija, arī grafiskie kadri. Negribam parādīt tikai akmeni, kuram kaut ko fonā stāsta zinātnieks, un katram skatītājam pašam jāizdomā vizuālais tēls. Galu galā neejam jau uz kino radiolugu klausīties. Tādēļ mums ļoti svarīgi, lai būtu personāži ar atbilstošām sejām – lai nebūtu pārāk mūsdienīgas frizūras, pārāk koptas bārdas.

R. Ā.: – Senatnes rekonstrukciju klubos sāk aptrūkties seju. Jau filmējām lietuviešus, igauņus. Baltkrievi gribētu, bet to ļoti grūti noorganizēt.

L. Ā.: – Mēs ļoti novērtējam, ka ir vēstures rekonstruktoru klubi. Lai arī viedokļi viņiem dažkārt atšķiras, bet tas entuziasms, atsaucība, pretimnākšana – tie ir nenovērtējami.

R. Ā.: – Mums poļi stāstīja, ka viņi filmējuši senos prūšus un iedevuši tērpus aktieriem. Aktieri tajos pārvietojušies neveikli, nepārliecinoši, bet rekonstruktori ar tādiem tērpiem dzīvo, tādēļ sanāk daudz dabiskāk, interesantāk.

L. Ā.: – Vēsturnieki diskutēja par apbedījumā atrastu bronzas rokassprādzi – vai tā tikai ielikta kapā pēc nāves, lietota uz godiem vai valkāta ikdienā. Viens no rekonstruktoriem izmēģināja valkāt, teica – ar to rokassprādzi viņš nometnē gandrīz visus māla traukus sasitis, jo gluži vienkārši par smagu. Nu skaidrs, tātad tas nebija ikdienas tērps. Protams, to neviens nekad nepierādīs, bet rekonstruktori jūt tās praktiskās lietas.

– Grūti iedomāties, ka tik vērtīgu un diezgan grūti izgatavojamu lietu kaltu tikai ielikšanai apbedījumā, bet ko mēs zinām par to laiku?

R. Ā.: – Tieši tajā laikā, par kuru būs mūsu filma, domāšana no konkrētās transformējās simboliskajā, viņi jau sāka dot līdzi apbedījumos miniatūras figūriņas. Mūsu scenārists vēsturniekam Artūram Tomsonam reiz uzdeva jautājumu: kas 13. gadsimtā ir zobens mūsdienu izpratnē? Viņš atbildēja, ka tas ir kā premiumklases viedtālrunis – labākais “Samsung” vai “iPhone” modelis – dārgs, protams, un prestižs, bet tomēr pieejams. Bet pāris gadsimtus agrāk tas bijis vēl nesalīdzināmi vērtīgāks, jo bija pilnīgi citas dzelzs ieguves un apstrādes tehnoloģijas. Agrākos laikos apbedījumos deva ļoti vērtīgas lietas līdzi, bija arī cilvēku upuri, zirgi bija ļoti izplatīti gan kuršiem, gan prūšiem, gan žemaišiem, bet labs zirgs 12. gadsimtā – tas ir kā tagad kāds savu BMW ieraktu zemē.

L.Ā.: – Es domāju, kādam oligarham jau noteikti ir.

– Esmu reizēm domājusi: tomēr mūsdienās, kantorī dzīvojot, mēs Jāņu tuvošanos un šos svētkus neizjūtam tā kā mūsu senči…

L. Ā.: – Droši vien ne, jo viss dzīves ritms toreiz atšķīrās.

R. Ā.: – Jā, tad juta gadalaiku maiņu, dzīvoja dabā, skaidri redzēja atnākam vasaras pilnbriedu, nevis kā tagad – paceļam acis no datora: o, Jāņi klāt! Faktiski ap šo laiku jau būtu jābūt krietni iedegušam, bet kādi mēs esam? Pavisam bāli.

L. Ā.: – Tuvākais, kā mēs to šobrīd varam izjust, ir makšķerēšana – pavasarī, ejot pa foreļupīti, viss ir kails, vasarā vizuļi pinas zālēs, rudenī augšana beigusies un rauj zāles ārā ar visām saknēm. Tur arī redzi dabas ritu – kā gājputni atlido, aizlido. To mēs arī gribam uzsvērt – šos četrus izteiktos gadalaikus, kas pie mums vēl joprojām ir, skarbas ziemas un karstas vasaras, zelta rudens un drūmais, skarbais rudens.

Par Jāņiem ir viena teorija saistībā ar seno dzīvesveidu – ne jau velti saka, Jāņu bērni. Ja bērns tiek radīts Jāņos, viņš piedzimst martā, aprīļa sākumā, un ir diezgan liela garantija, ka viņš izdzīvos, jo līdz rudenim būs saņēmis gana daudz saules un vitamīnu.

– Vai paši svinat Jāņus?

L. Ā.: – Vienmēr esam svinējuši, reti palikuši Rīgā – nu, varbūt pāris reižu pusaudža gados. Pagājušajā gadā mēs visu saulgriežu sadaļu filmējām uzreiz pēc Jāņiem, tā bija interesanta pieredze – bija uztaisīts autentisks ciematiņš, vēstures restauratori atnāca baltos kreklos. Visas meitenes iebrida pļavā vainagus pīt – nemaz nebija tik viegli sameklēt atbilstošu pļavu.

Saistītie raksti

R. Ā.: – Tā kā mēs tagad esam rīdzinieki, tad mums parasti arī sanāk pacelt galvu un ieraudzīt, ka Jāņi klāt. Tāpēc jau mēs droši vien Jāņu sajūtu arī nevaram dabūt, ka nedabūjam pirms tam atrauties no darbiem, padzīvot dabā, izjust pilnbrieda tuvošanos. Bet tagad esam vecumā, kad draugi sāk pamazām iegādāties lauku mājas, turp arī pēdējos gadus braucam svinēt Jāņus. Arī šogad – mums ir draugs, Amerikas latvietis. Viņš dzīvoja Rīgā, bet tagad pārbraucis uz Ulmali, pirmo ziemu pārdzīvojis. Tā ka pa Jāņiem mēs droši vien brauksim uz Ulmali, līgot jūras krastā.

 

Galerijas nosaukums
LA.lv