Mobilā versija
+8.4°C
Jurģis, Juris, Georgs
Svētdiena, 23. aprīlis, 2017
18. janvāris, 2017
Drukāt

Visi savā būtībā esam dievi. Saruna ar Leļļu teātra režisoru Ģirtu Šoli (1)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Ģirts Šolis

ĢIRTS ŠOLIS

* Daudzpusīgs mākslinieks, apvienības "Umka.lv" dibinātājs, režisors un aktieris, grupu "Gaujarts" un "Frontlaines" dalībnieks, Latvijas Leļļu teātra galvenais režisors (no 2016).
* 2011. gadā ieguvis maģistra grādu mākslās Latvijas Kultūras akadēmijā, absolvējot Dramatiskā teātra režijas kursu.
* 2007. gadā studējis Varšavas teātra akadēmijas maģistrantūrā.

Sestdien, 21. janvārī, Liepājas teātrī pirmizrādi piedzīvos Džanni Rodari stāsta “Dželsomīno melu zemē” iestudējums režisora Ģirta Šoļa vadībā. Ikdienā Ģirts Šolis jau piecus mēnešus ir Latvijas Leļļu teātra galvenais režisors, bet pirms tam daudzus gadus darbojies radošajā apvienībā “Umka.lv”. Sarunā ar Ģirtu Šoli – par to, kas traucē valsts teātru sistēmā, kāpēc viņam nepatīk dalīt skatītājus pa vecuma grupām, un kādēļ televizors tomēr jāskatās.

– Kādā intervijā sacījāt, ka televizors jums ir, bet to neskatāties. Vai vēl jo­projām?

Ģ. Šolis: – Televizora tradicionālā izpratnē man nav, bet būtu jāmelo, ja teiktu, ka to nemaz neskatos – ir projektors, kurš televizora funkciju kaut kādā veidā pilda. Ja nodarbojies ar mākslu un gribi taisīt sociāli aktuā­las lietas, tad jāzina, kas notiek. Tā vismaz to televizora skatīšanos es sev attaisnoju. Manuprāt, televīzija ir izmirstošs medijs, tomēr, kamēr vēl tiem kanāliem reitingi turas un ir cilvēki, kuri šo lielām masām domāto, diezgan vienveidīgo saturu patērē, tikmēr tas arī itin veiksmīgi turpina prātus zombēt. Depresīvais sabiedrības noskaņojums ir lielā mērā šā medija nopelns. Lietderīgi būtu skatīties dozētās devās, tieši tik daudz, lai zinātu, kas vispār notiek tieši mani interesējošajās jomās, jo citādi tas ir diezgan bezjēdzīgs laika kavēklis.

– Par televīziju jautāju tāpēc, ka nesen sākās labs projekts “Teātris Zip” bērniem, un gribēju zināt, vai šogad arī kaut kas tiek no Leļļu teātra ierakstīts?

– Ar mani par to neviens nav runājis, šos jautājumus, jādomā, televīzija kārto tieši ar administrāciju. Zinu tikai, ka samērā nesen iefilmēta izrāde “Lellīte Lolīte”. Projekts ir labs, kaut man personīgi baudīt teātri ierakstā ir diezgan grūti – teātris tomēr ir dzīvs māk­slas notikums, un ikkatra izrāde kaut nedaudz atšķiras, ir unikāla. Taču man bija patīkams pārsteigums uzzināt, ka drauga meitai “Divas Lotiņas” ir mīļākais ieraksts, kuru viņa labprāt skatās arī atkārtoti. Vispār televīzijā bērniem atlicinātais laiks, manuprāt, ir niecīgs. Arī saturs ne vienmēr atbilst kvalitātes prasībām. Tāpat par pašmāju “lielo kino” – bērnu un jauniešu kinematogrāfs ir samērā brīva niša. Es pat brīnos par jaunajiem režisoriem – kā viņi to neredz? Šobrīd mūsu bērnu un jauniešu auditorija tikpat kā netiek apkalpota, mūsu vietā to dara amerikāņi.

– Bet veidot izrādes un filmas, un raidījumus bērniem jau vispār ir grūti.

– Nodarboties ar mākslu vispār ir sarežģīti, tā ir bada maize. Es nedomāju, ka ir lielas atšķirības bērniem un pieaugušajiem domātas filmas budžetā.

– Es drīzāk domāju – grūti atrast bērnu sevī.

– Tas jau ir individuāls jautājums, kuram tas nākas vieglāk, kuram grūtāk, bet to var atrisināt.

– Un kā jums ar bērna atrašanu sevī?

– Nezinu, es nemaz īsti nevaru bērnu ārpus sevis definēt. Man liekas tas vairāk ir tāds kā atbrīvošanās treniņš. Dauzīšanās režīms. Es to daru ikdienā, sadzīvē. Protams, arī apkārt ir bērni, pašam meita, nemaz nav tālu un sarežģīti jāmeklē, tikai paskaties, kas tajā pasaulē jauns.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Te pienāca Kindzulis Atbildēt

    – Visi savā būtībā esam dievi. Atkarībā kurā palātā guļam.

Jana Egle: Sāpīgo noraksti no sevis nostRakstīt prozu ir kā aicinājums ieraudzīt sāpīgos punktus, lai varam mēģināt harmonizēties visi, ir pārliecināta rakstniece Jana Egle
Draugiem Facebook Twitter Google+