Mobilā versija
+4.5°C
Aleksandrs, Doloresa
Sestdiena, 18. novembris, 2017
21. oktobris, 2017
Drukāt

Visi ulmaņlaiki vienā sējumā (5)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Izdevumā ir deviņas nodaļas, kurās akadēmiskais lūkots savienot un līdzsvarot ar populāru, ikvienam lasītājam viegli uztveramu vēstures stāstu.

Skanot Jāņa Mediņa un Viļa Plūdoņa “Tev mūžam dzīvot, Latvija”, Kara muzejā izdevniecība “Latvijas Mediji” nedēļas nogalē svinīgi atvēra Kārļa Ulmaņa (1877 – 1942) autoritārās valdīšanas gadiem veltīto septiņu šābrīža Latvijas vadošo vēsturnieku kopdarbu “15. maija Latvija”. Tas ir stāsts par K. Ulmaņa vadonības perioda pozitīvajām un arī ēnas pusēm.

“Mums bijuši daudzi politiķi, bet tik liela un nozīmīga kā Kārlis Ulmanis mums laikam nav vairs bijis. Uz to norāda arī latviešu tautas vēsturiskā atmiņa, kas runā par ulmaņlaikiem, kamēr citiem valsts vadītājiem “savu” laiku nav. Tieši tas, ko latviešu tauta piedzīvoja ulmaņlaikos, ļāva tai pārdzīvot drūmos laikus – 50 padomju okupācijas gadus, kad mums nebija savas valsts,” grāmatas atvēršanā sacīja izdevuma zinātniskais redaktors un projekta vadītājs LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Inesis Feldmanis. Profesora vārdiem sakot, K. Ulmaņa darbībā ir bijis daudz lietu ar plusa zīmi un tāpat lietas ar mīnusa zīmi, taču to pirmo tomēr izrādījies daudz vairāk. Grāmatas ievadā teikts: “Piecdesmit okupācijas gados, kas tiem sekoja, daudzu Latvijas iedzīvotāju sirdi sildīja atmiņas par labajiem “Ulmaņa laikiem”, viņos nekad neizzuda lepnums par toreiz sasniegto un ilgas pēc neatkarīgas valsts atjaunošanas.” Tomēr objektīvas vēstures aina prasa runāt arī par lietām un procesiem, kuri padomju okupācijas gados sabiedrības apziņā saprotamu iemeslu dēļ tika idealizēti vai par kuriem vienkārši nezināja.

Grāmatā atrodamie raksti tapuši vairāku gadu laikā, taču iznākusi “15. maija Latvija” tieši šogad – brīdī, kad pavisam nesen – septembrī – apritēja 140 gadi kopš K. Ulmaņa dzimšanas. “15. maija Latviju” kopīgiem spēkiem sagatavojuši labi pazīstami vēsturnieki, kas pārstāv vairākas paaudzes un reizē mēdz būt arī dažādi savos K. Ulmaņa darbības vērtējumos: I. Feldmanis, Aivars Stranga, Jānis Taurēns, Ineta Lipša, Ilgvars Butulis, Ēriks Jēkabsons, Antonijs Zunda. Izdošanu atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds, savukārt grāmatā iekļautie pētījumi finansēti valsts pētījumu programmā “Letonika”.

Izdevumā ir deviņas nodaļas, kurās akadēmiskais lūkots savienot un līdzsvarot ar populāru, ikvienam lasītājam viegli uztveramu vēstures stāstu. Nodaļās ir apskatīta situācija Austrumeiropā 20. – 30. gados un K. Ulmaņa režīma vieta tajā, 1934. gada 15. maija apvērsuma sagatavošana un gaita, valsts politiskā sistēma un struktūra, kādu pēc apvērsuma veidoja K. Ulmanis un viņa komanda, ideoloģija un vadonības kults, drošības un spēka struktūras, ārpolitika, ekonomiskā aina, izglītība un kultūra, sabiedriskā dzīve, izklaide. Tas ir pirmais šāda veida krājums, kurā “Ulmaņa Latviju” raksturojošie pētījumi apvienoti vienā sējumā, un nav vairs vajadzības meklēt pa atsevišķām grāmatām vai rakstiem periodikā. Turklāt jāuzsver profesora Aivara Strangas ulmaņlaiku saimnieciskās dzīves traktējums, jo tieši par 30. gadu ekonomiku Latvijas sabiedrībā netrūkst dažādu mītu un idealizāciju. Faktiski arī toreiz mūsu valsts saimniecība sadūrās ar tām pašām problēmām kā šobrīd – ar strukturāliem jautājumiem, zemu darba ražīgumu, darbaroku trūkumu, iedzīvotāju migrāciju (tikai nevis uz ārzemēm, bet no laukiem uz pilsētām) un mūžīgo jautājumu, ciktāl valstij klājas iejaukties lietu dabiskajā gaitā.

Latvijas vēstures akadēmiskajos darbos līdz šim samērā maz ticis runāts par ulmaņlaiku sadzīvi – kā ļaudis toreiz izklaidējās, iepirkās, kā un kur uzdzīvoja, vai ņēma kredītus un tā tālāk. Par to vēstīts vēsturnieces I. Lipšas sagatavotajā nodaļā “Patērētāju kultūra un sociālā kontrole”. Nemaz tik bieži negadās arī raksti par latviešu literatūras, teātra, mākslas un grāmatniecības attīstības īpatnībām autoritārisma apstākļos. Te mākslinieciski augstvērtīgais, pozitīvais sadzīvoja ar neslēpti konjunktūrisko, pat grotesko. Par to nodaļā “Izglītība, kultūra, māksla” raksta profesori I. Butulis un A. Stranga.

Mēdz sacīt, ka vēsturniekiem nav tematu, kurus nevarētu izpētīt vēl sīkāk. Jautājumā, vai šī grāmata aplūkojusi ulmanisma perioda Latviju pietiekami vispusīgi, dalās pat autoru domas. Profesors Feldmanis spriež, ka tas izdarīts, lai arī ieceres, īpaši attiecībā uz ikdienas dzīves aprakstīšanu, sākumā bijušas vēl plašākas. Jebkurā gadījumā “15. maija Latvijā” tā laika cilvēku ikdiena ir aprakstīta daudz detalizētāk nekā jebkurā citā iepriekšējā darbā par šo periodu. Lai radītu vēl pilnīgāku darbu, jānāk jaunai vēsturnieku paaudzei, uzskata profesors I. Butulis. Tāpat LU asociētais profesors J. Taurēns aizrāda, ka šī grāmata lielā mērā ir līdz šim jomā paveiktā apkopojums – “pakāpiens, no kura nākamajām vēsturnieku paaudzēm spert soli tālāk”.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Pašu bāleliņi-kažokapmetēji kopā Pasaules Brīvo Klaidoņu Apvienību vien 20 gados sludinot neo-liberālisma ideoloģiju spējuši panākt daudz vairāk par padomju propagandistiem:
    “Viņi, biedri un kungi, nav Latvijas valsti vienkārši materiāli nozaguši, privatizējuši tās vēsturi un atribūtus, vēl ļaunāk – viņi nokāvuši to cilvēku sapni, kuri reiz «Svecīšu vakarā gāja pie Čakstes», paaudzēm slēpa valsts karogu istabaugšā… Kamēr melnajā tumsā dega sveces, Latvijas valsts pastāvēja. Tagad mums «gaismas tilti», šī brīnišķā un vilinošā svētku fatamorgāna virs bezcerības tuksneša. Atgūto Latvijas valsti esam noplanckājuši kā žūpas notrallina loterijas laimestu, laiduši alkatīgā sīku bodnieku biznesā un bankrotējuši, mēģinājuši kristīgi dalīt uz galviņām un samainījuši Jūdasa grašos.” Aivars Tarvids: Tev mūžam dzīvot, Latvija…(apollo.tvnet.lv)

  2. Tikai piezīme – tādi kā 3 A pie Kārļa raktu kūdru Siguldas kūdras purvos lai atdarītu sabiedrībai nodarīto…
    Vel piezīme – nu nav jau tāda Valstsvīra, bet vajadzētu – ir mums gana hokejfanu, bezabreņu, Kājiņu fanu un pat modes mēles fanu un viss…

  3. Manuprāt nav laba ideja glorificēt cilvēku, kurš iznīcināja Latvijas parlamentāro demokrātiju un pēcāk, kad jau valsts likteni bija nodevis Staļina pārziņā, vēl nekautrējās no jaunā režīma lūgt pensiju par nopelniem… 1905. gada revolūcijā.

  4. Zelta vārdi par Ulmani un viņa laiku. Mēs, kas esam dzimuši jau pēc kara, ar vecāku un vecvecāku stāstiem uzaugām, tos nekad neaizmirsīsim un nododam tālāk saviem bērniem un mazbērniem.

  5. Cilvēki, esiet modri! Kārtējo reizi “kažokapmetēji” gatavo augsni kažoku nomaiņai, tāpēc galveno akcentu liek uz antikomunismu, lai novērstu uzmanību no galvenā sasnieguma pēc 1934.g.15.maija, kad K.Ulmanis ar domubiedriem nolēma “iejaukties lietu dabiskajā gaitā.” (A.Stranga). Tieši pateicoties valsts un sabiedrības mobilizācijai izdevās būtiski palielināt nacionālās pašapziņas līmeni (mentālā sfēra), kas ietekmēja vairākuma izvēli par labu K.Ulmaņa aicinājumam “palikt savās vietās”. Latvijas tautas vairākums palika savā dzimtenē skarbajā 1944.un 1945.g., aktīvi piedalījās atjaunošanas un jauncelsmes darbā 50 gadu garumā. Visi šie “traumatalogi” un vaidētāji cenšas visiem spēkiem nomelnot un/vai mazināt Ulmaņlaiku cilvēku paveikto 1945. – 1990.g., lai piesegtu kampēju un oligarhu izdarīto pēc 1991.g.21.augusta. Kažokapmetēju atjaunotā politiskā šļura, prihvatizācija un “bāreņu tautas” sindroma izplatīšana ir novedusi pie katastrofālām sekām – Latvijas zemes izpārdošanas un simtu tūkstošu piespiedu emigrācijas no dzimtenes. Ulmaņlaiku vēstures MĀCĪBAS ignorēšana turpinās…

Draugiem Facebook Twitter Google+