Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
5. decembris, 2012
Drukāt

Vislabākā vieta piedzimšanai šobrīd esot Šveice, Latvija – 48. starp 80 valstīm

Foto - LETAFoto - LETA

Ja var ticēt pētniecības un analīzes uzņēmuma “Economist Intelligence Unit” (EIU, Londona) gluži svaigajai pasaules valstu reitinga tabulai, Šveice šobrīd ir piedzimšanai vislabākā vieta.

 

Tieši tādā leņķī pētnieki lūkojušies, balstoties uz objektīviem un subjektīviem rādītājiem – ienākumu vidējo līmeni un aptaujāto pilsoņu attieksmi pret dzīves vidi. Reitingā iekļautas 80 valstis, Latvija ieņem 48. vietu. Tuvākie ziemeļu kaimiņi, kā jau varēja gaidīt, apsteiguši arī “piedzimšanas izdevīgumā” – 44. vieta, lietuvieši 57. vietā.

Reitings jau izpelnījies zinātnieku kritiku par analīzes metodoloģijas trūkumiem un asas sociālo tīklu lietotāju debates, apšaubot pētījuma tematiskās ievirzes ētiskumu. Lūk, nesenā tādas pašas tabulas līdere ASV nu dala 16. vietu ar Eiropas Savienības smagsvaru Vāciju, kas savukārt atrodas aiz Beļģijas. Vai tagad amerikāņiem masveidā pārcelties uz 2. vietā ierindoto labākās piedzimšanas vietu Austrāliju? – sašutumu pauž komentētāji. Un vāciešiem, eirozonas galvenajam balstam, varbūt ar steigu migrēt uz pirmo desmitnieku noslēdzošo Honkongu? Pētījuma kvēlākie kritiķi uzskata, ka šādi reitingi plicina patriotismu jūtīgākiem pilsoņiem, kas atrod savu valsti tabulas lejasgalā. Lietišķākie analīzes vērtētāji gan vīpsnā: arī Šveicē atradīsies ļautiņi, kas reitinga līderi nospārdīs piecās minūtēs, uzrādot kliedzošus trūkumus piedzimšanai labākajā valstī. Taču par spīti kritikai nevar noliegt pētījuma racionālo graudu: nav jābūt akadēmiķim, lai secinātu, ka piedzimšanai vēlamāko valstu desmitnieka līderēm secen gājuši kari, lieli nemieri un valdošo iekārtu maiņas ar īpašuma attiecību izkropļošanu. Vārdu sakot, cilvēki strādājuši un paaudzēs sakrājuši to finansiālās un sociālās drošības spilvenu, ko šodien dēvē par labklājību.

Ja nebijis 1940. plus vēl piecdesmit gadu un kara pa vidu, arī Latvijā biezāks vai plānāks spilventiņš būtu krietni lielākam skaitam nekā patlaban. Taču notikušo mainīt nevaram, un viss jāsāk no gala: tagad daudzi jaunie vecāki ir pirmā paaudze, kas veidos savas dzimtas labklājības pamatu.

To aizvadītajos valsts svētkos uzrunā pie Brīvības pieminekļa uzsvēra Latvijas prezidents Andris Bērziņš, novēlot cilvēkiem pacietību. Tās saturs ir gan ikdienišķā izturība, gan dažādu mērķu sasniegšanas līdzekļu un ceļu lietišķa izpratne. Vēlme dzīvot labāk, ērtāk, siltāk ir, manuprāt, dabiska, turklāt darboties un pilnveidoties stimulējoša. Lai nu atvaino sūrās pieticības sludinātāji, viņu vaimanās par sabiedrības pievēršanos materiālajām interesēm es dzirdu liekulības paladziņā ievīstītu personīgo neuzņēmību un pat slinkumu. Domāju, pārāk maz un klusu šodien izsakās tie, kas apzināti bruģē saviem pēcnācējiem gludāku dzīves ceļu. Vēsture glabā liecības, ka daudzi senči to darījuši, vispirms sakrājot mazumiņu, par ko iegādāta zeme vai cits īpašums. Tas vienmēr būs vērtība, bet līdztekus pastāv arī citas ne mazākas. Piemēram, laba izglītība, kas nodrošina ne tikai sausu maizes doniņu. Lai cik “putrīgas” no komunikācijas viedokļa izskatās izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa iecerētās reformas augstskolu sfērā, ir jāpiekrīt: nav prāta darbs iedot jaunam cilvēkam diplomus, kas piepulcina bezdarbnieku armijai. Pavisam slikti, ja sīksti sakrāto naudu vecāki ziedo bērnu skolai, kurā iegūtais vēlāk izbirst cauri visiem sietiem un noliek pie sasistas siles.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+