Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
17. februāris, 2014
Drukāt

Vislētākā studentu istabiņa – baltiešu apsaimniekotajā Annabergas pilī (1)

Foto no vietnes annaberg.deFoto no vietnes annaberg.de

Biedrību nami, baznīcas un veco ļaužu aprūpes nami – visi šie latviešiem ārzemēs piederošie īpašumi liecina, cik tautieši pasaulē ir bijuši saimnieciski un tālredzīgi. Ilgus gadus īpašumi bija vajadzīgi kā vieta, kur tikties, kopā dziedāt, dejot, mācīt bērniem latviešu ābeci un svētkus svinēt, kā arī kopībā uzturēt dzīvu sapni par neatkarīgu Latviju, plānot politiskas aktivitātes mītņu zemēs, krāt arhīvus un bibliotēkas.

Bet kāda nozīme tagad, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, ir latviešu organizācijām piederošiem īpašumiem, un vai ir nepieciešams īpaši sekmēt to attīstību? Šis jautājums, par ko diskutēja organizācijas “Daugavas vanagi Vācijā” rīkotajā konferencē “Mēs – latvieši pasaulē”, rosināja interesēties, kādi sabiedriskie īpašumi latviešiem ārpus Latvijas pieder un kas tajos notiek.

Kopā ar lietuviešiem 
un igauņiem


Annabergas pils atrodas Vācijā Bonnas ģeogrāfiskajā centrā, un ir patiešām unikāla kā vienīgais īpašums pasaulē, kas iegādāts un uzturēts kā latviešu, lietuviešu un igauņu kopīpašums. Tas pieder Baltiešu kristīgajai apvienībai, kuras ģenerālsekretārs sociologs Andrejs Urdze 26 gadus bijis Annabergas pils pārvaldnieks. Baltijas kristiešu apvienība ir dibināta 1947. gadā; īpašums iegādāts 1952. gadā. Pils kara laikā bija cietusi no uzmestās bumbas, augšējie stāvi izdeguši, un pašu spēkiem tā uzcelta gandrīz no jauna. Pirms Andreja Annabergas saimniecības vadītājs bija viņa tēvs Jāzeps Urdze. Sākumā latviešu sabiedrība Jāzepu uzskatījusi par drusku traku – tev nav līdzekļu, bet tu gribi pirkt pili? “Viņam bija vīzija, ka tas ir mums Dieva dots īpašums. Bez šā redzējuma Annaberga nebūtu tapusi,” atceras Andrejs. Nekad nav bijis lielas naudas, ar ko uzturēt vērienīgas lietas, taču pamazām viss saposts.

Īpašums ir divus hekt­ārus liels. Vācieši saka “šlos” (vācu val.– pils), bet latvieši dēvē pieticīgāk – par “haus” – māju. “Ja nosaucam par pili, cilvēki, kas ierodas, jau noskaņojušies kaut kam unikālam, bet, ja saucam par māju, tad ierodas, ierauga un ir pārsteigti– oho, kāda pils!” priecājas Andrejs. Pilī ir plašas zāles, kur var rīkot sarīkojumus, kaut kāzas sveču un kroņlukturu gaismā.
Urdze_DK_6

Puse no apvienības 65 biedriem ir latvieši, taču nav tā, ka īpašumu varētu dalīt domājamās daļās. “Esam bezpeļņas labdarības organizācija, un atbilstoši statūtiem, nav iespējas, ka paši biedri no tās kaut kādu labumu varētu gūt,” stāsta pārvaldnieks.

Naudu pils uzturēšanai iegūst trijos veidos. Annabergā ir studentu mītne, kur uzturas ap 35 studentiem. Savulaik tur dzīvojuši tikai baltiešu studenti, bet tagad ir pāris latvieši, ir daži jaunieši no Lietuvas; ir arī vācieši, kā arī citu valstu studenti – no Kirgizstānas u. c.

Par istabiņām viņi maksā no 125 līdz 180 eiro mēnesī, tādējādi Annaberga ir lētākā studentu mītne Bonnā. Priekšroka vienmēr latviešu studentiem, uzsver A. Urdze.

Pats galvenais finansēšanas avots – sanāksmju telpu izīrēšana vietējiem iedzīvotājiem dažādiem pasākumiem. Un vēl ik otro trešo nedēļas nogali notiek kāds lietuviešu, latviešu, igauņu vai arī baltvācu sarīkojums. Tā, piemēram, šogad Annabergā marta vidū sapulcēsies cilvēki, kas interesējas par vācbaltiešu literatūru. Andrejs Urdze iepazīstinās ar Vācijā pazīstamāko baltvācu literatūras pārstāvi – Cesvainē dzimušo, 18. gadsimtā dzīvojušo ievērojamo Jakobu Mihaelu Reinholdu Lencu, vienu no “Vētru un dziņu” laikmeta dzejniekiem.

Pārvaldnieks priecājas, ka no ienākumiem telpu izīrēšanā var arī daļēji finansēt baltiešu pašu rīkotos pasākumus. Annaberga darbojas arī kā viesu nams, un šie ieņēmumi ir trešais naudas avots.

Politika un ziedojumi


Andrejs atminas Eiropas Latviešu apvienības kongresus, “kur cilvēki sanāca kopā, vairākas dienas sprieda par politiku, kultūru. Un tad tas latviešu gars pielīp automātiski!” Viņš iecerējis šogad izdot grāmatu par Annabergas un Baltiešu kristīgās studentu apvienības vēsturi. Īpaši interesantas epizodes ir par astoņdesmito gadu beigām un deviņdesmito gadu sākumu, kad Andrejam kā Bonnas universitātes mācībspēkam bija iespēja palīdzēt Latvijas Tautas frontes aktīvistiem un vēlāk Latvijas valdības pārstāvjiem dibināt kontaktus ar Vācijas politiskajām partijām.

Urdzes kungs ir pārliecināts, ka tagad, ņemot vērā latviešu jauniebraucēju skaitu Vācijā, atkal augs pieprasījums pēc vietām, kur satikties, tāpēc “Annabergai ir nākotne”!

No Vācijas latviešu sabiedrības veikuma pasaulē un arī Latvijā ļoti pazīstama ir bijusi Minsteres latviešu ģimnāzija, kas gadu desmitiem bija vienīgā pilna laika latviešu valodas vidusskola ārpus Latvijas un kas tika slēgta 1998. gadā. Pavisam bija 53 izlaidumi. Tagad tur atrodas Minsteres latviešu centrs, ko uzcēla astoņdesmitajos gados.

Skaists īpašums pieder “Daugavas vanagiem Vācijā” – Freiburgas pilsētas gleznainā vietā Cēringenas kalna piekājē atrodas “Bērzaine”. 1952. gadā tas tika iegādāts kā kara invalīdu aprūpes nams. Šim mērķim naudu ziedoja latvieši no visas pasaules. Tagad ir viesu nams, kur latvieši, kas vēlas apceļot Vāciju un arī Elzasas apgabalu Francijā, var apmesties par lētāku maksu – sākot no 20 eiro dienā. Arī daži cilvēki, kas ieradušies Vācijā darba meklējumos, noīrējuši sev istabiņas vai dzīvokļus “Bērzainē”.

Dunsdorfa pētījums 
un šodienas aina


“Visos izceļošanas gadījumos latvieši ir pulcējušies dažādās organizācijās, un gandrīz vienmēr šo organizāciju mūžs ir bijis tieši proporcionāls sekmēm iegūt savai organizācijai mītni,” rakstīja arhitekts Kārlis Sātiņš apskatā “Latviešu trimdas organizāciju nekustamie īpašumi” vēsturnieka Edgara Dunsdorfa izdevuma “Archivs. Raksti par latviskām problēmām” 13. sējumā. K. Sātiņš aptauju par latviešu īpašumiem veica 1972. gadā, un 1973. gadā izdotajā “Archivā” minēta arī “Bērzaine” kā Vācijas latviešu īpašums. Vislielākais skaits – 72 – latviešiem piederoši īpašumi toreiz bija ASV, 21 – Kanādā, 20 – Austrālijā, 19 – Brazīlijā, 12 – Anglijā, viens Argentīnā, viens Jaunzēlandē, un viens – Venecuēlā. “Ir mainījusies organizāciju vadība, dažreiz nosaukums, bet celtne ir bijusi latviešu organizācijas eksistences stingrākais pamats,” secināja K. Sātiņš.

“Visiem latviešiem, kas bija izbraukuši pēc kara, bija jāčupojas, jāturas kopā, toreiz jau nebija mobilo telefonu, interneta, sociālo tīklu,” teic Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēdis Jānis Kukainis. Viņš atminas, kā ASV Kalamazū pilsētā uz latviešu biedrības sapulcēm saradās kā fabrikās strādājošie, tā lektori, inženieri un citi, lai kopā domātu, kā finansēt jaunu baznīcu, kā uzcelt biedrības namu. Un arī kopīgās talkas satuvināja un saliedēja organizācijas. “Edgars Dunsdorfs bija apbrīnojams, izcils vēsturnieks, un pēc viņa tik apjomīgs pētījums par latviešu īpašumiem vairs nav veikts,” secina J. Kukainis.

Pēc 1972. gada aptaujas datiem, E. Dunsdorfs, rēķinot aptuveno latviešu skaitu dažādās valstīs un īpašumu vērtību, lēsa, ka “sabiedrisko īpašumu vērtība ir 30 – 45 dolāri uz latvieti”.

sidnej_citaKopš tā laika īpašumu cenas ir stipri augušas, un, ja tagad kāds veiktu līdzīgu aptauju, šis cipars būtu daudzkārt lielāks. Jo tagad īpašumu vērtība ir stipri cēlusies, īpašumi ir remontēti un modernizēti. E. Dunsdorfa uzskaitījumā minēts, piemēram, Latviešu biedrības nams Sidnejā. Tagad Sidnejas Latviešu biedrības valdes priekšsēdis Jānis Grauds vēsta, ka organizācijai pieder Sidnejas latviešu nams, kur lielajā zālē ir 350 sēdvietas un laba skatuve. Ēkā ir arī kafejnīca, mazā zāle, foajē, skolas klašu telpas, biroju telpas un bibliotēka.

Anglijas “Daugavas vanagu fonda” (“DVF”) priekšsēdis Uldis Reveliņš uzskaita “Straumēnus”, Londonas “DVF” namu, viesnīcu “Radi un draugi” Rīgā, tāpat savi īpašumi ir “DVF” Koventrijas, Bredfordas un Notingemas nodaļām.

 

 

Arī bēdīga pieredze


Diemžēl īpašumi tikuši arī zaudēti. Uzņēmējs Vilis Vītols atminas, ka pēc Otrā pasaules kara Venecuēlā ieceļojušie vairāku tautību luterāņi izlēmuši celt baznīcu kopā, jo tā varēja nopirkt lielāku zemes gabalu labākā vietā. Latviešu luterāņi samaksājuši par 20 procentiem īpašuma, attiecīgi domājot, ka viņiem piederēs viena piektā daļa no tā. Taču, kad pēc Latvijas neatkarības atgūšanas draudzes vairākums nobalsojis par latviešu daļas pārdošanu un šīs naudas ieguldīšanu kādā baznīcas pasākumā Latvijā, izrādījies, ka diemžēl latviešu ieguldījums ir viņiem zudis, jo juristi savulaik noformējuši dokumentus tā, ka nu vairs latviešu draudze nevar panākt īpašuma tiesību atzīšanu uz šo piektdaļu.

Gaida jauniebraucēju 
inciatīvu


Konferencē “Mēs – latvieši pasaulē” diskusijā par latviešu organizācijām piederošiem īpašumiem tās dalībnieki secināja, ka jācenšas uzturēt jau esošos īpašumus, bet jaunu iegāde pašlaik nav aktuāla.

“Lai uzturētu centru, ir vajadzīgs, lai kāds tajā arvien būtu uz vietas,” sprieda Sarma Zemīte, analizējot Hamburgas latviešu pieredzi. Biedrībai Hamburgā bija pastāvīgi īrētas telpas, bet tās lietoja arvien mazāk un mazāk, līdz neatmaksājās ilgtermiņā īrēt. Viņasprāt, vislabāk, ja būtu dzīvoklis vai māja, kurā vienmēr kāds dzīvo un kuru uz lielākiem sarīkojumiem var atvērt plašākai sabiedrībai. Taču jāņem vērā, ka migrācija pašreiz ir ievērojami lielāka nekā agrāk, un daudzi, kas ieradušies Vācijā, ilgi vairs vienā vietā nedzīvo.

Nils Ebdens no Minsteres uzskata, ka “par jauniem centriem Vācijā nav ko sapņot, jo esošie tapa, pateicoties pašu darbam un ziedojumu kultūrai, kādas šobrīd nav. Pat Minsteres skolēni no savas kabatas naudas ziedoja virtuāliem ķieģeļiem”.

Lai būtu vērts iegādāties īpašumu, tajā jānotiek latviešu sarīkojumiem vismaz piecas dienas nedēļā, kā tas ir Londonas latviešu namā, secinājis Pēteris Vīgants. Salīdzinot ar Vācijas situāciju, viņš vērtē, ka vienīgā vieta Vācijā, kur ir pietiekami liela “kritiskā masa” latviešu centram, ir Berlīne. Taču tur atrodas Latvijas vēstniecība Vācijā, kas labi veic arī vienojoša centra funkcijas.

Bet PBLA priekšsēdis Jānis Kukainis akcentē, ka tā sauktā vecā trimda labprāt uzņem jauniebraucējus savās biedrībās un citās organizācijās, un atbilstoši dod iespēju izmantot īpašumus:

“Jauniebraucēji, ja grib turēties kopā, var iestāties biedrībās, tikt ievēlēti valdēs, viņiem uzreiz būs telpas, kur tikties. Tā mums Amerikas latviešu biedrībā no desmit valdes locekļiem divi ir pēdējos gados no Latvijas iebraukušie latvieši.”

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. varbūt vajadzētu šiem atdot arī Rīgas LBN? Lai netiek zaimots ar putina runām.

Draugiem Facebook Twitter Google+