Kultūra
Mūzika

Aleksandrs Antoņenko: Vislielākais izaicinājums ir noturēties līmenī 16


Aleksandrs Antoņenko
Aleksandrs Antoņenko
Publicitātes foto

Šajā ceturtdienā, 29. martā, Latvijas Nacionālajā operā atcelts daudzu gaidītais Džakomo Pučīni operas “Manona Lesko” koncert­uzvedums*. Bija paredzēts, ka tajā kavaliera de Grijē lomu dziedās starptautisku slavu guvušais tenors no Latvijas ALEKSANDRS ANTOŅENKO, taču pēkšņi saslima ukraiņu operdīva Ludmila Monastirska, kura būtu izpildījusi titullomu.

Viens no šobrīd pasaulē labākajiem tenoriem Aleksandrs Antoņenko šo sezonu sāka Metropolitēna operā ar izcilu sniegumu Kalafa lomā operā “Turandota” un tenora partijā Verdi “Rekviēmā”. Šosezon viņš dzied arī Kavaradosi lomu Pučīni operā “Toska” Stokholmas Karaliskajā operā, Zalcburgas Lieldienu festivālā, Drēzdenes Zempera operā un Vīnes Valsts operā, Kalafa lomu – Cīrihes operā un titullomu “Otello” Ungārijas Valsts operā un Savonlinnas festivālā. “Manonas Lesko” koncert­uzvedums ir šosezon vienīgā reize, kad Aleksandrs Antoņenko dziedās Latvijas Nacionālajā operā.

Ar dziedātāju sazināmies Austrijā, Zalcburgas Lieldienu festivāla noskaņās.

Aleksandr, sakiet, lūdzu, kas Pučīni operā “Manona Lesko” tik valdzinošs?

Aleksandrs Antoņenko: – Tā ir viena no veiksmīgākajām, skaistākajām Pučīni operām, ar brīnišķīgām melodijām un arī stāstu, kura darbība ceturtajā cēlienā risinās Ilinoisas štatā, tuksnesī ar čūskām un krokodiliem, bet vēstījums, protams, ir par mūžīgo tēmu – mīlestību, kad viens mīl, otrs ļauj sevi mīlēt, bet īstenībā vēlas dzīvot skaisti un bagāti.

Vai tad mūsdienās tik saprotamās vēlmes dzīvot mīlestībā un vienlaikus arī bagātībā nav savienojamas?

– Pasaulē jau kļūst arvien vairāk naudas, un ir veiksminieki, kam izdodas izvilkt laimīgo lozi būt gan patiesi mīlētiem, gan dzīvot, nepazīstot trūkumu, taču pasaule ir arī ļoti mainījusies, kaut vai ar sociālajiem tīkliem, kas visu samaisījuši vienā katlā un vienā grozā, kad vienlaikus var lasīt grāmatu, pētīt komentārus, piedalīties publiskajos procesos, un var arī iemīlēties un atzīties kādam mīlestībā, taču cilvēka būtību tā īsti iepazīt nevar…

Operā liela loma atvēlēta mākslas pasaulei. Viens no daiļo Manonu iekārojušiem vīriešiem mākslas kolekcionārs Žeronts vēlas daiļavu iegūt kā skulptūru kolekcijas papildinājumam… Kādas ir jūsu paša attiecības ar mākslām? Esat vairāk klasikas vai moderno mediju piekritējs?

Es tā īsti sevī nošķirt šīs lietas nevaru. Operas mākslā nākas saskarties kā ar vienu, tā ar otru. Esmu dziedājis dažādos iestudējumos, kā klasiskos ar krāšņām dekorācijām, tērpiem un lustrām no pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, tā visnotaļ askētiskos. Opera ir viens no sarežģītākajiem mākslas veidiem, jo tajā saskaras ļoti daudzas mākslas. Radīt tiešām skaistu izrādi, kā to bija iecerējis Verdi vai Pučīni, ir ļoti sarežģīts darbs. Tāpēc jau pasaulē arī šajā mākslā daudz kas virzās uz minimālismu, jo tas ir daudz lētāk. Daudz lētāk ir nopirkt gatavas kurpes vai brilles veikalā priekš piecām vai sešām izrādēm, nekā algot kurpnieku vai drēbnieku, lai viņi šūtu krāšņus kostīmus savām rokām un piemērotus konkrētiem māksliniekam.

Kādi šajā sezonā jums pašam bijuši lielākie izaicinājumi?

Kad esi tur, kur šobrīd atrodos es, – no Metropolitēna līdz Zalcburgas festivālam, no Cīrihes operas līdz Stokholmai un Vīnei, vislielākais izaicinājums ir noturēties līmenī un augstā mākslinieciskā kvalitātē, kas nav nemaz tik vienkārši, kā varbūt no malas šķiet. Ir aplami domāt, ka par zvaigznēm dēvētie mākslinieki var atļauties savu reizi nodziedāt atviegloti, ne ar pilnu atdevi. Nē, to momentā jūt publika un atceras opernamu intendanti. Būt nemitīgi mākslinieciskā virsotnē prasa nepārtrauktu darbu – strādāt un strādāt, kopt dzirdi un balsi, kaut arī tā mainās, ar gadiem kļūst smagāka. Līdz ar to jāpielāgojas lomām ar citiem skanējumiem, raksturiem. Ir lomas, no kurām jau nākas atteikties, jo tās balsij vairs nepiestāv. Pie horizonta man tuvojas Vāgnera “Valkīra” un Prokofjeva “Spēlmanis”, kas prasa jau dramatisku balsi.

Nupat vakar, svētdien, Zalcburgas Lieldienu festivālā nodziedājāt vienu no saviem kroņa numuriem – Kavaradosi “Toskā”, un vēlreiz to dziedāsiet 2. aprīlī…

Te zināms izaicinājums saistījās ar diriģentu, jo Drēzdenes pilsētas teātra galvenais diriģents Kristians Tilemans, kas ir arī Zalcburgas Lieldienu festivāla šefs, agrāk nebija itāļu operas meistars, viņš vairāk specializējās uz Vāgneru un tikai pēdējos gados pievērsies itāļu repertuāram. Un tad nu viņam dažreiz vajadzīgs arī kāds padoms. Cik man zināms, pirms festivāla viņš sazinājies ar slaveno diriģentu Rikardo Muti un lūdzis kādu ieteikumu “Tos­kas” interpretācijā, uz ko pasaules slavenība atteicis – lūkojieties partitūrā un rūpīgi sekojiet atzīmēm. Jā, Tilemans pēc tautības nav itālis un viņam nav arī tāda iekšēja uzrāviena, kāds vajadzīgs itāļu operās, lai orķestrim un dziedātājiem dotu īstos impulsus. Tik tiešām viņa traktējumā ir sajūta, ka opera attīrīta no zināmām gadsimtiem iedibinātām tradīcijām un arī štampiem, un mums, visiem dziedātājiem, iznāk veidot citādus frāzējumus.

Ko vispār gaidāt no operas diriģenta?

To pašu, ko pateica Rikardo Muti – vispirms rūpīgi izlasītu partitūru.

Un kur tad harizma?

Tā katram cilvēkam sava. Var teikt, ka viens klausītājs šo harizmu uztver, bet otrs ne. Kādam patīk Mariss Jansons, kādam tikai Valērijs Gergijevs. Katram skatītājam un arī solistam sava gaume, taču tā nav viena vai otra diriģenta harizmas kritērijs.

Mazliet no citas operas. Kaut muzicējat visā pasaulē, esat teicis, ka jūsu čemodāni visvairāk stāv Vīnē. Kas uztrauc sabiedrību Austrijā?

Šobrīd tā īsti nekas (pasmaida). Patlaban vienīgi dabas untumi. Vienu dienu plus divdesmit, otru mīnus četri un sniegs. Lai arī uz kartes Austrija izskatās neliela, bet ir daudz kalnu, kurus saplacinot izveidotos milzīgas teritorijas, kurās dzīvo tikai 13 miljoni cilvēku.

Austrija ir zeme ar daudziem operteātriem, ļoti kulturāla valsts, kurā nav to satricinājumu ar bēgļiem kā Vācijā un citur Eiropā. Katoliska un kristīga zeme. Šajā ziņā tas ir ļoti nopietni. Tikko biju reģistrējies Vīnē kā evaņģēliski luteriskai baznīcai piederīgais, man uzreiz pienāca paziņojums par kristīgo nodokli. Starp citu, nodokļus te maksā nekurnot un apzinoties, kādēļ tas jādara. Kā jau kristīgā zemē, baznīcai te ir liels svars, un arī tāpēc nav manis jau minēto bēgļu izraisīto problēmu, jo baznīca ir spēcīgs kristietības sargs.

Vai Austrijā ko dzird arī par Latviju?

Man neiznāk pārāk daudz laika iedziļināties medijos, jo vienmēr esmu vai nu ceļā, vai mēģinājumā, vai izrādē uz skatuves. Vienīgi šobrīd izdevies mazliet atvilkt elpu. Bet pēc Rīgas nāks Drēzdene, tad uz brīdi atkal iebraukšu Vīnē, lai dotos tālāk uz Somiju, augustā gaida Vācijā, pēc tam atkal Metropolitēna teātris, no kura pa taisno došos uz Montekarlo un no turienes uz Londonu…

Un kad jūs atkal redzēsim un dzirdēsim Latvijā?

Vasarā, ja nemaldos, 28. jūlijā Jūrmalas pilsētas festivālā.

Atgādināsim klausītājiem, kuri varbūt nezina – jūs esat šā festivāla patrons…

Saistītie raksti

– Jā, un Galā koncertā piedalīsimies mēs ar pasaulē zināmo latviešu solistu Egilu Siliņu, Latvijā dzimušo itāļu operdīvu Alisi Zinovjevu. Ir liela varbūtība, ka uz Jūrmalu atbrauks arī viens no šobrīd labākajiem mecosoprāniem pasaulē, gruzīnu operdīva Aņita Rač­velišvili. Esmu viņu uzaicinājis un ļoti ceru uz atsaucību. Egilu Siliņu, ar kuru esmu saticies partnerībā pasaules opernamos, tāpat kā citus pasaulē slavenos latviešu dziedātājus, ir bijis gana iespēju dzirdēt arī Latvijā, tādēļ nu būtu ļoti vērtīgi iepazīties arī ar talantiem no citām pasaules malām. Pēc tā tiekšos Jūrmalas festivālā.

Radošā biogrāfija

* Aleksandrs Antoņenko 1998. gadā absolvējis Jāzepa Mediņa Mūzikas koledžu, kur mācījies pūšaminstrumentu spēli un apguvis dziedāšanu pie Margaritas Gruzdevas.

* 1997. gadā sācis dziedāt Latvijas Nacionālās operas korī, 1998. gadā debitējis ar Oberto lomu G. F. Hendeļa operā “Alčīna”.

* Saņēmis “Lielo mūzikas balvu 2003” par vokālo sniegumu operu izrādēs un Dž. Verdi “Rekviēmā”.

* 2004./2005. gada sezonā kļuvis par starptautiski visvairāk atzīto Latvijas tenoru, kuru angažē lielākie pasaules operteātri.

* 2009. gadā viņš ar lieliem panākumiem debitēja Metropolitēna operā Prinča lomā “Nārā”.

* 2017./2018. gada sezonu sāka Metropolitēna operā ar izcilu sniegumu Kalafa lomā operā “Turandota” un tenora partijā Verdi “Rekviēmā”.

* Intervija labota un atšķiras no “Latvijas Avīzē” 26. martā publicētās versijas, jo informācija, ka “Manonas Lesko” koncertuzvedums atcelts, tika izplatīta tikai 27.03.

LA.lv