Vislielākais savā mazumā. “LA” lasītāju vēstuļu apskats 1
Prieks par vēstuļu autoriem, kuri spriež ne vien par sabiedrības politikas procesiem, bet arī aktualizē morāles, ētikas jautājumus.
Jānis Zvaigzne no Litenes: “No spoži ilustrēto žurnālu vākiem, no laikrakstu priekšlapām uz mani raugās politiķi, viņu dzīvesbiedres, popzvaigznes, vairāk vai mazāk populāri aktieri, dziedātāji, sportisti… Zemnieku viņu vidū nav. Plašajos apbalvojumu saņēmēju sarakstos valsts svētku gaidās – tas pats. Par zemnieka problēmām – Eiropas maksājumiem un iekrāsoto dīzeļdegvielu utt. runājam, taču tāpat kā Paula Putniņa lugas varonei “baznīcas gribas”, zemnieka godinājuma, viņa īpašās lomas izcēluma gribas. Daudz vairāk mums garā jāstiprina tie drosmīgie, kas, neraugoties uz grūtībām, sajūt zemes aicinājumu, kurus priecē uzartā lauka smarža pavasarī, sazēlušā rudzu lauka spirgtais zaļums rudenī.”
Gunta Krūmiņa no Smiltenes: “Manuprāt, sabiedrībā zūd atšķirība starp svētkiem un ikdienu, starp to, ko gribas un ko var atļauties. Vai tiešām katru gadu 18. novembrī un gadu mijā nepieciešams salūts, atstāsim tos uz apaļām gadskārtām (..). Šķiet, ka esam piemirsuši tādus vārdus kā pieticība, pacietība, pateicība, priekšplānā izvirzoties liekulībai, lepnībai, līdz pat augstprātībai. Vai tiešām tas saistīts vien ar steigu un aizņemtību, savām rūpēm? Diez vai. Manuprāt, trūkst labu piemēru, arī audzinātības. Var jau teikt, ka katra persona ir unikāla un neatkārtojama, bet vai tāpēc uz pārējiem jānoraugās no augšas, jo, kā raksta Andrejs Eglītis: “Esi vismazākais savā lielumā, būsi vislielākais savā mazumā.””
Rīdzinieks Jānis Kripa: “Izlasot lasītāju viedokļus (“LA” 18.01.2016.) saistībā ar “LA” 13. janvāra numurā ievietoto Ģirta Zvirbuļa publikāciju “Barikāžu dalībniekiem sola lielāku pensiju”, rodas iespaids, ka šo viedokļu paudēji vai nu nav lasījuši to, vai arī nav iedziļinājušies rakstītajā. Publikācijā Saeimas darba grupas vadītājs Romualds Ražuks ir izteicis pārliecību, ka barikāžu dalībnieku apzināšanā īpašām problēmām nevajadzētu rasties, tāpēc nesaprotu, kāpēc tiek paustas bažas, ka daudzi barikāžu dalībnieki netiks apzināti. Kāds tam pamats? Nesaprotu arī, kāpēc tāda neticība R. Ražuka kungam un viņa vadītajai darba grupai, kā arī visiem Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputātiem, kuri vienbalsīgi atbalstīja darba grupas sagatavoto likumprojektu.
Arī par sabiedrības šķelšanos un finanšu līdzekļiem nav jāsatraucas, jo ir visas tautas vēlēta Saeima, kuras uzdevums ir šīs problēmas risināt. Neņemsim nu deputātiem maizi nost.
Gribu ticēt, ka Saeima šoreiz neatliks šā likumprojekta izskatīšanu, kā tas notika pagājušajā gadā, un to pieņems, kā R. Ražuka kungs teica: “Šādi mēs godināsim brīvības cīnītājus, izrādot valsts rūpes un sniedzot atbalstu tiem cilvēkiem, kuri vēsturiski sarežģītos apstākļos izrādīja drošsirdību, pašaizliedzību un iniciatīvu, pretojās okupācijas režīmam un palīdzēja Latvijas tautai atgūt savu brīvību. Pašreizējos nemierīgajos laikos šāds morāls žests no valsts puses ir īpaši nozīmīgs, lai arī jaunā paaudze redzētu piemēru, ka valsts novērtē savus varoņus.”
